Выбрать главу

-    Noks! iesaucās Dana. Tu jau sāc izklausīties kā tie trakie profesori, kas cenšas apgāzt visas dabas teorijas.

-     Kāpēc tad nevar paredzēt, kur un cik stipri katrs vējš pūtīs, ja jau saule savu siltumu nemaina? Nokss turpināja. Un kāpēc ne visur ir stabiņvētras? Ko? Man teorijas nav jāapgāž, tās jau sen ir apgāztas.

-     Stabiņvētras? Dana izbrīnīta lūkojās uz Noksu.

-     Nu… Reiz dzirdēju, ka tur tādas ir. Vēja kunkuli stabu formā.

-    Ā, tu domā viesuļvētras? Tornado?

-     Laikam tos pašus.

-    Nu, labi, Dana atmeta ar roku. Neturpināšu ar jums strīdēties. Acīmredzot jūs dabas lietas izprotat labāk par mani, jo es nemāku pateikt, kāpēc "stabiņvētru" nav visur. Jūs vienmēr atradīsit kādu argumentu, ar ko man iebilst.

Beigusi diskusiju par dabas zinātnēm, meitene brīdi turpināja ceļu klusumā, bet tad neviļus sāka stāstīt par Pokaiņiem. Šis stāsts abiem enerģiju zinātājiem pie sirds gāja krietni labāk, turklāt viņi to papildināja ar komen­tāriem, kas Pokaiņu noslēpumainajām parādībām lika izklausīties loģiskām.

-      Laikam vajadzēs kaut kad uz turieni atkal aiz­braukt, Dana nosprieda, pirms saruna novirzījās uz citu tēmu.

Lai arī trijotne nebeidza spriest par visdažādākajiem tematiem, tomēr arī doties uz priekšu viņi nepārstāja.

Viņi pieveica gaiteni pēc gaiteņa, bet par atpūtu sāka domāt tikai tad, kad pienāca laiks ieturēt maltīti. Tā kā ārā jau sāka tumst, tad pienākusī ēdienreize, visticamāk, bija vakariņas vai varbūt vēlas pusdienas.

Lai uz ēšanu nebūtu jāiekārtojas gaiteņa vidū, kas noteikti nebija droši, viņi nosprieda, ka labāk pameklēt kādu nomaļāku labirinta eju. Nogurušās kājas gan par to nebija sajūsmā, tomēr viņi saņēmās noiet vēl kādu gabalu un turpināja gājienu, līdz bezgalīgajā gaitenī bei­dzot ieraudzīja sāneju. Tiesa, šī eja bija tikpat tumša, tukša un nedroša kā tā, kurā viņi jau atradās.

-    Labi, gaiteņi vairs nav tik šausmīgi. Tagad briesmīga ir pati iešana, Nokss, negribīgi turpinādams gājienu, pauda savu nostāju. Kaut nu atkal nebūtu tā kā Mežu lokā, kad visus noietos soļus varēja sajust pēdējā dienā un tad divas dienas vēl pēc tam, kad šķita — kājas vien­kārši nokritīs.

-    Man jau nu šķiet, ka stipri citādi nebūs. Tikai pazemē ejot būs vēsāks, ari Dana ne visai iepriecināti piebilda, tomēr, atšķirībā no Noksa, kas teju pusi nakts bija pava­dījis, strīdoties ar Medimu, meitene jutās visai mundri.

-     Un pēc tam vēl vajadzēs visus stāvus arī atpakaļ uzkāpt, Medims atgādināja.

-     Ko? kofots iesaucās. Ak, jā, pareizi. Aizmirsu par to. Skapis taču ir sestajā stāvā. Tas taču bija sestais stāvs?

-    Jā, tas bija sestais stāvs.

-    Jebkurā gadījumā tas neko daudz nemaina, Nokss samierinādamies noteica. Iet līdz argekļu alām ar kājām būtu tīrā pašnāvība. Ejot cauri kalnam, būs ātrāk un, ja neuzskriesim virsū kādam pūķim, arī drošāk.

Bet — kā vilku piemin, tā vilks klāt. Trijotnes ceļā bija vēl viena sāneja, taču šoreiz tā vairs nebija tukša. Pustumsā no tās iznira liela pūķa galva, un tās acu ska­tiens viņiem diemžēl bija jau pazīstams.

-     Aha! Nu jūs man esat nagos! Un šoreiz, varat būt droši — jūs man neizspruksit! teica sagars, kura nobrāzumi un rētas uz ādas atgādināja par kādu akmeņu kaudzi, kas reiz bija gaiteņa griesti.

-    Vai tas ir tas pats sagars, kas…? Nokss iesāka.

-    Jā, tas pats, pusvārdā pārtrauca Dana. Labāk pazūdam no šejienes!

Visi trīs tūdaļ apcirtās apkārt un skrēja, ko kājas nes. Lai izvairītos no ugunspūtēja liesmām, viņi iemetās pir­majā sānejā, kas gadījās pa ceļam, un no visas sirds cerēja, ka tas neizrādīsies strupceļš. Jozdami, cik spēka, viņi bija tik aizņemti ar traukšanos uz priekšu, ka pagāja labs brīdis, iekams kāds no viņiem iedomājās painteresēties, kas tikmēr notiek aizmugurē. Izrādījās, ka skriešana galīgi nav sagara stiprā puse, tā ka nu viņi jau bija pamatīgi atrāvušies.

-     Tā, klausieties! mazliet piebremzējis, Medims elsdams sāka skaidrot situāciju. Šis gaitenis ved uz pūķu guļamkambariem; ne gluži tiem cauri, bet vairākām guļamistabām uz šo gaiteni ir izejas. Ja mēs vienkārši iesim, tas būs tikpat droši, kā iet atpakaļ pie sagara mums aiz muguras. Ja mēs turpretī ātri skriesim, tad ir iespēja, ka neviens neievēros, kas paskrēja garām. Tas, starp citu, ir arī īsākais, bet bīstamākais ceļš, ko es piedāvāju no rīta, vienīgi tad būtu bijusi lielāka iespēja, ka pēc medībām daudzi pūķi vēl saldi dusētu. Nu tā vis­drīzāk vairs nebūs.

-    Burvīgi! Dana smagi nopūtās. Laikam neatliek nekas cits kā skriet,

-    Mums jāskrien cauri, tikai taisni. Pēc kāda laiciņa nonāksim pie kāpnēm, kas ved uz pazemi, Medims deva pēdējās norādes, tad dziļi ieelpoja un atkal uzņēma ātrumu. Bija arī pēdējais laiks — aizmugurē jau varēja sadzirdēt sagara smagos soļus. Elpas atvilkšana bija jāat­liek uz vēlāku laiku.

"Skrien tur, bēdz no tā, centies palikt dzīva… Kāpēc vienreiz viss nevarētu ritēt mierīgi, gludi un bez lieka stresa?" skrienot šaudījās Danas domas.

Gaitenis, pa kuru trijotne skrēja tagad, no citiem gaiteņiem ne ar ko neatšķīrās, līdz viņi nonāca vietā, kas bija apgaismotāka, bet arī bīstamāka. Tur sākās ejas no pūķu guļamkambariem, kam viņi centās pašauties garām sevišķi ātri. Nereti starp spilvenu kaudzēm izlīda arī pa kādai ziņkārīgai pūķa galvai, cenšoties saskatīt, kas tur brāžas garām, bet citi pūķi nelikās ne zinis un mierīgi gulēja tālāk.

-     Tas taču nebija pūķis, stāvot pie sava guļamkambara izejas un noskatoties pakaļ tikko garām paskrējušajiem, noteica kāds pūķītis, kas atgādināja mazu gaļēdājdinozauru.

Par laimi, neviens mazajam nepievērsa uzmanību, un visi trīs varēja turpināt skriešanu, tomēr, kad viņi bija aizjoņojuši garām arī kādai sānejai, kas veda uz pārējiem gaiteņiem ar pūķu guļamtelpām, kāds tomēr iesaucās:

-     Ķeriet viņus! Iebrucēji!

Tā bija pakaļ skrienošā sagara dārdošā balss, un Danai pat nebija jāatskatās, lai zinātu, ka šis sauciens noteikti piesaista viņiem jo daudzus acu skatienus.

-    Ko? Kas? Iebrucēji? Ķeriet viņus! varēja dzirdēt, kā pūķi savā starpā sasaucas.

-     Medim, ko tu dari? Ķer taču viņus! cenšoties pārliecināt januto rīkoties sugasbrāļu interesēs, kliedza kāds cits.

Sadzirdējis saucienus, no kādas guļamtelpas bēdzē­jiem priekšā izlīda milzīgs pūķis — tik milzīgs, ka tik tikko ietilpa gaitenī. Labi, ka pieliecoties pūķim varēja izmukt caur kājstarpi un tas bija par lempīgu, lai spētu bēdzējus aizkavēt.

Nākamais šķērslis bija kāds lidojošs pūķis garu kaklu, tas pārlaidās skrējējiem pāri un ar asajiem nagiem centās aizķert Noksu, bet kofots izrādījās veiklāks par pūķi, un drīz tas attapās, ietriecies ejas sienā.

Bet arī ar to viss vēl nebeidzās. Danai nebija ne jaus­mas, no kuras puses nāca liesmas, bet tās vēlās tieši viņai virsū. Acis aizmigloja kvēpi, tomēr meitene izskrēja cauri liesmām puslīdz sveika un vesela. Pēc mirkļa, kad bija saodusi kaut ko nelāgu, viņa pamanīja, ka dažas viņas rudo matu šķipsnas ir aizdegušās. Skrienot viņa tās aši apdzēsa un joza tālāk.

Labā ziņa bija tāda, ka Medima ieeja pazemē vairs nebija tālu. Sliktā — nešķita, ka sekotājus tas atturēs no medību turpināšanas.

Pēc mirkļa minētā ieeja bija klāt. Tumšajā ejā, kurā visi iebēga, bija pakāpieni, kas veda lejup. Tumsā tos ne­varēja saskatīt, tomēr Dana, par spīti tam, ka nezināja, cik daudz ir pakāpienu, cik tie plati un kad kāpnes beigsies, vienalga, nesamazinot ātrumu, lēca tiem pāri un traucās uz priekšu.