Nu, ko. Šī i' tā vieta. No virspuses, protams, ne ar ko neatšķiras no citām vietām ezerā, bet, par spīti tam, aptuven' šeit i' tas punkts, kas i' saucams kā visdziļākais. Faraigo ieplak', drūblis teica, gluži kā iepazīstinot tūristus ar objektu, ko neviens nav redzējis un kas nav īsti labi saglabājies, tāpēc nav arī apskatāms. Tā tas arī bija — te katra ezera vieta izskatījās tāpat, nezinātājs atšķirību nejustu, tomēr zem ūdens līmeņa valdīja pilnīgi cita pasaule, un ezera sargs to zināja.
Dana uz laivas soliņa nedaudz sagrozījās un bija gatava jebkurā brīdī lēkt ūdenī. Tā kā sēdēt šajā kostīmā nebija ērti, meitene cerēja, ka vismaz ūdenī būs labāk.
- Kur tad ir tie fori? viņa, piepeši attapusies, jautāja laivas īpašniekam.
- Tie mums jau pusceļ' sekoja. Pag, es tūliņ tev' ar tiem icpazīstināš'. Re!
Drūblis nolika airi uz ceļiem un pastiepās pēc maisiņa, kas visu ceļu bija odis pēc zivīm, tāpēc nevienam nebija nekāds pārsteigums ieraudzīt, ka maisiņā patiešām ir zivis. Meitene gan nezināja, kādas tieši, bet viņa ari nekad nebija vēlējusies kļūt par ihtiologu.
Drūblis paņēma vienu no zivīm un, sācis svilpot, pārkāra to pāri laivas bortam. Pēc pāris sekundēm no ūdens izšāvās zila būtne, satvēra gardumu un atkal pazuda ūdeni, pat lāga neļāvusi sevi saskatīt. Fors zem ūdens apmeta loku un, atgriezies pie laivas, izbāza virs ūdens galvu. Viņš kāri lūkojās uz drūbli un izdvesa spalgas skaņas, tā pieprasot vēl. Drīz viņam pievienojās vēl viens, pēc skata tāds pats fors. Pēc uzvedības tie bija nedaudz līdzīgi delfīniem, taču izskats bija citāds. Foru purns bija šaurāks, tiem bija izteikts kakls, nevis vienlaidu ķermenis kā delfīniem, bet priekšējās pleznas vairāk līdzinājās rokām — protams, ar peldplēvēm. Tiem arī nebija klasiskās zivs astes, bet kaut kas līdzīgs dzeltenam pušķītim. Turklāt šķita, ka foriem ir dzelteni mati.
- Šamējo sauc Firo, bet šo — Aiki, drūblis norādīja uz abiem šķietami vienādajiem foriem. Pēc tam abi dabūja vēl pa zivij un sāka jautri lēkāt apkārt laivai, savā peldētprasmē neatpaliekot no delfīniem.
Kādu laiku Dana vēroja forus un nedaudz pabaroja tos arī pati, taču viņa zināja, ka šis nav piemērots laiks priecāties par gudrajām ūdens būtnēm. Atdevusi zivis drūblim, pēc mirkļa meitene jau sēdēja uz laivas malas ar muguru pret ūdeni un vēl reizi pārlaida plaukstas pāri visām caurulītēm un to drošinājumiem. Pie rokas bija arī Vecā dāvātais nazis — nevarēja jau zināt, ar ko viņai tur, lejā, būs jāsastopas, tāpēc labāk būt gatavai uz visu.
- Izskatās, ka viss ir kārtībā, sacīja Prizmo. Esi gatava?
- Man šķiet, ka jā, Dana ar ne visai lielu pārliecību atbildēja un nopētīja laivā esošos.
Kamēr meitene gatavojās, fori jau bija kļuvuši nepacietīgi un nevarēja vien sagaidīt, kad viņa beidzot lēks ūdenī. Jā, tiem ūdens bija dzimtās mājas, bet Danai ezers bija svešs un viņa uz to raudzījās ar lielām bažām. Tas šķita pārāk liels, pārāk slapjš un pārāk dziļš.
-Veiksmi, Dana. Atgriezies sveika un vesela! Prizmo sacīja un apskāva viņu. Arī argeklis izskatījās tikpat noraizējies, bet tas jau bija viņa dabā — ja kādam klājas slikti, tad tāpat jūtas arī viņš.
- Atgādāsi man no turienes kādu suvenīru? pēc ilgas klusēšanas beidzot ierunājās arī Nokss. Nu, labi, es tikai jokoju. Saudzē sevi!
Atvadas neieilga. Savus laba vēlējumus izteica Viola, un, kad ezera sargs vēlreiz bija pārbaudījis, vai ar tehniku viss kārtībā, arī viņš draudzīgi uzsita meitenei uz pleca.
Pēc tam Dana ievilka elpu un, sagāzusies atpakaļ, ļāvās kritienam. Viņa juta, kā pēdas pārlido pāri bortam, un tūliņ pēc tam viņu jau ieskāva ūdens — nemaz ne tik silts, kā viņa būtu vēlējusies.
Abi fori tūliņ sāka jautri peldēt meitenei apkārt un nepacietīgi gaidīt, kad beidzot varēs doties dzelmē. Vispirms gan Danai, turot galvu virs ūdens, vajadzēja sakārtot brilles un elpojamo cauruli, taču daudz laika tas neprasīja. Pēc mirkļa ekipējums bija gatavs ieniršanai, un meitene uzmeta vēl pēdējo skatienu laivai. Tad, ievilkusi dziļu elpu, Dana iegrima ezerā.
Te, tuvu ūdens virsmai, vēl bija gaišs, bet zem kājām nevarēja redzēt neko. Apkārt bija tikai tumši zils ūdens biezoknis, no kura plūda nepatīkams vēsums. Dažas zivtiņas steidzās pamukt malā, lai Dana tām ko nenodarītu, bet citas bija drosmīgākas un ziņkārīgākas. Arī laiva no apakšas izskatījās kā zivs — liela un resna.
Tikmēr abi fori vēl pēdējo reizi apriņķoja ap meiteni, tad saudzīgi saņēma viņu aiz rokām un sāka vilkt dziļāk dzelmē. Lai arī tērps bija smags, Dana noteikti nebūtu spējusi iegremdēties tik strauji kā ar šo ūdens būtņu palīdzību. Ūdens virspuse ātri attālinājās, un drīz sarkano debesu gaisma vairs tikai ar pūlēm spēja izlauzties cauri lielajai ūdens masai. Šeit fori sāka nedaudz piebremzēt, un labi, ka tā, jo rudmate sāka just spiedienu, kas sažņaudzās ap tumšo hidrotērpu, it kā neļaujot doties tālāk. Tomēr fori, lai arī samazināja ātrumu, negrasījās apstāties un devās dziļāk ezerā.
Ūdenim kļūstot arvien tumšākam un tumšākam, Danai sāka rasties sajūta, ka tāda lieta kā gaisma te nepastāv un nekad nav pastāvējusi. Viņai pat šķita, ka šo gaismas trūkumu var redzēt un saost. Tiesa, Danai uz sejas bija maska, tā ka ar saošanu varbūt arī nebūtu gājis tik gludi, bet saredzēt — jā, to gan, pieaugošo tumsu viņa pamanīja ļoti labi. Un arī to, ka kļūst grūtāk elpot, jo, pieaugot dziļumam, ķermeni sāka spiest arvien vairāk un vairāk.
Vispār, tā bija savāda sajūta — elpot zem ūdens. Viņa nekad agrāk nebija nirusi ar akvalangu, tāpēc sākumā juta instinktīvu vajadzību dziļi ieelpot un aizturēt elpu, it kā pretējā gadījumā viņa varētu aizrīties ar ūdeni. Taču gaisa caurulītes, kas savienoja sejas masku un balonu uz muguras, ļāva viņai elpot droši. Tiesa, baudu tas gan nesagādāja, jo balonā ievietotais gaiss ļoti atšķīrās no ikdienā elpotā — tas šķita vairāk pildīts ar dzelzi, it kā skābs un noteikti ne izbaudāms —, taču Dana pierada arī pie tā. Turklāt šis gaiss viņai bija ārkārtīgi svarīgs.
Palūkojoties uz augšu, meitene redzēja, ka gaisma ir pārvērtusies tikai par tālu blāzmu. Spocīgu blāzmu, kas neiedrošinās doties dziļāk. Tagad viņa saprata, cik tālu atrodas no citām cilvēcīgām dzīvām būtnēm. Vistuvāk bija tie, kas gaidīja laivā, bet pārējie Apakšzemes iemītnieki — ak, cik tālu! Šīs ekspedīcijas dalībnieki taču atradās aptuveni ezera vidū, kurš pletās vairāku kilometru rādiusā, bet biezāk apdzīvotas vietas bija vēl tālāk. Dzelmes tumšajā tukšumā Danai radās iespaids, ka viņa ir palikusi vienīgā dzīvā būtne uz visas pasaules. Tajā brīdī viņa atskārta, cik tas būtu šausmīgi — dzīvot vienīgajai uz pasaules. Tas būtu ļaunākais iespējamais vientulības sprosts bez cerības tikt no tā ārā.
Tā prātojot, meitene nepamanīja, kurā mirklī viņas redzeslokā bija ienākušas klintis, kas kā milzīgi mūri abās pusēs stiepās plašumā un dziļumā, cik tālu vien dzelmes tumsa ļāva saskatīt. Dana vēlējās, kaut te būtu gaišāks. Šejienes tumsa ļoti atšķīrās no dokumentālajām filmām, ko viņa bija redzējusi un kur dzelme šķita daudz gaišāka. Acīmredzot filmu operatori nebija niruši tik dziļi. Bet cik tad dziļi Dana bija? Par to viņai nebija nekādas jausmas, un nebija arī neviena, kas to pateiktu. Vienīgais viņas dziļuma mērs bija tumsa un apdullinošs klusums. Atrodoties tajā, bija grūti iedomāties, ka daudzu, daudzu kilometru attālumā ir Drūbļu ciems, tik trokšņains un rosīgs. Šeit no tā nebija ne miņas. Nebija nedz pilsētas kņadas, nedz tās torņu siluetu un darbīgo iemītnieku.