Danai pat nebija jāpalūkojas uz Medimu, lai zinātu, ka viņš sāk mēdīties vai raidīt citas savas emociju izpausmes kofota virzienā.
- Mēs tā "mīlam" viens otru, jo viņš todien mācījās ne tikai lidot, uz ko viņš pat tagad nav spējīgs, sekoja klusi rūcieni, bet arīdzan vingrinājās medīšanā! Un kā tev šķiet — kas, janutoprāt, tuvumā bija ļoti garšīgs? Es!
- Dažbrīd es patiešām nožēloju, ka toreiz tevi neapēdu, pat ja pēc tam veselu mēnesi man būtu jāmokās ar vēdergraizēm.
- Sprēgā vien, sprēgā! kūdīja Nokss. Gaisotne turpināja saspringt, taču Danai bija grūti iedomāties, ka Medims varētu apēst Noksu. Viņa klusībā par to pat pasmējās.
- Tev jau tad zobi nemaz nebija izauguši. Kā tad tu būtu varējis mani sagremot?
- Vai tu maz ko saproti no pūķu fizioloģijas?
- Es saprotu tik daudz, ka januto spārni izaug gada vecumā.
- Es vismaz…
- Klusu! Dana atkal pārtrauca strīdu, tad pievērsās pūķim. Un kāpēc Medims necieš Noksu?
- Vai vajag iemeslu? Medims iesāka. Bet, ja nopietni, tad atliek kopā ar viņu pavadīt vairāk laika, kad viņš jau krīt uz nerviem. Nemaz nerunājot, ja esam iesprūduši uz ilgāku laiku dināpla vilnā…
- Pagaidi! Dana viņu pārtrauca. Par to man Nokss bija stāstījis, taču tevi viņš gan nepieminēja.
- Kam tad gribētos par viņu atcerēties? Nokss iesaucās.
- Tātad jūs tur abi bijāt ieķērušies un turpinājāt apmainīties ar jaukiem vārdiem, līdz no tā izķepurojāties?
- Pateicoties tam nogruvumam. Žēl, ka tie akmeņi tevi nesaspieda! Medims piebilda, palūkojoties uz kofotu.
- Acīmredzot tev gan kaut ko saspieda.
- Lai nu kurš būtu runājis! Ne jau man radās ģeniālā ideja sākt dināplu kutināt.
- Ja es nebūtu…
- Apklustiet! Dana klusi pavēlēja. Labāk priecājieties, ka abi esat dzīvi. Un salīgstiet vienreiz mieru! Es netaisos visu laiku klausīties, kā jūs gaužaties, ko otrs ir izdarījis un cik liels nejaucenis viņš ir! meitene nikni noskaldīja. Ejam beidzot! viņa uzsauca un uzgrieza abiem muguru, tāpēc tā arī neuzzināja, kuram piederēja klusā piebilde:
- Murmulis!
Trijotne turpināja gājienu — Dana pa priekšu, abi strīdnieki, klusi sačukstēdamies, aiz muguras —, līdz viņi atkal nonāca pie kārtējām kāpnēm:
- Klau, šeit ir divas kāpnes, meitene sacīja. Kuras ir mūsējās?
- Ak, jā. Mums uz šejieni, Medims atteica un devās uz kāpnēm pa labi. Tomēr ceļš ne tuvu vēl nebija galā.
NEKAD nav miera
~~ Man tiešām šie gaiteņi jau ir apnikuši, Nokss nopukstēja, un Medims jau grasījās izteikt kādu dzēlīgu piezīmi, taču, Danas skatienu apvaldīts, palika klusu. Tas šķita pārsteidzoši, cik ilgi viņi jau nebija ķildojušies.
Ceļš bija zarojies, vedis taisni un vēl sazin kur. Kāpnes bija novedušas viņus vēl stāvu zemāk, bet arī te gaiteņiem nebija gala. Labi vēl, ka ceļā nebija atgadījušies nekādi nepatīkami pārsteigumi.
- Kur mēs tagad īsti atrodamies? Dana kādā brīdī ierunājās.
- Pirmajā stāvā, vienā no sānu ejām, kur pūķi parasti reti staigā. Tiesa, Medims nevar galvot, ka kādam neuzskriesim virsū. Tad mums būs tikai divi virzieni, kur bēgt — vai nu uz priekšu, vai atpakaļ.
- Neizklausās diezin cik spīdoši, Nokss piebilda.
Šis gaitenis, atšķirībā no Pūķa kalnā augstāk esošajiem, nebija tik vēss un pilns ar caurvēju. Gaisma te bija zaudējusi bālumu un kļuvusi Uguns zemei ierasti sarkana. Zem kājām parādījās parastā, mālaini sausā zeme. Šur tur gaiteņa sienā bija caurumi, kas acīmredzot aizvietoja logus. Caur tiem varēja redzēt sarkanmelnos mākoņus.
- Vai jums te kādreiz līst lietus? Dana sapņaini jautāja. Vai maz kādreiz ir lijis?
- Kas? abi pārējie reizē jautāja.
- Tātad nav, viņa secināja.
-Pag, tas ir tad, kad no debesīm krīt ūdens? Nokss interesējās. Man šķiet, ka tu man par to esi stāstījusi.
- Ūdens? sarunā iekrita Medims. Acīmredzot šis temats viņam bija kaut kas neizprotams.
- Jā, tas pats, Dana apstiprināja.
- Nu, pirmkārt, sāka skaidrot Nokss, mums te nav tādu debesu kā jums. Otrkārt, mums ūdens nāk no pazemes ezeriem. Tāpēc Uguns zemē nav visur vienlīdz zaļi. Lielākais pazemes ezers ir zem Loka ezera. Laikam tie pat ir apvienojušies vienā lielā.
- Vai tad tādiem te pietiek vietas? meitene brīnījās. Es zinu, Zeme kā planēta nav maza, bet arī Uguns zeme, Dzīvības zeme un pārējās, kas visas atrodas zem planētas garozas, nav mazas. Vai tām visām te pietiek vietas? Prizmo man stāstīja, ka zem Eirāzijas un Austrālijas, kā arī zem Ziemeļu un Dienvidu Amerikām ir pa vienai šādai zemei. Cieši blakus cita citai.
- Ja ir kāds palielāks zemes laukumiņš starpā, kofots klāstīja, tad šādi ezeri noteikti arī izveidojas. Un nav jau arī tā, ka visu Apakšzemi un Augšzemi norobežo papīra biezuma zemes kārta. Dažviet tie ir pat tūkstoši enomu. Turklāt Augšzemi un Apakšzemi šķir arī maģiskās barjeras, kas neļauj kuram katram, kurš iedomājas rakt, kur pagadās, pēkšņi izrakties līdz mums.
- Nu, jā. Tas izklausās loģiski, Dana piekrita un sāka domāt, kā šajā ziņā ir ar dziļurbumiem ūdens ieguvei vai kaut kādiem Zemes slāņu pētīšanas eksperimentiem. Bet tā patiesi ir, ka Augšzemē ir cilvēki, kas zina par Apakšzemi un ietekmē rakšanas vietas?
- Cik esmu dzirdējis, tad jā, Nokss atbildēja. Bet tās var būt arī baumas, un patiesībā cilvēki vienkārši nespēj vai nespēs izrakties tik dziļi.
- Kā no debesīm var krist ūdens? Medims vēl joprojām bija iesprūdis pie pamata jautājuma. Ūdens taču ir smags!
- Prasi viņai. Viņa mums te ir lietus eksperts.
- Nu… Dana nopūtās un nākamās minūtes abiem skaidroja, kā noris ūdens cirkulācija, tam izgarojot, pārvēršoties mākoņos un nolīstot.
- Bet arī mums ir mākoņi! Kāpēc tad no tiem nekas nelīst?
- Droši vien tie sastāv vairāk no dūmiem nekā ūdens, meitene lūkoja rast izskaidrojumu. Toties man nav īsti saprotams, kā te spēj izdzīvot augi. Ja ūdens ir tikai zem zemes un turklāt vēl dziļi, kā, piemēram, var izdzīvot mazie krūmi, kam ir pavisam īsas saknes?
- Varbūt vienkārši pietiek ar kodola dzīvības enerģijām, šoreiz ieminējās Medims.
- Enerģijas? Dažreiz es šo pasauli neizprotu.
- It kā jums enerģiju nebūtu! Nokss iesaucās. Arī jums tādas lietas noteikti ir. Tikai ar citiem nosaukumiem.
- Piemēram?
- Kā tad es varu zināt? Ne jau es esmu bijis Augšzemē! kofots kļuva ērcīgs. Kaut vai tā pati dabas enerģija, kas liek augiem augt, dot augļus un sēklas, lai dzīvotu tālāk.
- Tā enerģija, kas liek upēm tecēt uz jūru, Medims piebiedrojās.
- Pie tā būtu vainīga gravitācija, iebilda Dana.
- Ne vienmēr, Medims nepiekrita. Jebkura ūdens lāse ir bijusi jūrā, pat ja tā nāk no pazemes ezera, kas nevienai jūrai ne tuvumā neiet, vai no strautiņa, kas knapi tek. Tikai ar vienu pašu gravitāciju tas nebūtu iespējams.
- Un pat tā pati gravitācija, turpināja Nokss. Tāpēc arī gravitācijas likumus ir iespējams pārkāpt — jo enerģijai ir savs sākums un beigas.
- Vēl arī vējš… pūķis piezīmēja.
- Tas veidojas, kustoties siltajam un vēsajam gaisam, Dana iepazīstināja ar cilvēku versiju.
- Ja tu runā par to, kas tiek sasildīts saules staros, tad tas ne īpaši darbojas šeit, kur saules nav. Šeit vairāk vai mazāk visur temperatūra ir līdzīga.