- Varbūt asinis šeit ir pieminētas pārnestā nozīmē, Dana gudroja. Drīzāk kā dzīvība, nevis asinis, jo man patiesi nav skaidrs, kā es nokļūšu šajā Faraigo ieplakā, neizlaižot garu.
- Sarežģītākais variants ir laist tevi lejā ar speciālu aprīkojumu, kā, piemēram, mazu zemūdeni, vecā drūble piedāvāja risinājumu. Bet tas var traucēt uzdevuma pildīšanā, jo mēs diemžēl nezinām, kas tieši sagaida tur, apakšā. Otrais variants ir doties dzelmē ar vienkāršu niršanas aprīkojumu. Bet tad rodas jautājums, cik ilgi tas viss ies un vai pietiks gaisa, jo pat maģija, kas ražo skābekli, nevar būt mūžīga — arī tā ietekmējas no apkārtējās vides spiediena, tāpēc dzelmē tās darbības laiks ir īsāks.
- Tātad jebkurš no variantiem ir bīstams, iejaucās Prizmo. Bet kurš ir vislabākais? Argeklis izskatījās visai noraizējies, un viņš jau nu būtu pēdējais, kas vēlētos redzēt Danu riskējam ar dzīvību.
- Noteikti, ka niršana ar iespējami mazāku aprīkojumu, Viola atbildēja. Tas atvieglotu kustības, kā ari tādējādi būtu iespējams saņemt palīdzību no dzīvnieku valsts. Strēlnieku ezera sardze, kas rūpējas gan par drūbļu drošību ezerā, gan arī par tā tīrību, kārtību un dabiskās vides saglabāšanu, ir pieradinājusi vairākus forus, kas palīdz darbā. Domāju, ka ir iespējams sarunāt, lai fori Danu pēc iespējas ātrāk nogādā uz dzelmi, tādējādi ietaupot laiku un skābekli. Tāpat foru sabiedrībā meitenei turpceļā nevajadzētu uztraukties, ka uzbruks kādi ūdens iemītnieki, jo fori noteikti nav iecienīti kā barība citiem. Vēl arī šie dzīvnieki ir samērā draudzīgi, tāpēc tev ar tiem nevajadzētu būt problēmām, Viola piebilda, skatīdamās uz Danu.
- Turpceļā man palīdz fori, bet tālāk man jātiek galā pašai. Tad man rodas jautājums — kā es varēšu izlasīt nākamo tekstu pie ieejas? Vai tad Nokss varēs doties man līdzi?
- Paldies, ka atgādināji! Viola pamāja ar galvu. Pie manis ir nonākusi informācija, ka šeit dzīvojošajai soli tautai ir ziņas par to, kas ir rakstīts šajā otrajā tekstā. Ja mēs spriežam loģiski, tas nekādā veidā nebūtu iespējams, ja vien šis uzraksts nebūtu uz sauszemes. Acīmredzot ieeja, kas parasti ved pie Sargātāja, šajā gadījumā ir viss ezers. Tāpēc, pirms tu nirsti ezerā, mums ir jāapmeklē Soli ciems.
Tas visiem šķita gana saprātīgi, turklāt viņi bija arī vienisprātis, ka tālāka spriešana par varbūtējiem šķēršļiem un briesmām maz ko dos, kamēr viņi nebūs iepazinušies ar otro tekstu. Norunājuši, ka pie kentauriem dosies nākamajā dienā desmitos, viņi devās uz muzeja izeju. Tur Prizmo, Dana un Nokss atvadījās no Violas kundzes un pēc mirkļa trijotne jau atkal atradās pilsētas burzmā.
Vispirms viņi sameklēja kādu restorānu, kur ieturēt vakariņas, bet pēc tam devās uz vietu, kur Prizmo jau priekšlaicīgi bija noīrējis istabiņu vienai naktij. Tā bija viesnīca, kas atradās nelielā, nomaļā ielā, un tās izkārtne vēstīja, ka šo iestādi tautā pazīst kā "Fregati". Interjers bija iekārtots ar jūras motīviem, turklāt viesnīcā bija arī kafejnīca, kas izrādījās izslavēta ar savām jūras veltēm.
- Tu esi atradis visai piemērotu vietu. Mēs dodamies meklēt Ūdens Sargātāju un nu apmetamies ar kuģniecību saistītā viesnīcā, Dana smējās, kad Prizmo, paņēmis numuriņa atslēgas, devās pa kāpnēm un rādīja ceļu uz trešo stāvu, kur atradās istaba.
- Tici man, tas nebija tīšām, Prizmo atbildēja un pievienojās meitenes smiekliem.
Istaba bija iekārtota pieticīgi, bet gaumīgi. Sienas bija krāsotas jūras zilā krāsā, kas izskatījās labi blakus ar tumši zilu audumu apklātajām gultām. Uz grīdas bija mīksts paklājs, bet pie sienas — liela eļļas glezna, kurā bija attēlots drūbļu zvejnieks, kas, atrazdamies mazā koka laivā, velk no ūdens zvejas tīklu. Telpā bija arī dīvāns ar galdiņu mierīgai pasēdēšanai, divas ērtas gultas, neliels skapis, kā arī durvis uz vannas istabu, kur bija nepieciešamās labierīcības, arī duša.
Dana labprāt iegāja dušā, bet pēc tam tūliņ kāpa gultā. Klausoties, kā tagad dušojas Prizmo, meitene paskatījās uz Noksu, kas pa to laiku jau bija iekārtojies dīvānā, un nevarēja vien nobrīnīties, ka viņu šeit vispār ielaida. Tiesa, drūblis, kas sēdēja pieņemšanas telpā un bija atbildīgs par atslēgām, izskatījās ļoti vecs, ar biezām brillēm uz deguna — kas zina, varbūt viņš Noksu nemaz nebija pamanījis. Bet, ja tas tā patiešām arī bija, tad labi vien ir, jo Dana noteikti justos vainīga, ja draugam būtu jānakšņo uz ielas.
PA STRAUMEI
Pamodusies Dana neatcerējās, par ko bija sapņojusi, bet zināja, ka tas ir saistīts ar Sargātāja atmodināšanu. Lai arī viņa bija dzirdējusi, ka zemapziņa spēj atrisināt to, ko nespēj apziņa, meitene tomēr nepūlējās sapni atcerēties. Vispirms, viņa šaubījās, ka tas viņai dotu kādas jaunas atbildes, bet galvenais — Dana jutās pārlieku miegaina, lai gribētu ar to noņemties.
Viņa bija pamodusies agrāk par pārējiem. Uzmetusi aci logam, meitene redzēja, ka sarkanais rīts tikai tagad aust. Tā kā Prizmo un Nokss vēl cītīgi šņākuļoja, Dana nolēma pagulēt vēl mirklī, līdz modīsies argeklis. Meitene ievīstījās siltajā segā un aizvēra acis, taču viņai šķita, ka pagulējusi tikai dažas sekundes, kad Prizmo jau maigi raustīja viņu aiz pleca un teica, ka laiks celties.
- Beidz gulšņāt! viņš skubināja meiteni. Tā kā Dana bija cilvēks, kam patīk pagulēt ilgāk, agra celšanās viņai nevedās viegli.
- Jo ilgāk gulēsi, jo mazāk laika mums paliks brokastīm, un tā nu ir ēdienreize, ko nedrīkst lieki sasteigt, Prizmo pamācoši sacīja.
- Tev jau katra ēdienreize ir tāda, kuru nedrīkst sasteigt, Dana smejoties atteica, beidzot saņēmusies izkāpt no gultas.
- Arī fakts.
- Vai kāds pieminēja brokastis? no dīvāna puses atskanēja miegains ņurdiens.
Izstaipījušies un sagatavojušies uz iešanu, visi trīs pameta viesnīcas numuru un, aizslēguši durvis, devās lejā. Reģistratūrā sēdēja tas pats vecais drūblis, kas vakar, un arī šoreiz viņš Noksam nepievērsa nekādu uzmanību. Atdevusi viņam istabas atslēgas, trijotne devās brokastīs uz Prizmo izslavēto jūras velšu kafejnīcu.
- Zivis gan nav īsti manā gaumē, Dana nedroši ierunājās, kad viņi bija atnākuši.
- Tici man, ir kaut kas tāds, no kā tu nespēsi atteikties. Šeit viss ir svaigi vests no zvejnieku ciema Felisas, un tas nozīmē — tikai labākās zivis, gaidāmo maltīti slavēja Prizmo un drošu soli devās pie letes, aiz kuras stāvēja kafejnīcas darbinieks, gatavs apkalpot savus šīs dienas pirmos apmeklētājus.
- Mums, lūdzu, divas karlīles gaļas mērcē, ceptas, argeklis pasūtināja un, paraudzījies uz Noksu, kas bija palicis kafejnīcas ārpusē pie āra galdiņiem, piebilda:
- Un ceptu lasi, vidējo porciju.
- Lasim kādu īpašu mērci vai ar kādu piedevu?
- Nē, vienkārši ceptu, Prizmo precizēja. Noksam taču nebūs nekas iebilstams pret ceptu? viņš pēc tam klusi jautāja Danai.
- Esmu redzējusi viņu ēdam ne to vien. Tā ka domāju, ka ne.
- Un ko uzdzert? bārmenis jautāja.
- Vienu kafiju bez kofeīna. Un ko tev? viņš pievērsās meitenei. Kafiju vai tēju?
- Es domāju, ka piparmētru tēju, Dana atbildēja.
- Drīz būs gatavs, visu pierakstījis, bārmenis paziņoja un aizsteidzās nodot pasūtinājumu virtuves darbiniekiem, kas blakus telpā jau šķindināja kastroļus un pannas.
Samaksājuši par pasūtināto ar pāris dārgakmeņiem, abi devās pie āra galdiņa, kur bija atstājuši gaidām Noksu. Apsēdušies viņi vēroja, kā pilsētas ielas pamazām piepildās ar sauli un ļaudīm, līdz bārmenis atnesa ēdamo. Dana uz sava šķīvja ieraudzīja ne visai lielu zivi, kas bija apcepta brūna un nolieta ar gaļas mērci, bet mērces smaržai cauri bija jūtams siera aromāts.