"Tūkstošiem gadu kāds licis Zemēm gaidās drebēt. Tumsas ēna tuvosies, Bet būs, kas turēs pretī. Tie četri, kas izsijāti pa tukšo zemi Un miegā atdusēties likti, Tiks celti.
Lai uguns kvēlojošāka kļūtu Un tumšos ceļus izgaismotu, Tev zemes dzīles jāmeklē, Kur lejā skatu nemet."
- Tas arī viss, Nokss noteica. Kas tās par zemes dzīlēm, mēs ar januto jau noskaidrojām, viņš piebilda, ar nopietnu sejas izteiksmi pētot akmeni.
- Un kur tas ir? Dana vaicāja.
- Vienā no pazemes labirintiem, atbildēja Medims, kas bija paņēmis savu garo asti ķepās. Medims bieži mēdz pa tiem paklejot. Tur ir ari kāds gaitenis, kur neviens neiedrošinās iet, tāpēc ka tur ir Sargātājs un Gante, kas viņu uzrauga.
- Jā, ar Ganti man ir sanācis iepazīties, atminēdamās pesimistiski noskaņoto akmeni, Dana noteica un piecēlās kājās, lai kārtīgi izstaipītos.
- Bet ko varētu nozīmēt vārdi "lejā skatu nemet"? Nokss skaļi domāja.
- Spriežot pēc iepriekšējās pieredzes, viss teiktais ir jāuzņem ļoti burtiski.
- Jā, tikai iepriekšējā reizē runa bija nevis par neskatišanos, bet vienkārši acu aizvēršanu, kofots atgādināja.
- Vai tu atceries dzejoli, ko Hapitors skaitīja? viņam jautāja Dana. Tur bija pieminēta pekle. Tātad arī tam ir jābūt kaut kādā saistībā ar akmenī teikto.
- Tas gan, kofots, to apsvēris, piekrita. Starp citu, kā tev Meža sirdī ienāca prātā tiešām aizvērt acis?
- Nezinu. Kaut kā vienkārši iešāvās prātā, Dana domīgi novilka.
- Toties jūs zināt, ko nozīmē "zemes dzīles", Medims ar lepnu smaidu sejā atgādināja par savu artavu šīs uzdevuma risināšanā.
- Tad nu gan. Tev vienīgā lieta, ar ko lepoties, nicīgi atcirta Nokss.
- Tādam balamutem kā tev nevajadzētu…
- Kuš! Dana steidza strīdniekus izšķirt. Lūdzu, kamēr neesam atraduši Sargātāju, nemaz nesāciet viens otru aizvainot, kaitināt vai vēl sazin ko! Dana noskaldīja un nomērīja abus ar dusmīgu skatienu, cerot, ka neviens nesāks runāt pretī. Meitenei par prieku, abi palika klusi.
- Labi, apmierināta par savu vārdu iespaidu, viņa piebilda, tas ir nokārtots. Bet tagad — vai kādam ir vēl kas darāms? Būtu labi, ja mēs jau dotos pie Sargātāja.
- Jā, labi, Nokss klusi nopūtās un pieslējās uz visām četrām.
- Cik ilgi ir jāiet, lai nokļūtu pie Sargātāja? Dana jautāja un pagriezās pret pūķi, kas arī jau bija pieslējies kājās un gatavs doties prom no Cetata guļamistabas.
- Ir divi ceļi. Viens iet caur pūķu guļamistabām, otrs — tām apkārt. Medims zina abus, bet viens ir garāks, savukārt otrs nav tik drošs, januto lietišķi paskaidroja un, pa ceļam vēlreiz nopētot Suzuluru akmeni, mierīgi soļoja uz izejas pusi.
- Laikam labāk būtu doties pa drošāko, Nokss sprieda, kopā ar Medimu un Danu iznācis gaitenī. Nepatīkamu pārsteigumu mums jau pietiek.
- Tā laikam gan, meitene piekrita. Starp pūķiem mūs noteikti pamanītu, bet gaiteņos viņu nebūs tik daudz.
- Par to, cik daudz viņi būs gaiteņos, Medims nevar galvot. Bet drošāk tas noteikti būs gan.
- Labi, nolemts. Medim, rādi ceļu! Dana teica gala vārdu un, sakārtojusi mugursomas lences, bija gatava viņam sekot.
Visi devās ceļā, un no jauna sākās iešana pa daudzajiem Pūķu kalna gaiteņiem, tikai šoreiz viņi vis nemaldījās, bet gan mērķtiecīgi devās uz priekšu. Pagājuši garām kāpnēm, pa kurām Medims ar Danu bija nonākuši stāvā, kur atradās Cetata guļamistaba, trijotne devās uz priekšu.
- Ja jau Cetats bijis tik varens, kāpēc viņš nevarēja izveidot plānojumu, kas nesastāvētu tikai no gaiteņiem? Un turklāt no gariem, taisniem, pelēkiem… Nokss šķendējās, lēni velkoties uz priekšu.
- Hapitors droši vien teiktu, ka Cetatam ir bijusi humora izjūta, Dana nosmīkņāja un mēģināja iedomāties, kā bērzs atbild uz Noksa jautājumiem.
- Jūs teicāt — Hapitors? Medims pārjautāja un apstājies palūkojās uz abiem.
- Jā, Hapitors, Dana apstiprināja. Ir sanācis ar viņu satikties arī pašam?
- Vienreiz. Viņš man uzdzen šermuļus. Un viņš arī tik daudz runā, Medims nedroši noteica, atminoties savu tikšanās reizi.
Dana ar Noksu saskatījās un sāka smieties. Runīgums bija tieši tā iezīme, kas Danai pirmā saistījās ar Hapitoru.
- Bet, no vienas puses, tur ir daļa taisnības, pūķis domīgi piebilda, pirms atsāka iet. Cik nu Medims ir dzirdējis, tad ir bijis tā, ka Dievam paticis staigāt pa garajiem gaiteņiem. Tas Dievam esot paticis pat labāk, nekā vienkārši atrasties kādās telpās.
Pēc neilga laiciņa viņi nonāca pie kārtējā sazarojuma, kas atradās zem vitrāžas. Šoreiz mazajos stikla gabaliņos bija attēlots Pūķu kalns, kuru ieskāva lidojošie ugunspūtēji.
- Ir arī tāds fakts, ka, lūkojoties no augšas, var redzēt, kā no šīm vitrāžām ir izveidota uguns zīme, Medims turpināja dalīties ar savām zināšanām.
- Cik vispār kalns ir liels? Dana pārtrauca viņa monologu. Augstumā un diametrā?
- Cik nu Medims pats ir mērījis, tad apakšējā stāvā no viena gala līdz otram sanāca ap sešdesmit enomiem.
- Cik? Dana pārvaicāja, nojaušot, ka jau atkal satiekas ar jaunu nosaukumu.
- Viens enoms ir apmēram divsimt metru, Nokss paskaidroja.
- Ak tā! Tātad tā ir garuma mērvienība, Dana secināja un nodomāja, ka visus šos terminus derētu kādreiz arī pierakstīt.
- Bet augstumā aptuveni vienpadsmit enomi, Medims aplēsa un, novērsies no vitrāžas, devās uz eju pa labi. Tikmēr Dana galvā sarēķināja, ka tie ir ap divtūkstoš divsimt metru jeb divi kilometri ar astīti. "Nav nemaz tik daudz," viņa sprieda. "Ja vien nebūtu bezgalīgo gaiteņu, kas visu laiku zarojas…"
Kādu brīdi viņi gāja klusējot, līdz nonāca pie kāpnēm, kas veda uz leju. Spriežot pēc tā, ka kāpnes bija garas un bez nekādām sānejām, tad viņi atkal devās garām noslēpumainajam, tukšajam stāvam.
- Kā jūs vispār iepazināties? Dana pārtrauca klusumu.
- Un kāpēc tā ienīstat viens otru?
- Tas ir garš stāsts, atteica Nokss.
- Man nav, kur steigties, meitene iebilda. Un jebkurā gadījumā līdz Sargātājam vēl krietns gabals, ko iet. Viņa patiesi gribēja zināt, kā abi iepazinušies un kāpēc mūždien kašķējas. Nokss bija stāstījis, ka agrāk nav bijis Pūķu kalnā, savukārt Medims, pēc visa spriežot, nav pavadījis daudz laika ārpus kalna.
- Ak, tas jau bija tik sen, Nokss nevērīgi attrauca.
- Es toreiz klejoju pa Pūķu kalna apkārtni. Redzēju, kā vecākie pūķi māca mazajiem lidot. Bet šim nemākulim pat spārni nebija izauguši.
- Kuru tu te sauc par nemākuli? januto ierūcās, nopētot nīstamo personu sev blakus.
- Tevi, protams! Nokss izmeta, bet tūliņ bija spiests to nožēlot, jo Medims, kurš jau pirms tam izskatījās visai nokaitināts, nu metās Noksam virsū, skaji aurodams:
- Es tevi nožmiegšu!
- Hei! Tūliņ pat pārtrauciet! Dana, cik nu ātri spēdama, centās abus izšķirt. Vai es jums neteicu, lai vismaz cenšaties viens otram nenoraut galvu? Viņa nostājās abiem pa vidu un nikni tos nopētīja.
- Viņš sāka! Medims taisnojās.
- Kuš! Dana viņu pārtrauca. Noks? Kāpēc tu pret viņu esi nejauks?
- Kāpēc? Nokss aizvainoti un šokēti iesaucās. Kāpēc? Es nemaz nepaspēju izstāstīt stāstu līdz galam, jo kādam bija jāmēģina mani noslepkavot.