- Es domāju, ka āķis ir pats ūdens, Dana sacīja, lai gan pati tikmēr lūkojās uz Soli pauguriem. Viņa nezināja, kāpēc, bet, viņasprāt, kaut kas tur bija mainījies, lai arī viņa nezināja, kas tieši. "Varbūt šiem kalniem ir sava īpaša aura?" viņa centās uzminēt. "Kaut kas tāds, ko nebiju ievērojusi iepriekš?"
- Arī fakts, Prizmo atbildēja, atgriezdams meiteni pie ūdens tēmas, bet nešaubos, ka ar to mēs tiksim galā. Kaut kā, viņš ne pārāk pārliecināti piebilda. Arī Danai šķita, ka argeklis nav pilnīgi un droši pārliecināts par to, ko runā, taču viņa zināja — Prizmo ir optimists.
Tikmēr klāt jau bija pilsētas vārti. Ieraugot jājējus, tajos tika pavērta sprauga, dodot viņiem iespēju atgriezties Drūbļu ciema burzmā un neierastajos trokšņos.
Straujā pārmaiņa no mierīgā tuksneša uz pilsētas kņadu Danai ļoti atgādināja kluso lauku dzīvi mājās, un to, cik grūti bija pierast pie cilvēku drūzmas Rīgā, it īpaši vasarā, kad neviens nevēlas sēdēt iekštelpās.
Kad ceļotāji bija nokļuvuši pilsētā un nokāpuši no serebriniem, dzīvnieki tika aizvesti uz staļļiem, bet Prizmo, Dana un Nokss tikmēr centās izkļūt cauri mūžīgajai pilsētas burzmai uz Saules ielu. Spraucoties starp cilvēkiem un metot līkumus pa mazāk noslogotām sānieliņām, visi trīs beidzot nokļuva pie Violas nama jeb Drūbļu ciema Nacionālā muzeja un iegāja iekšā.
- Atvainojiet, bet dzīvniekiem te nav ļauts ienākt! viņiem aizrādīja sargs, kas sēdēja pie Violas kabineta durvīm un tikko bija atrāvis acis no savas ikdienišķās avīzes. Dana arī šoreiz nopētīja laikraksta pirmo lapu — tagad tur bija raksts par kādu politisku strīdu vai ko tamlīdzīgu, katrā ziņā nekas tāds, par ko varētu interesēties pusaudzis, tā ka meitene tūliņ arī zaudēja par to interesi.
- Mums ir īpaša Violas kundzes atļauja, Prizmo atbildēja, pirms sargs bija paspējis piebilst vēl kaut ko. Tas ir sakarā ar Izsaucēju.
Danai nepatika, kā šis vārds izklausās. Un viņai nepatika, ka tas viņai pievērš lieku uzmanību, kā, piemēram, šī sarga, kurš, izdzirdējis pieminam Izsaucēju, tūliņ meiteni nopētīja.
- Labi, tas var nākt, sargs, beidzis savus pētījumus, pēc brīža negribīgi noteica un pavēra durvis uz tumšsarkano gaiteni.
- Tas! Tas var nākt! Nokss zem deguna burkšķēja un, it kā tā mēģinot iespītēt sargam, gāja Prizmo un Danai pa priekšu. Nekādu manieru! Uz brīdi jau šķita, ka man būs jātup pie galvenās ieejas!
- Un kā tādā gadījumā mēs būtu varējuši izlasīt Suzusuru akmeni?
- Suzuluru! Tas nav tik grūti. Su-zu-lu-ru. Tikai četras zilbes, Nokss mācīja, uzsverot katru zilbi. Jūs būtu varējuši nozīmēt simboliņus un tad tos atnest man.
- Jā, kā tad.
- Par ko jūs runājat? iejautājās Prizmo, tādējādi vēlreiz atgādinot, ka viņš nesaprot Noksa teikto.
- Ne par ko svarīgu, rudmate atbildēja, šķērsodama gaiteni, kura galā bija ķirškoka durvis. "Interesanti, kā Noksa balss izklausās no malas?" meitene pa ceļam prātoja. "Smilksti, rūcieni un rējieni?"
Nonākusi pie durvīm, Dana pacēla roku un strauji pieklauvēja. Tam par atbildi durvju otrā pusē sākās rosība, kam pēc mirkļa sekoja arī Violas balss, kas aicināja visus nākt iekšā.
- Labdien, Violas kundze! Prizmo ienākot laipni teica un pasniedza sveicienam plaukstu, ko Viola, pirms tam uzmetusi pārsteigtu skatienu Noksam, ar prieku saņēma. Ceru, ka neiztraucējam jūs svarīgās darīšanās.
- Ak, ko jūs! Ziņa, ka ieradīsities, pie manis nonāca laicīgi, Viola smaidot atbildēja un pēc tam, pastiepusi roku ari Danai, sacīja: Man liels prieks jūs redzēt atkal!
- Man tāpat, meitene atsaucās.
Kad visi bija apsveicinājušies un sarokojušies, Viola ar vieglu žestu norādīja uz krēsliem pie viņas kabineta galda. Visi apsēdās.
- Kā redzu, jūs esat paņēmuši līdzi vēl vienu palīgu, Viola piezīmēja, nopētīdama Noksu, kas bija notupies blakus meitenes krēslam.
- Viņa savādi ož, Dana dzirdēja kofotu nočukstam.
- Jā, viņš arī iepriekš mums palīdzēja ar Sutuluru akmens teksta izlasīšanu.
- Jūs domājat Suzuluru?
- Jā, jā, to pašu, Dana apstiprināja un sajuta, ka vaigos sakāpj karstums. Viņa jutās neērti, ka runā muļķības Violas kundzes klātbūtnē. Vārds patiesi nebija tik garš un sarežģīts, lai to nevarētu iemācīties. Varbūt kādreiz, kad Dana būs nosaukusi visus iespējamos aplamos šā vārda variantus, beigās viņa to izrunās arī pareizi.
- Ak, tad jau viss nokārtojas, turpināja Viola. Pretējā gadījumā mums būtu jāmeklē kāds valodu speciālists no pilsētas, bet nu mums par to vairs nav jāraizējas. Vai Medaljons ir pie jums? viņa jautāja, nopētīdama Danas kaklu. No meitenes plānās jakas apkakles vīdēja zelta ķēdīte, bet tā vietā, lai Medaljona klātesamību apliecinātu ar vārdiem, Dana to izvilka ārā un ļāva tam kabineta lampu sārtajā gaismā iezaigoties.
- Mēs vēlamies noskaidrot, kur atrodas šis akmens, lietišķi ierunājās Prizmo.
- Muzeja pagrabstāvā, telpā, kurā tiek uzturēta noteikta temperatūra, lai akmenim nekas nenotiktu. Es gan nešaubos, ka akmens arī bez šādiem drošības pasākumiem saglabātos vēl gana ilgi, bet drošs paliek drošs, Violas kundze paskaidroja. Ja drīkst jautāt, kur Jūs apmetīsities, ja Sargātāja modināšana ievilksies vairāk nekā vienu dienu?
- Tepat, pilsētā, Prizmo atbildēja.
- Jauki, Viola, pamājusi ar galvu, noteica. Pēc tam viņa pievērsās meitenei. Bet tagad, Danas jaunkundze, lūdzu, apmieriniet manu ziņkāri! Pastāstiet, kā jums gāja iepriekšējos ceļojumos, atmodinot Sargātājus. Ja nemaldos, tad tie bija Zemes un Uguns Sargātāji.
- Jā. Pirmais bija Kairbs, Dana iesāka, saprotot, ka tagad kādu laiku viņi pavadīs kabinetā un meitenei vajadzēs stāstīt par to, cik tālu ir tikusi.
Rudmates stāsts kopā ar atbildēm uz Violas jautājumiem aizņēma aptuveni pusstundu. Uzzinājusi visu, ko vēlējās, vecā drūble beidzot piecēlās, lai dotos pie Suzuluru akmens.
- Filip! Violas kundze uzrunāja sargu, kad viņi bija ienākuši zālē pie galvenās ieejas.
- Jā, kundze? sargs strauji atsaucās un tikpat ātri centās paslēpt savu avīzi zem galdiņa, kas tam bija blakus.
- Lūdzu, kamēr es neesmu savā kabinetā, nepieņemt nekādus viesus.
- Jā, kundze.
To pateikusi, Viola devās garām lielajām kāpnēm uz otro stāvu un iegāja gaitenī, kas veda pa kreisi no tām. Tur gar vienu sienu uz gaišiem podestiem stāvēja dažādi eksponāti, kas tika turēti zem stikla kupoliem, bet gar otru sienu bija izvietoti galdi ar attēliem no izrakumiem un dažādiem informatīviem uzrakstiem, no kuriem varēja saprast, ka viņi tagad atrodas zālē, kas ir veltīta Apakšzemes aizvēsturei. Pa plašajiem logiem virs galdiem gaisma burtiski lauzās iekšā gaišajā gaitenī, liekot žilbt acīm, kas vēl nebija apradušas no krāsaino vitrāžu radītās pustumsas, kura valdīja zālē pie galvenās ieejas. Gaiteņa marmora grīdu sedza sarkans paklājs ar iešūtiem zelta pavedieniem — tie bija sava veida virziena rādītāji, lai gājēji tikai dodas uz priekšu un nenoklīst kaut kur no ceļa. Pie eksponātiem stāvēja reti to aplūkotāji, kas garām ejošajai četrotnei nepievērsa lielu uzmanību, ja nu vienīgi mazliet izbrīnīti nolūkojās, kā pa gaiteni aizsoļo kofots, kas šim prestižajam muzejam bija visai neierasts, pat neiedomājams skats.
- Mums — šeit! Violas kundze, kādā brīdī apstājusies, ierunājās un atvēra durvis, uz kurām bija rakstīts, ka ieeja atļauta tikai personālam.