Выбрать главу

Kentauru viesi nokāpa no jājamdzīvniekiem un devās tunelī, kas pirmajā acu uzmetienā līdzinājās truša alai. Tajā ieejot, viņi pamanīja, ka ala ir izgaismota ar lāpām, kas piestiprinātas pie sienām. Lāpas rādīja viņiem ceļu uz priekšu un aizveda līdz paplašinājumam tuneļa galā. Šeit gaismas bija mazāk, tāpēc sākumā šķita, ka vēsā telpa ir tukša, taču, kad acis aprada ar krēslu, viņi ieraudzīja, ka uz vienas no sienām ir iekalts uzraksts. Tas līdzinājās jau redzētajiem — pie ieejas tā sauktajā meža sirdī, kā arī pie ieejas, kas veda uz ačgārno tirgu. Šoreiz gan nekādas ieejas nebija, taču norādīt, ko iesākt tālāk vai kā rīkoties, šis uzraksts varēja gan.

-    Šaubos, vai kentauriem patiks, ja mēs te pavadīsim pārlieku daudz laika, kad visi kādu brīdi bija klusumā vērojuši apkārtni, Prizmo ieminējās, tādējādi mudinot kofotu ķerties pie lietas.

-     Lai nu būtu:

"Pie ieejas tu stāvi, Bet, pirms tālāk iesi, Pēdējās rindas atceries Un nu sajauc tās. Ne vārdos tev mīklu meklēt, Bet visā tekstā kopumā."

-    "Un nu sajauc tās", Prizmo zem deguna bubināja, kad Dana bija pārtulkojusi kofota teikto. Kāpēc visam vienmēr jābūt tik mulsinošam?

-      Kādā ziņā — sajaukt? Vārdus, burtus, rindas? Dana neziņā jautāja.

-    To uzzināsim tikai tad, kad pamēģināsim. Palūdz kofotam, lai tas izlasa, apmainot rindas vietām, pēc tam vārdus… katru otro pārvietot uz citu rindu, Viola ierosināja, taču, jau to sakot, viņa, tāpat kā pārējie, saprata, ka tā viņi varēs visu mainīt vietām mūžīgi. Jā, tas nav pats labākais plāns. Bet es pagaidām nezinu neko citu, vecā drūble noplātīja rokas. Citiem nebija, ko piebilst.

-     Ja vārdus jauks vietām, šaubos, vai tur kas jēdzīgs sanāks, Nokss, kas atradās uzrakstam vistuvāk, bilda, uz to lūkojoties. Cik es skatos, tad vārdi galīgi neder kopā, ja tos jauc atsevišķi. Ja apmaina rindas vietām, tad tekstā liela atšķirība nerodas. Jaucot burtus vēl mazāk.

-     Ja nu vārds "sajauc" ir pārnestā nozīmē? Prizmo ieminējās. Ja nu visu vārdu vietā ieliek antonīmus?

-     Var mēģināt, bet ko iesākt ar "un", "bet"? Tiem pretēju nozīmju nav.

-    Pamēģini izlasīt tos, kam ir, Dana ieteica Noksam.

-     "Pie izejas tu stāvi, bet, pēc tuvāk stāvēsi, pirmās rindas aizmirsti, un nu sakārto tās. Ne vārdos tev…" Nokss, it kā šauboties par katru vārdu, ko izteica skaļi, lēni lasīja, līdz Dana viņu pārtrauca.

-     Nē, tur nekas loģisks neizveidojas, rudmate sacīja pārējiem, kas kofota valodu nesaprata. Visiem dzejo­ļiem pirmās rindas atkārtojas. Tur mīklas iepriekš nav bijis, un šaubos, vai būs tagad. Tāpēc, ja ir jājauc, tad kaut kas cits.

-     Ja nu jāsajauc nevis vesela rinda, bet gan tikai to puse? neatraujot acis no senecīlu uzraksta, minēja Viola. Jo dažbrīd šķiet, ka tikpat labi to divu rindu vietā, kurās bija minēti krasti un asinis, varēja būt arī četras. Tādā gadījumā tas varētu izklausīties, piemēram, šādi: "Lai dzelme tavs pretinieks, kad tik tāli šķiet krasti. Bet nedomā, ka viss tik parasti, kad asinis tas vēlēsies". Šādi Suzuluru akmens tekstā mainās tikai nianses, bet ne viss teksts kopumā. Tādā veidā tas būtu arī saskaņā ar šeit, uz alas sienas rakstīto.

-     Tad ari loģiski izklausās "tas". Lai arī kas "tas" būtu, piebilda Prizmo.

-    Bet nav nekādas pārliecības, ka tā patiesi ir, lai arī variants nav peļams, bija kofota kārta runāt, bet Danas — pārtulkot.

-    Jā, bet tas pagaidām ir labākais un loģiskākais, kas mums ir, argeklis iebilda.

Kādu brīdi vēl sprieduši, drīz visi četri devās ārā no pazemes alas, atpakaļ gaismā un arī siltumā. Kentaurs, kas viņus šeit bija atvedis, joprojām stāvēja pie alas ieejas, tikai tagad viņš vairs nebija viens — viņam bija pievie­nojies vēl viens, jaunāks sargs.

-    Paldies par mums sniegto iespēju, Viola uzrunāja veco kentauru. Tad viņa nostājās pie sava serebrina, veikli uzlēca tam mugurā un satvēra pavadas siksnas. Esam noskaidrojuši visu, ko varējām vēlēties, tāpēc tagad mēs iesim. Paldies vēlreiz.

-    Vienmēr laipni, Violas kundze! kentaurs atteica, savādi uzsvērdams drūbles vārdu. Iespējams, viņam par šo veco sievieti bija zināms kaut kas vairāk nekā citiem.

Viola atbildēja ar iznīcinošu skatienu, pēc kura lika savam serebrinam kustēties, attālinoties no kentau­riem. Prizmo un Dana ar Noksu, nebilstot ne vārda, viņai sekoja. Drūmie skatieni, kas tika pārmīti starp Violu un kentauru, gan bija radījusi ziņkāri, taču vienī­gais, ko meitene, kofots un argeklis šajā situācijā atļā­vās, bija pāris aši, kentauriem veltīti mirkļi, baidoties, ka varētu rasties lielas nepatikšanas. Nezin kāpēc gai­sotne šeit bija kļuvusi saspringta, un labākais, ko viņi varēja darīt, bija ātrāk iet prom.

Rudmate varēja tikai minēt, kāpēc kentauri ir tik neviesmīlīgi un "uzēdušies" Violai, taču ilgi viņa to ne­darīja, jo teju nākamajā mirklī viņi jau bija atgriezušies pie ceļa, kas veda uz Drūbļu ciemu. Šoreiz viņi gan negriezās pilsētas aizsargsienu virzienā, bet devās uz

visai nolaisto, pelēcīgo celtni, kas atradās ezera krastā.

Strēlnieku ezera patruļa bija iemitinājusies divstāvīgā nosūbējuša tērauda celtnē, kas atgādinātu cietumu vai kaut ko tamlīdzīgu, ja vien tai nebūtu lielu logu. Otro ēkas stāvu ieskāva balkons, lai ezera uzraugi varē­tu pa to staigāt un novērot apkārtni. Blakus slējās arī augstāks skatu tornis un citas ēkas, bet karodziņš ar patruļas emblēmu, kas vārgi plivinājās uz divstāvīgās tērauda ēkas jumta, liecināja, ka atnācēju uzņemšana vai, pareizāk, pieņemšana notiek šeit.

Uz soliņa, kas pie galvenās ēkas ieejas durvīm bija novietots kā jauka atpūtas un pasēdēšanas vieta, sēdēja kāds drūblis un smēķēja. Redzot kādu tuvojamies, viņš smēķi ātri nodzēsa, sakārtoja bikses, lai no tām nelīstu ārā krekls, un piegāja tuvāk serebriniem, kas, purinot galvu kā slapji suņi, jau pamazām stājās.

-    Labs rītiņš no ritina! ezera sargs sveicināja viesus. Vai varbūt jau i' pusdienlaiks, un es var' teikt — lab­dien, viņš smaidot tērgāja. Drūblis runāja ar nedaudz savādu akcentu, kas, Danasprāt, līdzinājās austrāliešu izrunai, lai gan pilnīgi droša viņa nebija.

-     Mums pašiem grūti spriest, kā tagad pareizāk, Prizmo atbildēja, nokāpjot no sava serebrina un paņemot rokā pavadu. Dana ar Violu darīja tāpat un pievienojās sveicieniem.

-    Tad tie bij' jūs, kas, tā teikt, pasūtināja mums pāris forus, lai mestos iekšā ezerā? Var' jūs iepriecināt, ka šodien ir īpaši silts, ūdens virspuse būs lab' iesilusi. Ja jums nav iebildumu, dosimies tūliņ uz piestātni. Tur jau viss aprīkojums i' priekšā, drūblis nerimās un ar rokas mājienu rādīja, lai nāk viņam līdzi. Tā kā serebrinus tik­mēr apsolīja pieskatīt kāds cits drūblis, kas tikko bija iznācis no ēkas, visi labprāt sekoja ezera sargam.

Pamazām trūcīgo zālīti zem kājām nomainīja brūna, mālaina zeme, bet pēc tam raupjas smiltis, kas klāja ezera krastu. Tur mazi vilnīši apskaloja mazus, trauslus glicmežvāciņus, kas bija izskaloti no ūdens, bet gaiss smaržoja gluži kā pie jūras. Ja Dana it nemaz nezinātu Uguns zemes ģeogrāfiju, tad viņa nudien varētu ap­galvot, ka atrodas pie jūras — no šejienes ezera pārējie krasti bija praktiski nesamanāmi, un dažviet tos nevarēja redzēt nemaz. Visur, kur skaties, ūdens plašums vien. Meitenei tas atgādināja Kaspijas jūru, jo ari tā patiesībā ir tikai liels ezers.

Tikmēr ezera sargs jau bija uzkāpis uz piestātnes laipas, kas aptuveni simt metru garumā iestiepās ezerā. Tās koka klājums izskatījās svaigi likts, bet balsti, lai arī aprūsējuši, bija gana brangi, lai turētos pretī pat krietni lielām vētrām un viļņiem.