Pie laipas bija pietauvotas vairākas laivas, un pie vienas no tām drūblis apstājās. Tā izskatījās pieticīga, bet jauna, un tajā pietika sēdvietu aptuveni sešiem cilvēkiem. Laivā bija redzams kaut kas līdzīgs akvalangam un diviem airiem.
- Ja pareizi sapratu, tad Izsaucēja i' šeit, jo Sargātājs i' apglabāts ezera dzelmē, drūblis atkārtoja faktus, lūkodamies te uz Danu, te uz Violu.
- Vārds "apglabāts" ne visai derētu šai situācijai, bet principā, jā, ar nedaudz kritisku skatienu nopētot laivu, Viola atbildēja.
- Aha, lab'. Un fori vajadzīgi, lai ātrāk nokļūtu dzelmē. Nu, ja foriem acu priekšā nezibinās spīdīgas lietas un ja aprīkojumam viss būs okei, tad tajā daļā, par kuru esam atbildīgi mēs, viņš acīmredzot runāja visu sargu vārdā, nekādām problēmām nevajadzētu būt.
- Jau laicīgi pateicos par jūsu palīdzību, Viola īsi atteica.
- Nu, tad aiziet! Vispirms, meitēn, iepazīstināšu tevi ar aprīkojumu, jo, cik es zin', mums nav lemts zem ūdens elpot.
Ja Dana pareizi atcerējās, kāds izskatās akvalangs, tad šis meistarojums, viņasprāt, no tiem daudz neatšķīrās. Lielākā starpība laikam bija pats tērps, kas nebija tik masīvs, jo tas, pēc drūbļa vārdiem, esot apstrādāts ar sildošu un spiedienu mazinošu maģiju. Arī gaisa balons bija mazāks, jo atkal ar maģijas palīdzību gaiss tika vairāk saspiests, tāpēc aizņēma mazāk vietas. Turpretī pārējā sistēma — elpošanas caurules, balons uz muguras, pleznas un niršanas brilles — palika vairāk vai mazāk tāda pati.
Meitenei tika paskaidrots, kā regulēt gaisa balonu, kā uzvilkt ūdenstērpu, kā arī piekodināts, lai viņa nesteidzina forus ātri nirt iekšā un pēc tam ātri ārā, jo mocīties no tā, ka strauji mainās spiediens, neesot diezin ko patīkami. Ezera sargs pat minēja, ka esot bijuši daži arī visai bēdīgi gadījumi.
Kad ar pamācīšanu viņi bija tikuši galā un Dana bija ietērpta pilnā ekipējumā, visi beidzot sakāpa laivā — Nokss tāpēc, ka noteikti nevēlējās kaut ko palaist garām; Prizmo, pats par sevi saprotams, aiz gatavības pats mesties ūdenī, ja ar meiteni kaut kas atgadītos; Viola aiz tā iemesla, ka cerēja savām acīm ieraudzīt vienu no četriem Sargātājiem,savukārt drūblis tāpēc, ka šī bija viņa laiva.
Iesēsties laivā bija sarežģīti, jo nedrīkstēja ļaut tai sašūpoties, taču, par laimi, visi iekāpa un sasēdās bez tādām problēmām kā iekrišana ūdenī vai kāda aira pazaudēšana. Visi veiksmīgi ieņēma vietas, un Prizmo ar drūbli ķērās pie airiem, liekot atsietajai laivai aizslīdēt tālāk no laipas, pretī ezera vidum. Mērķis bija aizpeldēt aptuveni uz to vietu, kur atrodas Faraigo dziļvaga.
Kamēr drūblis un argeklis airēja laivu arvien tālāk ezerā, meitenei bija gana laika ievērot, ka ūdenslīdēja tērpā ir visai neērti, vismaz sēžot. Tumšais, gumijotais materiāls bija auksts, pleznas neērtas un smagas, savukārt plecus spieda balons. Ar laiku meitene gan mazliet pierada, taču tikpat labi tas varēja būt tāpēc, ka, tuvojoties ezera vidum, viņa arvien mazāk domāja par savu akvalangu un arvien vairāk par gaidāmo uzdevumu. Dana juta, ka viņai sāk viegli trīcēt rokas un parādīties satraukums, līdzīgs tam, kāds mēdz uzrasties pirms uzstāšanās vai kaut kā cita. Turklāt šis gadījums bija krietni nopietnāks nekā parasta publiska runa — galu galā, te uz spēles bija likts daudz kas vairāk. "No manis ir atkarīgs Apakšzemes liktenis," viņa nodomāja. "Manās rokās ir Apakšzemes nākotne. Visi uz mani paļaujas un, un… Taču tas izklausās pārāk dramatiski," viņa prātoja. "Turklāt šī ir jau trešā reize, kad es dodos modināt Sargātāju — vajadzēja tā kā jau pierast pie šādiem satraukumiem un pie došanās pretī nezināmajam."
- Ja drīkstu jautāt, kāpēc jums līdzi i' kofots? Tāds kā laimīgais talismans? piepeši ierunājās drūblis. Viņš airēja tik spēcīgi, ka Prizmo dabūja krietni vien papūlēties, lai tiktu līdzi.
- Viņš līdz šim ir krietni palīdzējis, meklējot iepriekšējos Sargātājus. Varbūt viņam ir arī kā talismana nozīme, taču tas gan nav pierādīts, Dana, palūkojusies uz Noksu, kas visai drebelīgs sēdēja meitenei pie kājām, smīnot atbildēja. Katrs aira vēziens lika kofotam notricināt ūsas, taču, par spīti bailēm no ūdens, vēlme būt tuvāk tam, ko darīs Dana, lika viņam izturēt, un meitenei bija prieks, ka viņas dēļ kāds pārspēj savas bailes.
- Ak, šitā. Interesanti gan, drūblis visai vienaldzīgi atteica. Acīmredzot viņš šaubījās, ka kofots patiešām ir spējīgs kaut kā palīdzēt, izņemot ēdiena patērēšanu un varbūt arī kādu palaidnību sastrādāšanu. Nekādus papildu jautājumus viņš vairs neuzdeva, tāpēc brauciens turpinājās klusumā.
Vienmuļie airu vēzieni lika Danai atcerēties par serebriniem — jāt ar tiem bija ātri, ērti un interesanti, turpretī braukšana ar laivu viņai šķita nāvīgi garlaicīga. Šādu efektu droši vien radīja tas, ka ikkatrs vilnis izskatījās tāpat kā citi un ainavā izmaiņas notika gaužām lēni. Vienīgais, kas mainījās ātri, bija laipas izzušana brauciena sākumā, bet, kad to virs nevarēja saredzēt, visapkārt pletās vairs tikai ūdens klaids, ko mazliet atdzīvināja krasta līnija kaut kur tālumā. Vairāk nekā.
Tā viņi lēnām slīdēja uz priekšu, un vieglā līgošanās, sēžot laivā, ilga, ilga, ieilga. Meitene jau bija smagi atbalstījusi galvu rokās un bezkaislīgi lūkojās uz Noksa asti, kas ik pa laikam noraustījās kā neapmierinātam kaķim. Viola kopš savādo skatienu dueļa ar kentauru bija kļuvusi īpaši klusa un visu ceļu nebilda ne vārda, bet drūblis izskatījās gana aizņemts pie aira. Vienīgi Prizmo bija nolēmis, ka klusumu kaut uz mirkli var pārtraukt.
- Kā jūs zināt, cik tālu un kurā virzienā jāairē? viņš ieinteresējās. Cik redzu, jums nav ne kompasa, nedz kādu precīzu ierīču, argeklis piebilda un nopētīja laivu, it kā cerot, ka skatiens uzdursies kādam sekstantam vai kartei. Neko tādu gan viņš neatrada. Vienīgie priekšmeti laivā, neskaitot tās pasažierus, bija virve zem viena no soliņiem, tai blakus kāda kastīte ar nezināmu saturu un vēl maisiņš, no kura virmoja savāda smaka, līdzīga zivju smārdam.
- Es pa šo ezer' esu braukājis teju visu mūžu, atbildēja drūblis. Zinu precīzi, cik ilg' jābrauc no viena krasta līdz otram. Tā kā šodien vējš i' lēns, virsējā ūdens slāņa straumes ātrums šobrīd i' pieci enomi jamā, un mūsu kopējais svars i' aptuven' divsimt kilogramu, neskaitot laivu pašu. Ņemot vērā mūsu airēšanas ātrumu, es var' teikt, ka līdz dziļvagai jāpeld biku mazāk nekā pusjama. Tagad mums i' pusē. Un virzien' var viegli noteikt pēc Kodolu kalniem. Ja ietrenējas, tad uz ac' var noteikt vis', ko vēlies, viņš lietpratīgi pabeidza, taču Danai šāda atbilde lika tikai nopūsties. Ja viņi bija nokļuvuši tikai pusē, tas nozīmēja, ka līdz mērķim ir vēl tikpat ilgs un garlaicīgs posms, kādu viņi ar grūtībām jau bija pieveikuši. Vismaz rudmatei tas nenācās viegli.
Sēdēdama bezdarbībā, Dana aiz gara laika palūkojās uz to vietu, kur atradās pārmilzīgie Kodolu kalni, ko drūblis bija pieminējis. Viņa ievēroja, ka laiva vairāk vai mazāk virzās šiem kalniem paralēli, Soli ciema virzienā, bet tomēr nedaudz vairāk uz dienvidrietumiem. Un viss. Nekas cits, kam pievērst uzmanību, tur nebija, un meitene atkal nezināja, kur likties aiz garlaicības.
Sajūtot, ka Nokss pie kājām atkal sakustas, meitene piepeši uztrūkās un secināja, ka laikam bija paspējusi iemigt. Galva bija noslīdējusi un jau atbalstījusies pret ceļiem, bet ķermenī bija manāms miegains nogurums, kāds jūtams, kad tiec agri pamodināts no laba miega. Kas īsti meiteni bija pamodinājis, to viņa skaidri nezināja, taču kaut kādu iemeslu dēļ viņai šķita, ka tic bija vārdi "Mēs esam klāt!". Šim minējumam par labu liecināja arī apstāklis, ka drūblis ar Prizmo bija beiguši airēt, bet Viola ar interesi lūkojās pāri laivas malai, cenšoties ūdenī kaut ko saskatīt.