- Vienalga, ko. Tāpat parasti notiek tā, ka mēs meklējam vienu, bet atrodam kaut ko citu. Ja vien mums būtu ļauts Grāmatu papētīt ilgāku laiku! Bez stresa, bez slapstīšanās.
- Pajautā Vecajam.
- Nē. Jau atrašanās Templī argekļiem ir tabu. Tā ir svēta vieta, kur bez nopietna iemesla nedrīkst iet.
- Bet tu neesi argekle. Un, galu galā, Vecais noteikti novērtē tavu stāvokli. Tas ir, tu esi Meklētāja, un viņš noteikti negrib pakļaut tevi briesmām, atstājot neziņā. Ja tu tikai pajautātu, tad mēs varbūt patiesi varētu Grāmatu papētīt.
- Bet Grāmata ir veca, tur noteikti ir daudz kas tāds, kas uz mani nemaz neattiecas. Visām tautām taču ir kaut kādi noslēpumi, ko zina tikai daži. Ja nu tas ir iekļauts Grāmatā un ja nu tas ir iemesls, kāpēc tā glabājās tieši Templī, lai neviens pie tās neietu?
- Es nezinu, ko lai tev saka. Pajautā Prizmo, vai kaut kas tāds ir iespējams. Es domāju — tikt pie Grāmatas.
- Viņš pamanīja manu prombūtni? Dana piepeši gribēja zināt.
- Jā, pamanīja. Ja godīgi, tad es pats to viņam pateicu. Tas bija visai sarežģīti.
- Kur viņš ir?
- Nezinu. Pirmīt viņš bija te, pasēdēja kādu laiku, bet tad aizgāja, man šķiet, uz ēdnīcu. Kā tik kādas problēmas, tā visi dodas turp.
- Jā, tas izklausās pēc viņa, Dana noteica un piecēlās kājās, lai dotos pie Prizmo, bet tad apstājās. Es nupat kaut ko atcerējos.
- Kaut ko svarīgu par to troksni, vai?
- Nē, Dana atbildēja un pat klusi iesmējās. Es biju solījusi pēc atgriešanās mājās sakārtot savu istabu.
- Laikam šis darbiņš uz kādu laiku tev būs jāatliek, pasmaidīja arī Nokss. Līdz tev tur neviens neuzbruks.
.
NĀKAMAIS DZEJOLIS
-tātad tu piedzīvoji divkāršo dienu? Prizmo pārjautāja un, sēžot Danai blakus turpat uz gultas, raizlgi uz viņu lūkojās. Viņš bija ienācis burtiski pāris mirkļus pēc tam, kad Dana ar Noksu jau bija nolēmuši iet pie viņa.
- Tieši tā, meitene atbildēja.
- Tas ir tik lieliski, ka tev nekas nekaiš!
Prizmo viņu apskāva, un Dana labprāt ļāvās. Pašā sākumā, kad Dana bija te ieradusies, argekļu garie pirksti viņu ļoti biedēja, bet tagad viņa tos pat neievēroja. Šobrīd tie maigi glaudīja viņai muguru, un meitenei bija patīkami tos tur just.
- Bet vai tu zini kaut ko par to troksni? Dana jautāja, kad argeklis bija viņu atlaidis.
- Neko tādu es neesmu nedz dzirdējis, nedz redzējis. Varbūt tas bija kāds dzīvnieks?
- Lai radītu tādu troksni, dzīvniekam vajadzētu būt lielam, bet nekā tāda tur nebija. Un pēc brīža uzradās viņš, Dana stāstīja un sajuta rūgtumu sirdī. Man bija dota iespēja nokļūt mājās, vienkārši pabūt tur, bet jau atkal kāds vēlas mani nogalināt. Viņi to mēģināja jau trešo reizi! Tas ir tik negodīgi!
- Nomierinies. Jo ātrāk mēs atradīsim atlikušos Sargātājus, jo ātrāk viss beigsies.
- Viņi zina, kur es dzīvoju. Pat, ja atradīsim visus Sargātājus, šaubos, vai viņi mani tā vienkārši liks mierā.
- Tieši tāpēc mēs cenšamies rūpēties par tavu un vecāku drošību, Prizmo centās Danu mierināt.
- Kāpēc tieši man bija jākļūst par šo nolāpīto Meklētāju? Nepietiek ar to, ka pati meklēšana dažbrīd šķiet absurda, bet tagad nāk klāt arī tas, ka man pakaļ dzenas slepkavnieki, un vienīgā aizsardzība, kas man dota, ir manas spējas, kuras es pat neprotu lietot, kā vajadzētu! Kaut kāda nejēdzība! Turklāt tagad mani vecāki domā, ka viņu mājā kāds bija ielauzies, nevis ka es kādu nogalināju aizsargājoties. Un kas zina — varbūt Netona klana pārstāvis devās pakaļ nevis man, bet vecākiem?
- Ak, Dana! Es saprotu, ka tu tagad jūties draņķīgi. Es piekrītu — tas viss pret tevi nav godīgi. Tāpat jau teica Viola, ka šis uzdevums vienam cilvēkam, it īpaši tik jaunam, var būt par grūtu.
- Es jau esmu atradusi divus Sargātājus, tā ka nav gluži tā, ka es ne uz ko nebūtu spējīga, meitene iebilda.
- Es to nedomāju tā, Prizmo atvairījās un mirkli padomāja. Vienkārši… uzgāzt kādam kaut ko tik daudz vienā mirklī — tas tiešām nav godīgi, tāpēc es cenšos, cik spēju, tev palīdzēt. Tiesa, tas man varbūt neizdodas tik labi, cik vajadzētu.
- Tev viss sanāk ideāli, Dana nu jau mierināja argekli. Šaubos, vai tu spētu manā labā darīt kaut ko vēl vairāk.
Kaut arī Dana jau runāja krietni mierīgāk, tomēr aizvainojums un dusmas viņā vēl gruzdēja.
- Turpretī man atkal jāsecina, ka dzīve ir maita, fonā filozofiski purpināja Nokss. Nekad nekas dzīvē nebūs, kā tu vēlies, un liktenis uzgāzīs kaudzi problēmu un gaidīs, kad tu salūzīsi.
- Izgulies, Dana! Prizmo mudināja, pieceļoties kājās. Kā redzu, tad šis viss tevi ir nokausējis ne pa jokam.
- Jā, tā ir. Paldies, Prizmo.
- Turklāt mums pamazām jāsāk domāt, kad un kur meklēt nākamo Sargātāju, argeklis piebilda. Pēc tam viņš novēlēja meitenei labu nakti un izgāja no mazās istabiņas.
Dana atlaidās gultā, un tas bija patiesi lieliski — atslābināties un ne par ko neraizēties. Vajadzēja tikai aizvērt acis, lai viņa tūliņ arī iemigtu un saldā miegā nogulētu līdz nākamajam rītam.
Pamostoties Dana ar atvieglojumu pamanīja, ka viņu nav pārņēmis milzīgais nogurums, kas parasti bija jūtams pēc spēju lietošanas. Iepriekšējā dienā viņa bija teleportējusies divas reizes — turp un atpakaļ, turklāt, nokļuvusi nāves briesmās, likusi visam notikt arī otro reizi. Agrāk kaut kas tāds nākamajā dienā laupītu visus spēkus, bet nu nekā tāda nebija. Acīmredzot ķermenis bija sācis pierast.
- Man šķiet, ka pagājusi teju mūžība, kopš es pēdējo reizi ēdu brokastis, Dana ēdnīcā dalījās iespaidos un ar lielu kāri lika sev šķīvī omleti.
- Nu, vakar tu tās neēdi. Un, ja divas dienas ir mūžība, tad es tev piekrītu, Prizmo pasmaidīja.
- Tu vakar pieminēji nākamo Sargātāju, pēc dažiem, ar lielu apetīti apēstiem kumosiem meitene viņu uzrunāja.
- Tieši tā. Domāju, ka ar šo būs visvieglāk tikt galā, jo lielākā un teju vienīgā ūdenstilpe ir Strēlnieku ezers. Tam piekļūt ir vienkārši, turklāt es atcerējos, ka Violas nams ir uzbūvēts vietā, kur pirms tam bija stāvējis Suzuluru akmens. Tagad tas bija gluži kā vēl viens muzeja eksponāts, tikai to neviens neaplūko. Vismaz ne pagaidām, kamēr Sargātājs nav atrasts. Tā teikt, lai ar to nenotiktu nekas slikts.
- Skaidrs, tikai… Ja es pareizi saprotu, tad Sargātājs ir ezerā iekšā. Un, cik zinu, tad elpot zem ūdens es neprotu.
- Esmu pārliecināts, ka mēs ar Violu spēsim kaut ko izdomāt. Viņa ir ļoti gudra dāma, ne to vien piedzīvojusi.
Ne velti viņai uzticēja sargāt Medaljonu, kamēr tas nokļūst pie tevis.
- Viola pieredzēja Netona laikus un viņa sakāvi?
- Nē. Viņa piedzima neilgi pēc tam, bet viņas liktenis ir bijis ļoti saistīts ar to.
- Kādā veidā?
- Laikā, kad viņa mācījās Drūbļu Universitātes Maģijas nodaļā, augstskolas rektors nomira. Viņš gan piedalījās Netona sakaušanā. Testamentā rektors savu amatu novēlēja Violai. Viņai bija jāturpina tradīcijas un arī jāuzņemas Medaljona glabāšana, kad tas nesen bija izveidots. Tāpat viņa bija gana saistīta ar Pareģojuma izveidošanu.
- Tad jau viņa ir ļoti veca, Dana secināja.