Meitene zibenīgi noskrēja lejā pa kāpnēm un nonāca pirmā stāva vestibilā. No turienes bija redzams viesistabas mīkstais dīvāns un televizors, kas burtiski aicināja vienkārši nākt un atpūsties. Tomēr šis nebija pats piemērotākais brīdis, tāpēc, noraidījusi domu par atpūtu, Dana steidzās tālāk virtuvē un sameklēja to pašu nazi un pannu, ko bija lietojusi iepriekš. Tos viņa nolika pie ieejas durvīm, tad atgriezās virtuvē, lai sameklētu vēl vienu nazi. Lai būtu drošāk, šo nazi meitene turēja rokā, kamēr skrēja apkārt mājai uz šķūni. Durvis, tāpat kā pagājušajā reizē, nebija aizslēgtas, un viņa iegāja iekšā. Tajā pašā spraugā aiz skapja, kur viņa jau vienreiz bija slēpusies, Dana nolika grābekli. Tagad, kad viņa zināja dažus soļus uz priekšu, viņa bija izdomājusi plānu. Viņasprāt, lai to īstenotu, nevajadzēja daudz laika. Bija tikai jācer, ka viņa paspēs pareizajā laikā pastumt grābekli nost.
Kad šķūnī viss bija sagatavots, Dana atgriezās mājā. Pēc neilga laika kļuva dzirdams arī savādais troksnis. "Es varu tikai minēt, no kā tas ir. Taču es šaubos, vai to rada tas pats psihopāts." Bet par to domāt nebija laika. Pilnā apņēmībā Dana devās parādes durvju virzienā un paņēma tur nolikto pannu un nazi. Roku ar nazi viņa aizlika aiz muguras, pannu turēja priekšā. "Labāk neriskēt un nedot iespēju uzbrucējam saprast, ka es jau esmu gatava viņu sagaidīt. Citādi kaut kas vēl var izmainīties," Dana prātoja un atvēra durvis. "Es varu tikai cerēt, ka mani priekšdarbi jau nav izraisījuši kādas izmaiņas."
Aiz durvīm, tāpat kā pagājušajā reizē, skatienam pavērās pelēkais asfalts un koki, ko purina vējš. Tumšo stāvu vēl nemanīja. "Interesanti, no kurienes viņš uzradās," meitene gribēja zināt.
Tad tas notika. No nekurienes gaisā parādījās mākoņu mutulis, kaš auga lielāks un lielāks, līdz ieguva cilvēka aprises un, visbeidzot, pārvērtās par Danas pretinieku — tikpat pašpārliecinātu un ļaunu, bet ari mazliet pārsteigtu. Arī meitene centās izlikties pārsteigta, bet bailes, ieraugot šo personu, kas bija… vai, iespējams, būs vainojams viņas nāvē, tik un tā bija patiesas.
- Sveika, Dana!
- Ko tu gribi? šoreiz Danas balss bija pārliecinātāka, drošāka un uzbrūkošāka. Tas svešiniekam lika pasmaidīt pat vēl ļaunāk.
- Ko es gribu? Tagad tevi. Un vēl kaut ko.
- Nu… Mani tev nedabūt! Dana izaicinoši atteica.
Vīrietis, vēlēdamies pierādīt pretējo, spēra soli uz
meitenes pusi, bet viņa par tikpat lielu attālumu pakāpās atpakaļ. Pagaidām viss bija kārtībā, bet viss vēl nebija galā. Pēc plāna šis bija brīdis, kad bija jāzvetē ļaundarim ar pannu, un Dana to tūliņ arī darīja, bet, kā jau viņa paredzēja, vīrietis to veikli satvēra. Tāpat kā iepriekš, Dana uzreiz lika lietā nazi un sagrieza viņa roku, tikai šoreiz brūce sanāca nedaudz dziļāka. "Tā tev arī vajag!" viņa nopriecājās.
Tagad bija laiks bēgt. Dana cerēja nokļūt līdz šķūnim ātrāk, lai varētu kārtīgi sagatavoties, bet pārvērtēja savus spēkus un paklupa aiz paklāja vestibilā. Viņa centās pēc iespējas ātrāk piecelties, taču, iekams viņai tas izdevās, vīrietis jau bija sagrābis meiteni aiz kājas. Daudz nedomādama, Dana atvēzēja otru kāju un neskatoties spēra ienaidniekam. Pēc skaņas un vaida izklausījās, ka trāpīts bija pa seju, taču par to rudmate galvu nelauzīja. Galvenais, ka spēriens meiteni bija atbrīvojis no tvēriena, un, pielēkusi kājās, viņa varēja atsākt steigšanos uz šķūni. Skrienot viņai rokā joprojām bija virtuves nazis, ko vēlāk, cerams, varēs pielietot. Iepriekšējo reizi viņai tas nebija izdevies.
Nokļuvusi pie verandas, Dana savā ceļā atklāja vēl vienu kavēkli. Kad viņa pirmajā reizē bija skraidījusi pa māju, viņa bija atstājusi verandas durvis vaļā. Tagad tās bija ciet. Atslēga bija zem viena no puķupodiem, taču meitene nezināja, zem kura tieši. Lai nezaudētu laiku, viņa tos gāza otrādi citu pēc cita. Atslēga drīz arī atradās, taču spriedze darīja savu, un iebāzt atslēgu slēdzenē bija pagalam grūti.
Kamēr Dana ņēmās ar slēgšanu, viņa sadzirdēja, ka vīrietis jau ir tuvu. Tepat, gaitenī, atskanēja viņa soļi, un tas nozīmēja, ka viņus šķīra vairs tikai pāris metru. Par laimi, tobrīd atskanēja slēdzenes krakšķis, kas nozīmēja, ka durvis beidzot ir vaļā. Lai iegūtu mazliet laika, Dana pagrāba kādu puķu podu, kas gadījās pie rokas, un meta savam pretiniekam. Tas smagi trāpīja tumšajam stāvam pa vēderu, bet iegūtās sekundes Dana izmantoja, lai izskrietu ārā no verandas un aizcirstu aiz sevis durvis.
Bez liekas vilcināšanās viņa metās uz šķūni, līdz kuram bija atlikuši vairs tikai daži soļi. Nonākusi pie durvīm, Dana aiz muguras dzirdēja plīstam stiklus. Tur tumšais ienaidnieks verandas durvis bija atcirtis vaļā tik spēcīgi, ka to stiklotās rūtis bija izbirušas. Bet Dana tikmēr jau bija iesteigusies šķūnī un jau līda savā paslēptuvē.
- Es redzēju, ka tu iemuki šķūnī! rudmate dzirdēja vīrieša nokaitināto balsi. Visai muļķīgi no tavas puses. Tevi dabūt rokā būs vēl vieglāk, nekā es biju domājis.
- Priecājies, kamēr vari! Dana klusi atcirta, ielienot dziļāk slēpnī. Es noteikti nepieļaušu, lai šis tev izdodas tik vienkārši, viņa čukstēja.
Šķūnīša durvis čīkstot atvērās. To, kas notika tālāk, Dana jau vienreiz bija piedzīvojusi — tumšais stāvs devās meklēt meiteni, pagāja garām viņas slēpnim, un viņa aizlavījās tam aiz muguras. Arī šoreiz Dana iebrucējam cirta ar grābekli un savainoja viņa roku. Pēc tam grābeklis nokrita uz dēļu grīdas. Iekams vīrietis ķērās viņai pie rīkles, Dana centās ar kāju paspert to prom, un tas viņai arī izdevās, grābeklis aizslīdēja tālāk. Nākamajā mirklī pretinieks sagrāba meiteni un trieca viņu ar muguru pret skapi. Taču — pret nepareizo skapi. Nevis to, pret kuru pagājušajā reizē, bet to, aiz kura meitene bija slēpusies.
- Es taču teicu, ka tevi dabūšu, ienaidnieks izsmējīgi teica, ar veselo roku turot Danu, ar otru meklējot to, kas bija jāizņem no apmetņa kabatas.
Atšķirībā no pagājušās reizes, šoreiz viņam pa degunu tecēja asinis un arī tvēriens nebija tik spēcīgs kā pirmajā reizē, tāpēc Danai nebija grūti atkal iespert viņam pa celi. Sāpēs iekaukdamies, pretinieks atlaida meiteni, un viņa novēlās uz zemes. Grābeklis bija turpat līdzās, taču virsū viņa tam neuzkrita. Pagaidām viss ritēja salīdzinoši labi.
- Maita! vīrietis iebļāvās, cenšoties meiteni piespiest pie grīdas. Šajā brīdī Dana saprata, ka ir īstais brīdis pielietot viņas izveidotās lamatas.
Pirmīt esot šķūnī un gatavojoties aizstāvēties, meitene vienam no skapjiem bija iezāģējusi kāju un padarījusi to nestabilu. Ja tumšais būtu viņu ietriecis tajā skapī, tad plaukti sagāztos un pamatīgi iezveltu viņam pa galvu, turpretī Danai, kas nomestos uz grīdas, nekas nedraudētu, jo šķūnis nebija tik plats, lai skapis apgāztos pilnībā.
Tagad meitene atradās uz grīdas, bet pretinieks bija pieliecies un turēja Danu piespiestu pie zemes. Tā kā rokas viņai bija satvertas, tad Dana lika lietā savus ceļus un ar tiem iebakstīja uzbrucējam krūtīs. Lai no šādas bakstīšanas izvairītos, pretinieks centās izslieties stāvus un uzraut kājās arī meiteni. Šajā mirklī Dana no visa spēka, cik nu viņai bija palicis, iespēra grīļīgajam skapim. Tas sasvērās, atdūrās pret sienu, pie kuras atradās, un gāzās virsū ļaundarim.
Kad Netona klana pārstāvis palūkojās uz grīļīgo plauktu skapi un instinktīvi centās sevi pasargāt, aizliekot priekšā rokas, Dana, tikusi vaļā no svešinieka tvēriena, izmantoja gadījumu un steidzās aizrāpot malā, lai aizkļūtu no vietas, kur skapis varētu piezemēties. Visas lietas, kas bija plauktos, krita ārā, un varēja dzirdēt, kā skapja kājas salūst pavisam. Tam sekoja skaļš būkšķis, kas sacēla gaisā putekļus un skaidas. Plauktu skapja augšgals bija atdūries pret šķūņa pretējo sienu un iesprūdis pārdesmit centimetrus no zemes.