Putekļi pamazām nosēdās, un Dana varēja apskatīt šķūņa postažu. Kādu brīdi viņa sēdēja sastingusi, lūkojoties uz apgāzto mēbeli. No tās apakšas nāca klusa skaņa, kas līdzinājās vaidiem, bet tad tie apklusa. Meitene nometās rāpus un palūkojās zem skapja. Vīrietis tumšajā apmetnī zem tā izskatījās jocīgi — it kā būtu saplacināts. Arī viņa roka izskatījās novietota ne īsti pareizā leņķī. Ļoti uzmanīgi rudmate pastiepās svešinieka virzienā un iebakstīja tam. Sākumā nekādas atbildes reakcijas nebija, taču tūliņ pēc tam ap tumšajā apmetnī tērpto līķi, tāpat kā reiz ap vilku, uzvirmoja dūmi, un vēl pēc mirkļa zem plauktiem bija vairs tikai kaudze ar dārzkopības inventāru. Daži no tiem bija saplīsuši, citi mazāk cietuši, bet slepkavnieka vairs nebija. Nekas pat neliecināja, ka tur tāds jelkad būtu bijis.
Visai izdevīgi. Man, protams, Dana ar ironiju piebilda. Taču galvenais bija, ka briesmas nu ir garām, un beidzot viņa var uzelpot. Sašļukusi turpat uz grīdas, meitene pārliecinājās, ka rokas un kājas ir veselas, un centās nomierināties.
- Paskaties. Kas tas? kaut kur aiz šķūņa sienas iesaucās kāda Danai pazīstama balss. Tik pazīstama, ka tā lika sirdij salēkties. Tas bija viņas tēvs.
- Kāds ielauzies mūsu mājā? vaicāja sievietes balss. Tā bija Danas māte Marieta.
Meitene tūliņ pielēca kājās un pavisam nedaudz pavēra šķūņa durvis. Vecāki stāvēja pie sētas durvīm un pārsteigti pētīja jucekli, ko Dana ar Netona kalpu bija radījuši. Saplēsti puķupodi, nomestas pannas un naži, izbiruši stikli. "Pagaidiet, kamēr atnāksit šeit," Dana smejoties nodomāja. Tomēr vairāk par jokiem viņai galvā bija urdoša vēlme iekliegties, izskriet no šķūņa un brāzties pie vecākiem. Apskaut viņus, izstāstīt visu, kas uz sirds, sajust mierinošus glāstus. Taču Dana saprata, ka tā nedrīkst. Fakts, ka Netona klana pārstāvis bija ieradies pie viņas mājās, neko labu neliecināja, tomēr meitene nosprieda, ka vecākus šī ziņa tikai lieki satrauktu.
"Varbūt viņš devās pie vecākiem?" rudmatei piepeši iešāvās galvā. "Kas zina, bet viņiem abiem labāk palikt neziņā. Vismaz pagaidām… Bet varbūt Vecais man tomēr atļautu viņiem visu izstāstīt? Mani vecāki jau tāpat pazīst Apakšzemi. Viņi varētu to visu atcerēties."
Nevarēdama izšķirties, vai pamest savu slēpni vai ne, Dana turpināja vērot vecākus. Viņi, domādami, ka viņu mājā kāds ir ielauzies, izskatījās visai satraukti, taču, iekams meitene paspēja pieņemt lēmumu doties vecākus nomierināt, Dana piepeši sajuta spēcīgu grūdienu, kas nākamajā momentā lika viņai krist atmuguriski. Meitene aizmiedza acis un pēc mirkļa iegāzās mīkstā gultā, kurai cauri varēja just atsperes. Tās vārgi nočīkstēja, un Dana, pat neatvērusi acis, jau zināja, ka ir nonākusi atpakaļ savā istabiņā argekļu alās.
- Pie Violas kājas! iesaucās Nokss, kas uz galda bija mierīgi pētījis Uguns zemes karti. Ne pa jokam salēcies, viņš tagad pārsteigts lūkojas uz pēkšņi uzradušos Danu. -Kā…?
- Tici man — es pati nezinu, kā, Dana atteica un gurdeni pieslējās sēdus. Viņa brīnījās, kā gulta vispār spēj visu šo paciest. Tā šķita tik veca.
- Tu biji pazudusi pusi dienas. Kur tu biji? Es pamodos, bet tevis nebija…
- Es biju mājās, viņa atbildēja un sajutās mazliet dīvaini — vārdu "mājas" viņa pārāk bieži šeit nelietoja.
- Tas ir kā — mājās? Tu domā Augšzemi?
Noksa spalvas, kas pirmīt bija sacēlušās gaisā, nu pamazām pieplaka viņa ķermenim. Acīmredzot, par spīti pēkšņumam, ar kādu Dana bija uzradusies no zila gaisa, kofots saprata, ka nekas viņam nedraud, un lēnām nomierinājās.
- Jā. Tās pašas.
- Kā? Kāpēc?
Nokss piegāja pie gultas un, uzlēcis uz tās, nosēdās Danai blakus.
- Es tev sākšu stāstīt no paša sākuma. Viss sākās ar to, ka es mierīgi gulēju šeit, savā gultā, bet pēkšņi pamodos savā istabā Briežu ciemā, Latvijā. Pēc kāda laika pie manis tur ieradās viens no Netona klana pārstāvjiem.
- Nopietni? Viņš bija senecīls? Vai vismaz ecīls?
- Neko tādu nemanīju. Vismaz viņš to neizrādīja. Paldies Dievam, nekādu vilku vai citu plēsēju nebija. Bet, kad viņš ieradās, nē, pat pirms tam, bija dzirdams savāds troksnis. Kaut kas līdzīgs vēja svilpšanai, bet tikai sakrustots ar kaut ko, kas līdzinātos smilkstiem un… apmēram tā, Dana sacīja un demonstrēdama pārlaida roku Noksa kažokam, kura rudie, spurainie matiņi izdeva klusu skaņu. It kā kaut kur rīvētos kažoks vai mati. Kaut kas tamlīdzīgs.
- Tā nu ir visjocīgākā lieta, ko jelkad esmu dzirdējis. Tā bija skaļa?
- Jā. Es to dzirdēju mājas iekšpusē, bet skaņa nāca no ārpuses. Ārā bija brāzmains vējš, bet es šaubos, ka skaņa radās no tā. (Jn tas slepkavnieks uzradās īsu mirkli pēc tam. Viņš teica, ka atnācis pakaļ man un vēl kaut kam. Tiesa, viņš izskatījās visai pārsteigts, redzot mani mājās.
- Domāju gan — tev taču vajadzēja būt šeit.
- Tas tiesa. Tad viņš dzinās man pakaļ, bet negribēja nogalināt. Tas ir vienīgais, kas mani pārsteidz, jo iepriekšējie klana pārstāvji mani piežmiegt vēlējās pat vairāk nekā pietiekami. Šim laikam bijusi paredzēta cita misija.
- Nerunā tā. Tas izklausās baisi.
- Es zinu. Bet… viņš mani nogalināja. Vienu reizi, meitene piebilda, un iestājās neērts klusums. Nokss iepleta acis un lūkojās meitenei sejā, nezinot, ko teikt.
- KO?
- Labi, pavisam es nenomiru, jo tūliņ pēc tam es atkal pamodos savā istabā un piedzīvoju to visu vēlreiz. Vecais bija man teicis, ka es esmu spējīga kaut kādu notikumu piedzīvot divreiz, varbūt pat vairākkārt, lai tajā kaut ko izmainītu. Pirmajā reizē es uzkritu grābekļa asajiem zariem. Otro reizi viņam tas neizdevās. Pēc viņa nāves, meitene uzsvēra vārdu "viņa," viņš izgaisa, it kā nekad nebūtu bijis.
- Bet tas ir visnotaļ savādi, ka viņš uzrodas tieši tad, kad klāt esi tu. Kā viņš būtu varējis zināt, ka tu atradīsies tieši tur un tad? Nokss jautāja.
- Atceries, ka viņš bija pārsteigts, mani redzot.
- Njā, tas visu padara nesaprotamāku. Varbūt tu un arī viņš uzradāties nepareizajā laikā un vietā, jo… jums abiem tas beidzās nāvējoši.
- Viņš ieradās tad, kad atskanēja savādais troksnis. Varbūt tas ir zīmīgi. Viņš taču teica, ka meklē vēl kaut ko.
- To troksni? Tas ir, kaut ko, saistītu ar to?
- Iespējams, Dana atteica un nezināja, ko vēl lai piebilst. Jau kuro reizi Dana ar Noksu bija uzdūrušies kaut kam nesaprotamam, ko viņi nebija spējīgi atrisināt līdz galam. Viņiem trūka pieredzes un zināšanu, tāpat arī viņiem nebija līdzekļu, lai turpinātu "izmeklēšanu".
- Mums jāaiziet pie Grāmatas, meitene beigu beigās noteica.
- Tu domā to, kas ir Templī? Nokss vaicāja un rādīja pārsteigtu seju.
- To pašu, Dana nopietni atbildēja.
- Nu, nu, Dana. Parasti tu esi pret šādām lietām.
- Ko nu vairs. Pat pret pašas gribu es tieku ierauta nepatikšanās. Vai tādā gadījumā ir vērts tām pretoties?
- Iespējams, ka ne. Vismaz es vairs nepretojos. Kopš es satiku tevi, tā uzreiz sapratu, ka nepatikšanas garantētas. Bet ko tieši mēs Grāmatā meklēsim?