Kāds patiesi gulēja Cetata gultā, bet tas nebija Dievs. Kad Dana ar Medimu, elpu aizturējuši, bija pagājuši garām Suzuluru akmenim, starp vecām un izdilušām segām varēja redzēt nevienu citu kā… Noksu!
- Ak mans Dievs! uzsverot katru vārdu, Dana klusi iesaucās.
Ieraudzījusi savu dārgo draugu, meitene nespēja novaldīt smaidu. "Beidzot viss sāk iet labi, ja ne pat lieliski!" viņa nopriecājās, un, klusi nosēdusies uz gultas malas, pastiepa roku Noksa virzienā.
- Mosties, Noks! meitene sacīja un viegli papurināja kofotu, uz ko tas acumirklī atbildēja, burtiski uzlidodams gaisā. Piezemējies uz gultas labu gabalu tālāk, Nokss ar izbīlī ieplestām acīm lūkojās uz modinātāju.
- Nespēju noticēt savām acīm! viņš, pēc mirkļa atģidies, ierunājās, tomēr neatrāva skatu no rudmates. Dana! Dana, tā patiesi esi tu! Tu izskaties šausmīgi.
- Un tā arī jūtos, viņa atteica, tomēr nespēdama novaldīt smaidu. Meitene apskāva kofotu un aiz prieka par šo satikšanos kādu brīdi turēja viņu sev cieši piekļautu.
- Jāteic, ka arī tu pats pēc saulstariņa gluži neizskaties, Dana piebilda, kad bija viņu atlaidusi un nopētījusi kārtīgāk. Patiesi, arī Noksa kažoks bija netīrumu pilns, un kofots, lai arī nupat bija nedaudz pagulējis, izskatījās stipri nomocījies.
- Man šķita, ka tevi apēda sagars vai arī tie mazie zolofīti, viņš, lūkodamies uz meiteni, priecīgi čaloja, līdz pamanīja januto, kas izlīda no Danas aizsega. Tu! Nokss ne tikai pārsteigts, bet arī ne visai iepriecināts norādīja uz Medimu.
- Un tu! ari Mcdims nešķita visai priecīgs, redzot kofotu.
- Jūs pazīstat viens otru? Dana pēc pauzes vaicāja, izbrīnīta lūkojoties te uz Noksu, te uz Medimu.
- Tu jau nu noteikti esi pēdējais, ko Medims vēlējās satikt, ierunājās pūķis.
- Ak, vēl joprojām par sevi runā trešajā personā? atbildēja kofots.
- Medims gan vairāk uztrauktos par to, kāpēc kopā ar Izsaucēju ir tāds nejēga!
- Ak, nejēga? Atradies gudrelis.
- Par tevi Medims noteikti ir gudrāks.
- Labāk nemaz nesāc! Bez manis Dana galā netiktu nekādi!
Kamēr abi ķildnieki mērīja, kuram ir vairāk gudrības, meitenes uzmanību pievērsa kaut kas spožs, kas, Noksam aktīvi žestikulējot, vizuļoja telpā iedegto sveču gaismā. "Aleluja!" atpazinusi priekšmetu, Dana klusībā līksmi uzgavilēja. "Medaljons! Nu man vairs nedraud nožmiegšana par to, ka to pazaudēju!" Sirdī viņa sajuta pacilātību, kas, par spīti tam, ka blakus divi indivīdi apmainījās ar draudiem, neļāva no sejas pazust smaidam.
- Es to paņemšu, Dana uzrunāja Noksu un nocēla tam Medaljonu. Kofots neiebilda, turklāt viņš joprojām bija pārāk aizņemts ar rūkšanu uz Medimu. Abi līdzinājās diviem bērniem, kas cīnās par pēdējo cepumu kastē.
Meitene labu bridi pētīja dārgumu, no visām pusēm pārbaudot, vai tas ir tāds pats kā pirms pazaudēšanas. Nekādus bojājumus neatradusi, viņa to uzlika kaklā un aplūkoja no augšas. Nu arī zeltītā actiņa Medaljona vidū atvērās. Priecīga, ka ar Medaljonu viss ir kārtībā, Dana nolēma, ka turpmāk tam ir jābūt vēl lielākā drošībā, tāpēc aizbāza to aiz notrieptā un caurumainā krekla.
"Tā tikai trūka, lai tas pazustu vēlreiz," viņa nošausminājās.
Tikmēr abi strīdnieki nepievērsa meitenei ne mazāko uzmanību.
- Labāk būtu uzzināt, ko ar Danu kopā dari tu pats! Nokss pratināja pūķi.
- Medims atveda viņu šeit, tāpēc esi labāk pateicīgs! lepni atteica Medims.
- Pateicīgs? Es… kofots jau grasījās cirst pretī, taču Dana neizturēja un iejaucās, pirms viņš paspēja atklāt savas domas par pateicību.
- Vai jūs apklusīsit? meitene uzsauca. Iestājās klusums, un abi ķildnieki neapmierināti, ka strīds ir pārtraukts, lūkojās uz Danu.
- Medim, Dana pēc brīža jau mierīgāk ierunājās, vai šeit, guļamistabā, palikt ir droši?
Tikai tagad, mierīgi sēžot uz vietas, viņa apjauta, cik nogurusi jūtas. Kad adrenalīns kūsāja, skrienot pa gaiteņiem kopā ar Medimu, sāpes nebija tik jūtamas. Nu tās bija atgriezušās.
- Jā. pūķis atbildēja. Kā jau Medims teica, citi pūķi te neiedrošinās nākt.
- Tas ir labi, jo es jūtos pārguruši. Jūs, ja gribat, varat turpināt strīdēties, bet tikai klusām. Savukārt ar uzrakstu uz akmens tiksim galā nedaudz vēlāk, viņa sacīja un, pagājusi abiem garām, nogūlās gultā. Dažviet varēja just izciļņus vai, tieši otrādi, izgulējumus, bet nogurums bija pārāk liels, lai meitene tam pievērstu uzmanību. Viņa nolika galvu uz kāda veca spilvena un tūliņ laidās snaudā. Kaut kur fonā vēl varēja dzirdēt Noksu un Medimu strīdamies, bet tas šķita tik tālu, līdz izzuda arī šīs skaņas un meitene iegrima smagā miegā.
Dana nezināja, cik ilgi viņa bija gulējusi, bet, kad viņa pamodās, abi strīdnieki joprojām nebija rimušies. Tiesa, nu viņi bija mainījuši tēmu un pievērsušies Suzuluru akmenim. Stāvot un lūkojoties uz to, abi runāja pieklusinātām balsīm:
- Medims nekad agrāk nav redzējis tādas mīklas, sacīja januto.
- Kā tad ne? atteica kofots. Uzraksts izklausās tikpat nesakarīgi kā tavi mēģinājumi kaut ko sadzejot.
- Ak tu neaptēstais! Vai tad tu maz proti lasīt?
- Jā, protu, Nokss aizvainoti atbildēja. Bet vai tu māki uzrakstīt arī jel ko sakarīgu, izņemot tos "Pār upi gāju, paņēmu sauju", viņš izsmējīgi sāka kaut ko citēt.
- Medims var tikai secināt, ka tu no mākslas neko nesaproti!
- Es nesaprotu? Tas bija pilnīgs murgs!
- Kāds vēl murgs? Tu to pat neizlasīji līdz galam!
- Iemācies pieņemt kritiku.
- Ja vien šī kritika būtu objektīva.
- Ir, un kā vēl!
- Vai jūs kādreiz arī nestrīdaties, kad atrodaties viens otram blakus? Dana, pacēlusi galvu no spilvena, nedaudz miegaini jautāja.
- Vispār, nē, Nokss atbildēja.
- Burvīgi, meitene nopūtās. Un man ar jums abiem vēl kādu laiku būs jābūt kopā.
- Kāpēc? Kāpēc Medims vispār atvilkās šeit? Nokss visai neapmierināts vaicāja Danai.
- Viņš piekrita man palīdzēt tikai tad, ja es palīdzēšu viņam nepamanītam izkļūt no Pūķu kalna. Un laiks to izdarīt būs tikai pēc tam, kad būsim atraduši mūsu mīļo Sargātāju, Dana paskaidroja un piecēlās no gultas. Paņēmusi somu, kas bija nolikta zemē, viņa uz mazā galdiņa izkravāja visu, kas tur bija ēdams.
- Mm, brokastis. Vai arī pusdienas. Vai varbūt jau vakariņas? Nu, nav tik svarīgi, kas, Nokss priecīgs teica, luncinot asti un lūkojoties uz ēdieniem.
- Var redzēt, pēc kādiem kritērijiem tu izvēlies sev draugus, Medims skeptiski piezīmēja.
- Tu labāk paklusē! Nokss pamācīja un jau pilnu muti rija ēdamo.
- Te pietiks visiem, Dana mierināja. Un, ņemot vērā, ka mums ir kāds, kas bez liekas kavēšanās spēj mūs aizvest pie Sargātāja, tad nešķiet, ka mums te vajadzēs uzkavēties ilgāk par vēl vienu dienu, viņa piebilda un nokoda gabalu desmaizes.
Kad trijotne bija kārtīgi ieturējusies un remdējusi izsalkumu, visi bija vienisprātis, ka nav, ko ilgāk kavēties, un ir laiks ķerties klāt pie Suzuluru akmens lasīšanas.
- Es to jau pāris reizes esmu paspējis izlasīt, Nokss sacīja Danai. Patiesībā svarīgas ir tikai pēdējās divas rindas, jo sākums atkārtojas, viņš paskaidroja, pirms ņēmās lasīt. Visi bija nosēdušies uz grīdas akmens priekšā un lūkojās uz to. Nokss sāka pārtulkot Danai to, kas akmenī bija apslēpts: