- Pagaršo! viņu mudināja argeklis. Karlīle noteikti negaršo kā kura katra zivs. Ar aizvērtām acīm pat īstiem zivjumīļiem būtu grūti to atšķirt no parasta cepta siera. Tikai uzmanies, šis siers ir ar asakām!
Prizmo bija taisnība. Dana jutās tā, it kā ēstu kraukšķīgi ceptu sieru, kas kopā ar mērci garšoja brīnišķīgi, tā ka meitene nemaz nepamanīja, cik ātri bija visu apēdusi. Turklāt viņa nebija vienīgā — arī Nokss savu lasi bija nolocījis dažu minūšu laikā. Tiesa, viņš to būtu izdarījis tikpat kā ar jebkuru ēdienu.
Prizmo ieskatījās pulkstenī un teica, ka līdz desmitiem ir vēl aptuveni divdesmit minūtes. Tas nozīmēja, ka ar tējas un kafijas baudīšanu viņi varēja nesteigties, bet, kad arī tas bija izdarīts, visi cēlās un devās ceļā uz muzeju. Lai izvairītos no ļaužu burzmas uz Zelta ielas, viņi gāja pa šķērsieliņām, un pie Violas nama ieradās dažas minūtes pirms norunātā laika. Viola, tērpusies tirkīzzilā kimono, ko nosedza mazāk uzkrītošs ceļotājas apmetnis, jau bija priekšā.
- Nu, ko? viņa uzrunāja atnākušos. Vispirms dosimies pie soli, tad pie foriem, bet ar Strēlnieku ezera dienestu es jau sarunāju un paziņoju mūsu vēlmes, tā ka par to patlaban uztraukties būtu lieki, Violas kundze paziņoja un aicināja pārējos viņai sekot.
Vecajai drūblei bija zināmi savi ceļi, kā ātrāk un ērtāk nonākt pie pilsētas vārtiem. Pa mazo šķērsieliņu labirintu viņi ātri nokļuva pie dzīvnieku nojumes, kur tika "noīrēti" trīs serebrini, un, uzsēdušies dzīvniekiem mugurā, viņi izkļuva no aizsargsienu ieskautās pilsētas.
Kad viņi bija jājuši kilometrus divus, zaļganīgi brūnajā plašumā Dana ieraudzīja ēku kompleksu, kas slējās ezera krastā. Tas acīmredzot bija Violas pieminētais ezera dienests, taču uz to viņi vēl nedevās. Šobrīd jājēji virzījās gar ezeru uz tā pretējo krastu, kur bija redzami Kodolu kalnu zemākie pauguri, saukti par Soli kalniem. Tajos dzīvoja kentauri.
Lai tur nokļūtu, viņiem bija jāšķērso divi tiltiņi, kas bija uzcelti pār Žļarkālu upīti, kura, veidojot pussaliņu ap zvejnieku ciemu Felisu, iztecēja un arīdzan ietecēja Strēlnieku ezerā. Tuvojoties Soli ciemam, Dana ievēroja, ka te nav neviena drūbļa vai argekļa, kas tikai pastiprināja Danas pārliecību — kentauri ir izteikti vientuļnieki. Vienīgie, ko nu varēja satikt, bija mazi zvēriņi, piemēram, ķirzakas, kas bija izlīdušas no alām pasildīties, un paši kentauri, kuri ar interesi vēroja, kas ir izdomājis tos apciemot.
Lai gan Viola savu seju bija paslēpusi zem apmetņa kapuces, meitenei šķita, ka šo personu kentauri pazīst jau pa gabalu. Pārējos, viņiem nepazīstamos tie kārtīgi nopētīja, bet vislielāko uzmanību soli veltīja Noksam — acīmredzot viņiem šķita savādi, ka cilvēks sev līdzi ved kofotu, turklāt uz serebrina, nevis liekot tam skriet pakaļ.
Vērodami atnācējus, kentauri savā starpā pārmija arī pa kādam vārdam, bet, tā kā viņi to darīja klusi un svešā valodā, Dana sacīto nesaprata. Patiesībā, viņa jutās neērti. Meitenei radās iespaids, ka kentauri tikai aiz pieklājības neizrāda nepatiku, ka pie viņiem ir ieradušies viesi, un patiesībā viņi būtu priecīgāki, ja tie dotos prom. Citkārt Dana labprāt tā arī darītu, taču vizīti diemžēl nebija iespējams atcelt.
Kad serebrini bija samazinājuši ātrumu un, visbeidzot, apstājušies, pie viņiem pienāca kāds tuvāk stāvošs kentauru vīrietis. Viņš izskatījās vecs, ar gariem, brūniem matiem un bārdu, kā arī ar skarbu sejas izteiksmi un kuplām uzacīm. Viņa ķermeņa apakšējā daļa, kā jau visiem kentauriem, līdzinājās brūna zirga rumpim, un vienīgais, kas šos atšķīra no klasiskajiem kentauriem, bija ragi, kas līda ārā no matiem. Šim bārdainim tie līdzinājās auna ragiem, bet tuvumā netrūka arī indivīdu ar briežu, kalnu kazu un citu dzīvnieku ragiem.
Tuvāk pienākušais soli uzrunāja Violu Danai nezināmā valodā, bet, kad pēc brīža meitene atcerējās, ka kentauri bieži lieto ecīlu valodu, soli teiktais tūdaļ tapa saprotams.
- …ir atrodams pazemes alā, aptuveni divus enomus no ezera krasta. Mēs, visi soli, tekstu jau zinām no galvas, bet man nekas nebūs pretī, ja jūs to vēlēsities aplūkot arī savām acīm, kentaurs ducināja zemā balsī, ar savām tumšajām acīm lūkojoties uz drūbli. Viņa sejā no viesmīlības nebija ne smakas. Danai šķita, ka īpašu nepatiku viņš jūt tieši pret Violu.
- Jā, mēs būtu pagodināti par šādu iespēju, Viola salti atbildēja vecajam kentauram. Kaut arī viņa sēdēja serebrina mugurā, viņa tik un tā uz kentauru lūkojās no apakšas, jo augumā tie bija teju divreiz augstāki nekā lielās kirzakas.
- Sekojiet man! kentaurs īsi teica un, brūnajai astei noplandot, pagrieza viņiem muguru.
Dana nojauta, ka vienīgā ekskursija, kas viņiem tiks piedāvāta, būs ceļš līdz uzrakstam un atpakaļ, tāpēc viņa centās izmantot gadījumu un apskatīt kentauru dzīvesvietu, cik vien iespējams.
Vispirms tika sagrauts Danas iespaids un iedoma, ka kentauri dzīvo mežā — patiesībā koku apkārt viņu ciemam bija gaužām maz. Uz lēzenā kalna, kurā atradās ciems, bija atsegtas dažas lielas klintis, kurās bija izcirstas tik platas ejas pazemē, ka caur tām varētu izsoļot pat mazi ziloņi. Tomēr šādu tuneļu nebija daudz, jo galvenā kentauru apmešanās vieta bija Kodolu pauguri. Tos Dana varēja vērot tikai no attāluma, taču arī šādi viņa varēja saskatīt pie stāvās klints izveidotas kārtīgas mājas, kas Danai atgādināja milzīgas jurtas. Arī tur bija izkalti tuneļi, kā arī savāda paskata kāpnes, kas veda uz augstākiem stāviem, kuros tāpat bija koka un akmens nami. Bija arī savrupmājas, ko ieskāva žogi, tāpat arī dažādas būves, ēdienu krātuves un laika gaitā izveidojušies ceļi. Liels pārsteigums meitenei bija redzēt, ka kentauriem ir arī savi labības lauki, kultivētu augu dārzi, pat pieradināti dzīvnieki, kā kazas, govis, citi meitenei nepazīstami dzīvnieki, un, ja viņa pareizi saredzēja, tad arī zirgi.
Kopumā šī vieta Danai atgādināja kārtīgu viduslaiku ciemu, tikai iedzīvotāji bija nevis cilvēki, bet kentauri. Vienīgais, kas to atšķīra no vēstures grāmatās redzētajām ilustrācijām, bija teju pie katras mājas novietots koka stabs ar dažādiem simboliem un tēliem — totēms. Dana jau zināja, ka totēmu kults bija izplatīts senecīlu vidū, bet kentauri, kas ari piederēja pie senecīlu atzara, acīmredzot šo kultu bija no viņiem mantojuši.
Kamēr Dana ar interesi vēroja šo savdabīgo radījumu iedzīvi, viņus pavadošais kentaurs, to ievērojis, meitenei veltīja nedaudz pārmetošu skatienu. Sapratusi mājienu, rudmate strauji novērsās un pagrieza galvu uz otru, ezera pusi, bet arī šajā pusē bija, kas saistīja viņas interesi, un tās bija tālās Felisas pilsētiņas aprises. "Derētu kādreiz tos ciemus aplūkot — Felisu un Aiomu," meitene nodomāja un mēģināja iztēloties, kā tur varētu izskatīties.
Kentaura un ciemiņu gājiens noslēdzās pie kāda nomaļa, zemē rakta tuneļa. Tas bija līdzīgs citiem jau redzētajiem, tikai šaurāks, un tā ieeju ieskāva vairāki mazi totēmi un citi pieminekļi. Acīmredzot arī kentauri augstu vērtēja šā uzraksta nozīmīgumu.
Varat te kādu laiku uzturēties. Mēs jūs netraucēsim. Serebrinus varat atstāt tepat, kentaurs norīkoja un pagāja nostāk, it kā ļaudams viesiem tālāk rīkoties pašiem. Tomēr visi zināja, ka viņš nedomā iet nekur tālu, ja nu svešinieki sadomā kaut ko sliktu.