Meitene ņēmās peldēt uz akmens bluķiem ieplakas vidū un cerēja, ka tas viņai izdosies, pirms nezvērs būs attapies un atkal ķēries viņai klāt. Vai nu laiks bija sācis ritēt lēnāk, vai arī meitene patiešām lēni peldēja, bet viņai šķita, ka tas prasa veselu mūžību. Par laimi, Danai tas tomēr izdevās un ieplakas vidu viņa sasniedza, taču, lai kā centās, šeit viņa nespēja saskatīt neko, kas varētu liecināt par Sargātāju. Bultiņa bija rādījusi šajā virzienā, un tā turp rādīja vēl joprojām. "Tātad vēl uz priekšu, tālāk no akmens apļa," Dana atskārta un atkal metās peldus.
Tikmēr dzelmes briesmonis bija atjēdzies no naža dūriena un atkal steidzās pakaļ savam upurim. Tas reizē bija slikti un labi — no vienas puses, tās bija briesmas, kas strauji tuvojās, bet, no otras puses, nezvēra gaisma apmirdzēja to, ko Dana meklēja. Dzelmes tumsā viņai priekšā izgaismojās klints siena, kurā meitene pamanīja izkaltu namiņa fasādi — ar durvīm un Medaljonam atvēlēto iedobi. Viņa tūliņ steidzās turp, taču, iekams viņai izdevās tur nokļūt, zemūdens briesmonis jau bija viņu panācis, un piepeši Dana kājā sajuta asas sāpes, kas lika viņai sastingt. Meitenes seja sašķobījās sāpēs, bet no lūpu kaktiņiem izlauzās vēl viena burbulīšu vērpete. Radības izstarotajā gaismā varēja redzēt, kā caurspīdīgais ūdens ap meiteni iekrāsojas sarkans. Viņa sniedzās pie sāpošās kājas, bet abas plaukstas atdūrās pret lielās radības seju. Acumirklī viņa grūda nazi turp, liekot briesmonim dobji ierēkties. Ignorējot sāpes, rudmate centās ar visu spēku atsperties no briesmoņa, tādējādi nokļūstot tuvāk klintī cirstajam namiņam. Tas viņai izdevās, taču, to darot, viņa sajuta, ka ievainotā kāja ir kļuvusi neparasti stīva. Vēl pēc mirkļa tā sāka arī tirpt. Vai tā bija kaut kāda inde, vai kaut kas cits, taču šobrīd tam nebija laika — visa Danas uzmanība bija veltīta padziļinājumam Medaljona formā, kuram viņa strauji tuvojās. Meitene izstiepa roku ar Medaljonu, nevarēdama vien sagaidīt, kad varēs to ielikt iedobē un pagriezt. Kāja sāpēja arvien vairāk, un arī nezvērs joprojām snaikstījās turpat netālu. Par laimi, tas vairs necentās iesākt vēl kaut ko, taču lielu mierinājumu tas nedeva, jo acīmredzot briesmonis labi saprata, ka viņa vietā tagad strādā meitenes kājā ielaistā inde.
Ciezdama sāpes, Dana pēdējiem spēkiem aizīrās līdz klints durvīm un, no visa spēka iespiedusi Medaljonu caurumā, pagrieza to vienā no virzieniem. Akmens durvis sāka lēnām vērties, un atkal sacēlās burbuļu vērpetes, tikai šoreiz tas nāca no akmens namiņa ieejas. Iekšpusē kaut kas sarosījās, bet, kamēr durvis nebija atvērušās līdz galam, dzelmes tumsā bija grūti saskatīt, kas tieši. "Jācer, ka tas tomēr ir Sargātājs un ka viņš man palīdzēs/' meitene nodomāja, juzdama, ka ķermeni arvien vairāk pārņem nepatīkams vēsums. Elpot nu bija kļuvis pavisam grūti, un arī skatiens sāka aizmigloties.
Tikmēr namiņa durvis beidzot bija atvērušās līdz galam un tur mītošā būtne varēja izpeldēt ārā. Vispirms tā apmeta loku ap lielo zvēru, kas vēl joprojām bija blakus meitenei. Atkal atskanēja briesmoņa dārdošie brēcieni, bet nu tie nebija tik draudoši un vareni; tagad tie drīzāk bija sāpju kaucieni. Zvērs sāka peldēt prom, pēc iespējas tālāk no krietni mazākā stāva, kas turpināja ap to riņķot kā maitasputns ap savu nedzīvo laupījumu. Atskanēja vēl pēdējie kaucieni, pēc tam abi pazuda skatienam.
Uz brīdi iestājās klusums un nekas nenotika, bet, par laimi, mazākais no viņiem drīz atgriezās un steidzās glābt Danu, kuras spēkus strauji deldēja briesmoņa inde. Viņš apvijās tai apkārt, un pēc mirkļa meitene juta, ka šis kaut kas sāk viņu vilkt uz augšu — ātri un nepiekāpīgi. Lai nepazaudētu savu glābēju, Dana centās apķerties tam apkārt. Viņa sataustīja spēcīgu zirga kaklu un krēpes, kurās nekaunējās ieķerties, lai spētu kārtīgi noturēties. Meitene nevēlējās pavadīt dzelmē nevienu sekundi ilgāk, nekā nepieciešams.
Savainoto kāju viņa nejuta vairs nemaz. Arī otra šķita notirpusi un puslīdz jau nejūtīga, un šī nepatīkamā jutoņa turpināja virzīties uz augšu. Lai arī viņa tika vesta atpakaļ virspusē, Dana nespēja priecāties. Viņas prātā valdīja pilnīgs bezspēks un vārgums, un savāda apātija neļāva sakarīgi domāt. Viņas plakstiņi kļuva arvien smagāki, līdz aizkrita pavisam. Pēc tam kaut kur tālu fonā bija dzirdamas ūdens šļakatas un sievietes balss.
Nu gan tas šausmonis tevi ir apstrādājis. Nebaidies! Dabūsim tevi krastā, bet pēc tam iztīrīšu to draņķību no tevis ārā, balss caur ūdens šļakatu skaņām mierīgi teica. Tā nebija Viola. Balss piederēja kādai citai, ko Dana nepazina, taču tagad viņa par to neuztraucās.
- Eh… Dana vārgi pārvēla skaņas pār lūpām, nespējot saveidot kaut ko sakarīgu. Stīvums jau bija pakāpies augstāk.
- Kuš! Vairs nav tālu, sieviete mierināja.
Baidoties atlaist Sargātāja krēpes, Dana tās satvēra
ciešāk. Pēc brīža viņa juta, ka iznirst ārā no ūdens un kāds viņai no mutes izņem elpošanas caurulīti. Ieelpot kārtīgu, tīru jūras gaisu bija bauda. Turklāt pasaulē bija atgriezušās arī skaņas. Tiesa, tas viņu vēl neiedrošināja tik tālu, lai atlaistu zirga krēpes. Ar piepūli pavērusi acis, rudmate pamanīja, ka tās, tāpat kā zirgs, ir visai neparastā, zilganā krāsā, taču šobrīd viņa nebija tādā stāvoklī, lai sāktu domāt, cik normāli tas ir. Tad plakstiņi atkal aizkrita, un nākamais, ko Dana juta, bija viņas noguldīšana krasta smiltīs.
Vārgi pacēlusi galvu, meitene paskatījās uz savainoto kāju. Garām sadīrātajam hidrotērpam vēl tecēja tumšas tērcītes, krāsojot smiltis sarkanas. Arī nazis, kas vēl joprojām atradās viņas stīvajā rokā, bija sarkans. Pacēlusi skatienu augstāk, Dana ieraudzīja arī zilgano zirgu, taču nedz laivu, ar kuru viņa bija devusies šajā ekspedīcijā, nedz tās braucējus nekur nemanīja.
- Piedod, bet šis sāpēs, atkal skanēja sievietes balss. Inde ir sākusi izplatīties pa visu ķermeni, tāpēc tas būs sarežģītāk.
Ko īsti šī sieviete ar viņu darīja, to meitene neievēroja, bet to, ka tas tik tiešām ir kaut kas sāpīgs, to Dana pamanīja jau pavisam drīz. Ķermenī ieplūda svelošas sāpes, kas ātri pieņēmās spēkā, un pēc mirkļa meitene jau raustījās sāpēs. Rudmate ar visu spēku sažņaudza dūres, lai spētu paciest griezējus un plēsējus, kas bija sākuši plosīt viņas miesu un nu strauji deldēja meitenes spēkus. Kad jau šķita, ka ilgāk viņa to vairs nespēs izturēt, sāpes tikpat ātri, kā bija uzradušās, piepeši ari pazuda. Meitenes augums atvieglojumā atslāba, un sažņaugtās dūres atlaidās. Vienīgi dullums galvā vēl palika un nemitējās. Tas pletās arvien lielāks un lielāks, līdz Uguns zemes sarkanās debesis sagriezās kājām gaisā, un rudmates galva noslīga smiltīs…
Dana juta, ka mostas. Pasaulē, kas ilgi bija klusējusi, atgriezās skaņas un krāsas. Bija dzirdams vējš un koku šalkas. Paverot acis, viņu apžilbināja spoža gaisma.
Saule.
Galvā dīvaini dunēja. Cerot, ka tas palīdzēs, meitene pielika pierei plaukstu. Tad vārgi pieslējās sēdus.
- Cik reižu var atkārtoties viens un tas pats sapnis? meitene nodomāja.
Pavērusi acis plašāk, viņa ieraudzīja, ka atrodas pie meža — pie visai neparasta meža. Atšķirībā no ierastajiem Latvijas skuju un lapu kokiem, šie izskatījās pēc tādiem kā tropiskajos džungļos. Dana paskatījās augšup. Bija gaišs, bet sauli nekur neredzēja.
- Kur, pie velna, esmu nonākusi? viņa iesaucās.
Nekādas atbildes. Pēdējais, ko rudmate atcerējās,
bija… pikniks ar vecākiem un savādais, zaļais radījums, kas velk viņu ezera dzelmē. Pēc tam — tukšums…