Выбрать главу

Salīdzinot ar gaišo gaiteni, te bija tumšs. Vienkārši iekārtotajā telpā gar sienām bija plaukti, kuros netrūka dažādu koka un kartona saiņu. Tālāk bija galds ar pāris krēsliem un mazu virtuvi, bet telpas tālākajā stūrī atradās kāpnes, kas veda pazemē. Viola devās uz tām un, pieturoties pie metāla margām, sāka ceļu lejup. Pārējie sekoja.

Kāpiens bija īss, un drīz viņi nonāca citā gaitenī, kas šķita vēl retāk apmeklēts nekā iepriekšējais. Viola kādu gabalu viņus veda pa šo gaiteni, līdz apstājās pie lielām metāla durvīm un brīdi kaut ko darīja, stāvot pret pārē­jiem ar muguru. Danai pirmajā brīdī šķita, ka viņa ievada durvju kodu, jo no mugurpuses izskatījās, it kā viņas roka kustētos tieši tā. Pa pusei viņai bija taisnība. Kad biezās durvis atvērās un visi ar Violu pa priekšu iegāja telpā, meitene redzēja, ka pie durvīm uz sienas bija apaļa akmens ripa, uz kuras, izvietotas spirālē, bija zīmes, kas atgādināja rūnas un piedevām vēl mirdzēja dzintarainā krāsā.

Šī telpa, kurā viņi tagad iegāja, bija noliktava, kurā netrūka augstu plauktu ar priekšmetiem, kas bija bojāti, tika restaurēti vai vienkārši nebija izlikti apskatei. Gar noliktavas sienām bija vairākas durvis ar dažādiem uzrakstiem, un pie vienām no tām Viola apstājās. Arī šeit bija tāda pati akmens ripa kā iepriekš, bet šoreiz meitene varēja labi redzēt, kā Viola pieskaras ripas sim­boliem, kuru secību noteikti būtu grūti iegaumēt. Dažas no zīmēm zem viņas kaulainajiem pirkstiem iedegās košāk dzeltenas, bet tūliņ atguva ierasto spožumu. Uz­reiz pēc tam durvis atvērās. Uzraksts uz durvju plāk­snītes vēstīja: "Suzuluru akmens. Bez atļaujām ienākt aizliegts."

Esam klāt. Nākamais Suzuluru akmens! Viola teju svinīgi paziņoja, ar plašu rokas vēzienu norādot uz vienkāršo telpu, kuras vienīgā mēbele bija akmens podests, uz kā atradās liels akmens, kam viena puse bija noslīpēta ideāli gluda. Nezin kāpēc Danai šis vēsās gais­mas apspīdētais akmens atgādināja kapakmeni. Nedaudz noskurinājusies, meitene iesoļoja telpā.

Kā Viola jau bija stāstījusi, šī telpa bija īpaši izvei­dota, lai labāk saglabātu Suzuluru akmeni, tāpēc gaisa temperatūra te bija zema, kā ledusskapī. Lai gan meitene centās nepievērst tam uzmanību, uz rokām tomēr parā­dījās zosāda.

Kad visi bija iegājuši iekšā, durvis aiz viņiem aiz­vērās, un telpu izgaismoja maģiskā gaisma. Apskatījusi akmeni, Dana secināja, ka tas ne ar ko daudz neatšķiras no iepriekšējiem — akmens kā akmens, un virsū, izvie­toti vairākās rindās, tie paši nesaprotamie raksti. Vie­nīgais, kas to atšķīra no iepriekšējiem, bija akmenī izkalta stilizēta ūdens lāse, kas simbolizēja ūdeni.

-    Nojaušu, ka nav jēgas lieki tērēt laiku, Nokss pār­trauca klusumu un nostājās pretī tekstam uz akmens.

-    Jā, Dana piekrita. Tikai lasi pa rindai, lai man vienkāršāk pārtulkot.

Kofots bija ar mieru, un teksts, ko viņš nolasīja, iz­klausījās šādi:

"Tūkstošiem gadu Kāds licis zemēm gaidās drebēt. Tumsas ēna tuvosies, Bet būs, kas turēs pretī. Tie četri,

Kas izsijāti pa tukšo zemi Un miegu atdusēties likti, Tiks celti.

Lai dzelme tavs pretinieks, Kad asinis tas vēlēsies, Bet nedomā, Ka viss tik parasti,

Kad tāli šķiet krasti."

-    Viss ir saprotams, izņemot to, kāpēc dzelmei vajag asinis un vai krastu tālums ir papildu mīkla, Prizmo, pieri saraucis, prātoja.

-     Dzelme vēlas asinis? atkārtoja Viola. Varbūt tas ir saistīts ar upurēšanu? Upurēšana… viņa domīgi atkārtoja, lūkojoties zemē, it kā censtos kaut ko atce­rēties.

-     Manuprāt, kaut kas nav kārtībā ar dzejoli, bilda Dana. Noks, vai senecīlu valodā arī ir dzimtes?

-    Tu domā sieviešu un vīriešu?

-    Jā. Tās pašas.

-    Ir dzimtes, bet kāpēc tu tā jautā?

-     Vai tu pareizi iztulkoji teikuma daļu "kad asinis tas vēlēsies"? Vārds "dzelme" taču ir sieviešu dzimtē, nevis vīriešu.

Iekams ko atbildēt, Nokss vēlreiz pagrieza purnu pret akmeni un pārlasīja tekstu.

-     Es iztulkoju pareizi — "dzelme" sieviešu dzimtē, bet "tas" vīriešu dzimtē. Ja vien dzelme nav domāta kā bezdzimuma būtne — "tas", nevis "kas", Nokss minēja.

-    Tādā gadījumā tiktu lietots vārds "tā".

-    Tas tiesa, kofots piekrita. Teju visām Apakšzemes valodām gramatika ir līdzīga, bet pārlieku labi es to nepārzinu. Protams, runāšanas līmenī problēmu nav, bet, ja man liktu skaidrot, kāpēc tā ir, tad gan man ķepas nolaistos.

-    Labi, nesāksim iztirzāt gramatikas likumus, Dana atteica un nopūtās.

-     Par ko jūs tieši runājat? Par nesaskaņu starp vār­diem "dzelme" un "tas"? Prizmo interesējās.

-    Jā, par to pašu.

-    Man nenāk prātā nekāds loģisks izskaidrojums. Acīm­redzot tā ir mīkla.

-    Un iespējams, ka to varēs atminēt tikai tad, kad šo tekstu būs papildinājušas vēl pāris rindas, kuras parasti nāk klāt, kad esmu gandrīz jau nokļuvusi galā, Dana atgādināja. Bet ir vēl kas. Noks, vai tu atceries dzejoli, kuru iepriekšējā reizē pieminēja Hapitors?

-    Hapitors? Jūs teicāt — Hapitors? Viola, lūkojoties uz meiteni, strauji pārjautāja. Bija grūti saprast, vai viņas pārsteigums ir patīkams vai ne. Iespējams, ka no abiem pa drusciņai.

-     Jā, Dana viņai atbildēja. Vai jūs atceraties, kā stāstīju par to, ka Uguns Sargātājs ir Pūķu kalnā? Hapitors mums nedaudz palīdzēja to atrast, pastāstot par dzejoli, kas vēsta par dārgumu meklētāju. Viņš mums atklāja, ka šis dzejolis ir stāsts par Suzuluru akmens atrašanās vietu un nedaudz arī par pārbaudījumu, meitene klāstīja. Par laimi, Violu šīs skaidrojums, šķiet, apmierināja.

-   Es atceros, kā viņš to stāstīja, ierunājās Nokss, bet nespēšu atkārtot.

Arī Prizmo un Viola, lai gan abi šo dzejoli bija dzirdē­juši, nespēja noskandēt šīs pāris svarīgās rindas.

-    Tad būs jāiztiek bez tā, mazliet vīlusies noteica meitene, un uz brīdi telpā iestājās klusums.

-     Es vēl domāju par tur minētajām asinīm, lūko­joties akmenī, domīgi atsāka Viola. Diezin vai, lai atrastu Sargātāju, būs jāveic upurēšanas rituāli… Bet nav arī pateikts, kāpēc šķiet tāli krasti. Ja vien… Jā, skaidrs. Tas ir vienkārši!

Viola uz mirkli apklusa, turpretī pārējie, veltīdami gudrajai sievietei nepacietīgus skatienus, mudināja viņu turpināt.

-    Jūs man stāstījāt, viņa ņēmās skaidrot, ka dze­jolī, kas bija atrodams Lielajā purvā, bija jāmeklē meža sirds. Tā ir atrašanās vieta, kas ir izteikta mīklainā un netiešā veidā. Tāpat arī te. Sargātājs ir vietā, kur ir vis­lielākais attālums no krastiem, kā arī vislielākajā dzi­ļumā, jo tam ir jābūt pie ūdens stihijas. Tas izskaidro Suzuluru akmenī teikto, ka krasti ir tāli un dzelme ir pretinieks. Visticamāk, Sargātājs atrodas ezera pašā vidū, kur ir arī lielākais dziļums. Šo vietu sauc par Faraigo ieplaku.

-    Pat nosaukums ir, Nokss novīpsnāja.

-     Katrai gravai un uzkalnam ezerā ir doti nosauku­mi, bet, tā kā ezerā mīt daudz plēsīgu būtņu, tad izpētīt ezera dzelmi līdz pēdējam sīkumam mūždien ir bijis sarežģīti, Viola stāstīja, it kā būtu sapratusi Noksa teikto. Dana gan tam neticēja, taču šāda varbūtība viņai šķita komiska: "Bet ja nu? Tad jau viņa būtu dzirdējusi arī Noksa komentāru par to, ka viņa savādi ož."

-   Tik tālu ir skaidrs, turpināja Violas kundze. Ezera dzelmē, kur atrodas Sargātājs, ir arī plēsēji, kas alkst asiņu. Tomēr dzejolis noteikti nenorāda, ka tas būtu kāds radījums, ja vien ne dzelme pati.