Nirstot arvien dziļāk, aiza pamazām sašaurinājās un klints sienas pamazām nāca tuvāk. Uz tām kļuva saskatāmi vientuļi ūdensaugi, kas gausi līgojās neredzamās straumēs. Tie lēni slīdēja garām, un, vieniem nozūdot tumsā, citi parādījās priekšā. Reiz starp ūdenszālēm parādījās un garām aizpeldēja arī kaut kas kustīgs, tā ka Dana pat sabijās, jo, izņemot forus, ilgu laiku nebija redzēta neviena zemūdens radība. Kas tā bija par būtni, meitenei nebija ne jausmas, bet sirds bija salēkusies ne pa jokam.
Pamazām klintis sāka sakļauties arvien tuvāk, un Dana sprieda, ka dziļvaga jau ir tuvu. Fori joprojām peldēja lejup, bet nu krietni lēnāk un visai piesardzīgi lūkojoties apkārt. Kad netālu ūdens tumsā iedegās gaismiņa, abi meitenes pavadoņi tūliņ sarosījās un sāka ātri peldēt no tās tālāk. Rudmate jau zināja par šīm zivīm, kas savus upurus pievilināja ar gaismu. Viņa viegli noskurinājās un sažņaudza rokā nazi, kas viņai bija līdzi. Meitenei šķita, ka tas beigu beigās paliks viņas vienīgais palīgs.
Attālinājušies no ļaunu vēstošās gaismas, viņi atsāka lēni un uzmanīgi virzīties uz leju. Tumsa te bija piķa melna, taču drīz tajā pavīdēja arī gaišāki laukumi, kas izskatījās pēc smiltīm un gaišākiem akmeņiem. Piepeldot tuvāk, izrādījās, ka tas ir kaut kas cits — metāla kuģa vraks. Pārklāts ar ūdensaugiem un rūsu, tas nepavisam vairs neatgādināja to, kas reiz bijis — varens un moderns kuģis, bet nu neviena neapzināts krāms, kas sagādā mājas zivtelēm un citām būtnēm.
Kaut arī viņi bija sasnieguši ari ezera dibenu, tā vēl nebija pati dziļākā vieta ezerā. Arī fori to labi saprata, tāpēc sāka peldēt vairāk pa kreisi, garām vecajam lūznim, un turpināja doties uz priekšu, līdz sasniedza kādu ieplaku. Tā šķita visai līdzena un ar tādiem kā izaugumiem, kas, piepeldot tuvāk, izrādījās kaut kas līdzīgs mazai Stounhedžai. Dana varēja tikai minēt, kā bijis iespējams visus šos akmeņus te atvest un uzstādīt, jo no apkārtējām klintīm šie akmeņi ņemti nebija — tie bija gaišāki un smalkāki nekā tumšās klintis.
Jā, esam klāt, Dana satrūkusies izdzirdēja sev blakus balsi, bet tūliņ saprata, ka to saka viens no foriem. Otrs neko neatbildēja, tikai palaida meitenes roku vaļā. Neiedrošinādamies peldēt tuvāk akmeņu veidojumam, fori ļāva trīspadsmit gadu vecajai meitenei izbaudīt savu meistarību peldēšanā un doties turp pašai.
Tas bija savādi un krietni lēnāk nekā ar foriem, tomēr pēc mirkļa meitene iemanījās un atrada ritmu, kā ātrāk tikt uz priekšu. Kulstot kājas un airējot ar rokām, Dana pamazām tuvojās akmeņu aplim, taču, vai tas ir tieši tas, ko viņai vajadzēja, par to viņa nebija tik droša.
Meitene centās saskatīt, vai starp akmens klučiem nav arī Sargātāja būdiņas vai citādas mītnes, taču, iekams viņa ko ieraudzīja, pēkšņi zemūdens pasaules mieru iztraucēja ūdens vibrācijas, it kā kaut kas būtu nopeldējis ļoti tuvu garām. Meitene izbijusies tūliņ sāka griezties apkārt, lai mēģinātu ieraudzīt, kas tas varēja būt, tomēr nevienu viņa neieraudzīja. Arī abi fori nebija redzami, taču Dana juta, ka tie nav tālu un ka arī viņi nav sajūsmā par to, kas notiek.
Kamēr rudmate grozījās uz visām pusēm un centās saprast, kur peldēt tālāk, viņa neviļus sajuta savādu siltumu pie kakla. Pielikusi tur roku, Dana sataustīja Medaljonu — tas bija sācis silt. Lai noskaidrotu, uz ko tas reaģē šoreiz, viņa pavilka tērpa rāvējslēdzēju vaļīgāk un izvilka Medaljonu ārā. Salīdzinot ar pārējo auksto un nedraudzīgo pasauli, tā izdalītais siltums bija patīkams, taču ilgi par to priecāties viņai nebija lemts. Dzelmes tumsā atkal parādījās gaisma, bet šoreiz tā bija daudz lielāka un daudz tuvāka. Arī Medaljons sāka karsēt vairāk, tikai meitene nebija pārliecināta, vai tas ir uz labu vai sliktu. Tā kā viņas iepriekšējā pieredze rādīja, ka drīzāk uz sliktu, Dana savilka ciešāk pirkstus, kuros turēja nazi.
Gaisma nāca arvien tuvāk un, ātri pārvietodamās, strauji pildīja zemūdens Stounhedžu ar gaišumu. Piepeši zemūdens klusumu pārrāva dobja un draudīga skaņa, liekot Danai notrīcēt. Nu gaisma jau bija pavisam tuvu, un Dana varēja saskatīt, ka tās avots ir kāda radība, kura, atiezusi garus, asus zobus, peldēja meitenei tieši virsū. Viņa tūliņ saprata, ka tas var beigties ļauni, tāpēc kaut kas steidzami bija jādara. "Kur ir Sargātājs?" meitene pati sev jautāja un palūkojās uz Medaljonu, it kā cerot, ka tas spēs izdzirdēt viņas izmisušo vēlmi. Taču, pirms pārbaudīt, vai Medaljons viņu ir viņu sadzirdējis, Dana nolēma labāk uzreiz aizpeldēt aiz viena no akmeņiem ar cerību, ka lielais Kaut Kas nebūs viņu pamanījis. Galva viņai dunēja, bet sirds joņoja kā traki zirgi, kas cenšas izrauties no aploka. Rokā cieši sažņaugtu, viņa joprojām turēja Vecā dāvāto nazi, taču nu tas šķita tik nevērtīgs kā parasta koka pagale.
Diemžēl Danas cerības neattaisnojās. Lielā dzelmes radība meiteni tomēr bija pamanījusi, un tā iespaidīgā ātrumā triecās virsū lielajam akmenim, aiz kura meitene slēpās. Nogranda apdullinošs troksnis, un Dana ar šausmām vēroja, kā no akmens atšķeļas liela atlūza un aizlido sānis. Lielā radība milzīgo bluķi bija saskaldījusi tik viegli, ka meitenei tūliņ bija skaidrs — ar to joki būs mazi. Pēc tam ūdeni atkal satricināja baisā rūkoņa, bet šoreiz tik tuvu, it kā lielā radība jau būtu pavisam blakus.
Izmisusi meklēdama glābiņu, rudmate tikai tagad ievēroja, ka Medaljons uz kaut ko norāda — gluži kā toreiz, kad viņa ar Noksu bija Sešu staru saejā Pūķu kalnā. Toreiz viens no Medaljona trijstūrīšiem bija norādījis virzienu, un arī tagad tas vairāk vai mazāk rādīja, kurp doties. Par nelaimi, tā norādīto virzienu uz akmens apļa centru aizsedza liels, tumšs, draudīgs stāvs. Nebija divreiz jāmin, lai zinātu, kas tas ir un kas tam padomā. "Lai dzelme tavs pretinieks, kad asinis tas vēlēsies," Danas galvā skanēja iepriekš lasītās rindas. Droši vien šis arī bija tas, kas vēlējās asinis. Un noteikti vēlēsies tās saņemt bez viņas piekrišanas.
Dzelmes tumsā bija grūti saskatīt, cik zvērs patiesībā ir liels un kā tas izskatās, bet, spriežot pēc tā purna, tas noteikti bija kaut kas tāds, ko Dana nekad nebija redzējusi, turklāt tas lūkojās tieši uz viņu. Ja meitene būtu to spējusi, viņa tagad iekliegtos, taču no viņas lūpu kaktiņiem izlauzās tikai burbulīšu straume.
Dana sāka sparīgi vēzēties apkārt un, turot Vecā dāvāto nazi sev priekšā kā brīdinājumu mošķim netuvoties, mēģināja aizpeldēt tālāk no lielā briesmoņa. Pēc iespējas ātrāk vajadzēja tikt uz to vietu, kur jābūt Sargātājam, taču meitenes peldētprasme noteikti nebija tāda, ko varētu raksturot ar vārdu "ātra". Iekams viņa paspēja lāga uzņemt virzienu, meitene jau juta kaut ko spēcīgi apvijamies ap ķermeni. Tas bija lielā zvēra tausteklis, kas rudmati bija sagrābis un tagad centās vilkt pie sevis, tuvāk gaismas avotam. Cenzdamās pretoties, Dana haotiski vēzēja nazi te uz briesmoņa pusi, te cenšoties trāpīt viņa tausteklim. Sākumā gan tas nedeva neko vairāk kā apziņu, ka viņa kaut ko pūlas darīt, taču kādā brīdi meitene sajuta, ka naža asmens patiesi sasniedz kādu ķermeni. Radība nikni noraustījās, un tās tvēriens kļuva vaļīgāks, ko Dana steidzās izmantot, lai no tā izslīdētu un, sekojot Medaljona norādēm, censtos ātri aizpeldēt tam garām.