- Tagad pa kreisi! Medims piepeši nokomandēja, taču mazliet par vēlu, jo Dana tieši tajā brīdī sāpīgi atdūrās pret sienu sev priekšā. Klusi nošķendējusies, viņa atsāka skriet pareizajā virzienā. Kaut arī adrenalīns kūsāja pārpārēm, tomēr spēks sāka strauji izsīkt. No lielās skriešanas pakrūtē sāpīgi dūra, un kājas atteicās klausīt, savukārt kakls bija kļuvis sauss no ātrās elpošanas, bet pašas elpas vienkārši vairs nebija.
- Viss, vairs… nevaru… meitene stenēja. Smagi klupdama, viņa apstājās un, lai nepakristu, atbalstījās pret sienu. Acis, kas vēl nebija pieradušas pie dziļās tumsas, neko neredzēja, tomēr meitene juta, ka blakus kāds ir.
- Noks? Tas esi tu? Medim? viņa vaicāja, bet atbildes vietā cauri tumsai iemirdzējās divas sarkanas acis.
- Nolāp… Dana izdvesa un zolofīta virzienā notēmēja savu dūri. Tā atsitās pret kaut ko zvīņainu un vēsu, kam sekoja arī nikns rēciens.
- Še tev vēl! Dana iesaucās skaļāk un turpināja mazo pūķi kaustīt, līdz tas attapās meitenes virzienā raidīt uguns strūklu. Meitene izbailēs sarāvās un sastingusi cieši aizvēra acis. Kad nākamajā brīdī viņa saprata, ka liesmas līdz viņai nav nonākušas, Dana atvēra acis un ieraudzīja, ka dūmu vērpete kopā ar tās radītāju no viņas attālinās. Atmetusi ar roku zolofītam, kas bija sācis atkāpties, rudmate metās atkal skriet, cerot panākt Noksu un Medimu. Protams, ja vien viņi bija aizskrējuši tajā pašā virzienā, kur devās Dana.
Kādu brīdi skrējusi, meitene pamanīja, ka rāmo pazemes gaisu piepilda vairs tikai viņas saraustītā elpa un steidzīgie soļi. Uz mirkli apstājusies, viņa ieklausījās un dzirdēja attālas atbalsis no pūķu bara, kas, droši vien cerot, ka bēgļi apmaldīsies pazemes labirintos, vajāšanu bija pārtraukuši. Tomēr Nokss ar Medimu nesteidzās apstāties un joprojām bija labu gabalu priekšā.
- Laikam vajadzēs paskriet vēl, Dana klusi noteica un uzsāka pēdējo spurtu.
- Hei, pagaidiet mazliet! meitene uzsauca abiem, kad bija tos panākusi.
- Dana! Man šķita, ka tu mums esi priekšā, Nokss apstājās un iepriecināts iesaucās, redzot, ka meitenei nekas nekaiš.
- Izrādās, ka ne, viņa atteica. No sadauzītās, netīrās un arī nedaudz apdedzinātās un saplēstās somas viņa izvilka ūdens pudeli un lieliem malkiem izdzēra pusi.
- Vēl kāds grib? viņa piedāvāja abiem.
- O, jā! Nokss atsaucās un, ar abām priekšķepām naski saķēris pudeli, krietni padzērās. Pēc tam bija arī Medima kārta.
- Viņi mums vairs neseko? Medims padzēries jautāja un lūkojās atpakaļ tumšajā gaitenī.
- Cik nu es redzēju, tad viņi apstājās jau kādu gabalu atpakaļ, Dana atteica un ielika tukšo pudeli somā.
- Vienalga, mēs nevaram atļauties te stāvēt. Kad būsim vēl zemāk, tad varēsim būt pavisam droši, ka mums neseko. Turieties Medima tuvumā. Ja noklīdīsit, tad noteikti neatradīsit ceļu atpakaļ. To es garantēju, viņš ļoti optimistiski paziņoja un atsāka soļot. Dana gan būtu gatava krist gar zemi un lūgt vēl minūti atpūtas, tomēr saņēmās un sekoja pūķim. Pārāk daudz bija likts uz spēles.
Pēc brīža viņi nogriezās ļoti šaurā un vārgi apgaismotā eju tīklā, kas bija pilns putekļu un smilšu. Gaiss te bija drēgns, vēss un mitrs, tik sasmacis un sastāvējies, ka gaisā varētu pat cirvi pakārt. Ejas zarojās uz visām pusēm, un pagrieziens sekoja pagriezienam, tā ka Dana drīz vairs nespēja izsekot, kurā virzienā viņi dodas. Tomēr par to, ka virzienu bija pazaudējusi viņa, meitene daudz nebēdāja; galvenais, lai virzienu nepazaudē viņu ceļvedis — Medims.
- Projektējot šo labirintu, Cetats būs krietni pacenties, Nokss nosmēja, dodoties garām kārtējām ejām. Tiesa, ja vien viņš to ir projektējis pats.
- Kā vispār šīs ejas ir iespējams atcerēties? Dana pievienojās. Te jau jāpavada viss mūžs, lai iemācītos.
- Ļoti vienkārši. Medims jums vēlāk paskaidros, pūķis viltīgi atteica, turpinot ceļu.
Ceļš ilgu laiku veda tikai uz priekšu. Dana tikmēr centās izdomāt, kas tas varētu būt, ko tikai Medims zina par šo labirintu un kas neļauj viņam apmaldīties. Arī Noksu nodarbināja tas pats jautājums, tā ka abi reizumis izmeta pa kādai idejai, bet Medims par tām tikai pasmaidīja — acīmredzot tās bija vai nu nepilnīgas, vai pagalam aplamas. Piemēram, par ideju, ka viņi iet pa apli, Medims pat sāka klusi smieties.
- Pa apli mēs noteikti neejam.
- Tad varbūt te darbojas tas pats princips kā ar Apakšzemes burvju sienām?
- Nē. Ja nu tikai mazliet.
- Kādā ziņā?
- Tikai tādā ziņā, ka te viss nav ilūzija.
- Kas tad ir ilūzija?
- Kas tad nav ilūzija? abi reizē jautāja, pārlabojot savu iepriekšējo jautājumu.
- Ir sakarība. Tā nav ilūzija. Labi, daļa ir, bet ne viss. Varbūt ar laiku ievērosit, tad viss kļūs skaidrs.
Mēģinot izdomāt, kas tā ir par sakarību, par ko Medims runā, abi mitējās iztaujāt un turpināja gājienu klusumā. Kādu laiku tā pavadījuši domājot un klusējot, viņi nonāca pie kāpnēm, kas veda uz leju.
- Varu iepriecināt, Medims iegavilējās. Mēs esam jau ļoti tuvu. Vēl tikai pāris gaiteņu, un mēs būsim nonākuši pie ieejas, kas ved uz Sargātāja atdusas vietu. To pateicis, januto viegli pievārēja kāpnes, nonākot pēc skata tādā pašā labirintā, kura vienīgā atšķirība bija tikai par vairākiem grādiem vēsāks un drēgnāks gaiss.
Kā jau Medims bija solījis, drīz viņi nonāca garākā gaitenī, kas bija izgaismots tikai ar divām vārgām lāpām, katru savā tumšā tuneļa pusē. Nebija grūti iedomāties, kas tas bija par tuneli. Zem vienas no lāpām vīdēja akmenī kalts uzraksts.
- Kā lāpas var būt iedegtas? Nokss jautāja un nedaudz satraukti palūkojās uz Medimu. Tu taču teici, ka te neviens nenāk!
- Tā arī ir. Vismaz no pūķiem kāds te iegriežas labi ja reizi piecos gados. Varbūt Gante tās iededz. Cik nu es esmu šīs lāpas redzējis, tad tās vienmēr deg.
- Gante vienmēr nevarētu tās iedegt, jo viņš labu laiku atradās ari Mežu lokā, Dana ieminējās.
- Man jau nu šķiet, ka Gante ir visur, kur ir Sargātāji, Nokss viedi paziņoja. Un jebkurā gadījumā es gribu ēst, viņš piebilda.
- Man tev būs jāpiekrīt, Dana atteica, uztvērusi kofota mājienu. Labāk izlasām, kas rakstīts pie ieejas, un kārtīgi atpūšamies. Ja es tagad dotos pie Sargātāja, tad vienkārši saļimtu.
- Mēs varam doties līdzi? Medims jautāja.
- Nē. Neviena nepiederoša persona nemaz tur nevar tikt, Nokss paskaidroja.
- Ak, žēl, Medims skumji noteica un, nokāris galvu, nosēdās zem vienas no lāpām. Nokss ar Danu darīja tāpat, un drīz jau bija izpakots viss ēdamais un pāris palagu, lai nebūtu jāsēž un jāēd uz vēsās, netīrās zemes.
Kārtīga maltīte bez liekas steigas bija īstais, kas viņiem šobrīd bija nepieciešams. Medims jau bija stāstījis, ka te būs droši, un arī Dana juta, ka bez viņiem vienīgās dzīvās būtnes šeit varēja būt tikai varbūt zirnekļi vai citi tumsas mošķi, kas diezin vai gribēs līst lāpu gaismā.
Lai arī ēdmaņai bija iedota maize — akvalīnu, jo tā ilgāk saglabājas svaiga —, desa, siers un citas vienkāršas lietas, Dana nespēja apēst vairāk par pāris siermaižu šķēlēm. Ar desas un šķiņķa krājumu tukšošanu, kas bija uzticēta Medimam ar Noksu, gāja jau labāk, tomēr ēdelīgumā pārspēt Noksu nebija pa spēkam nevienam. Kamēr Dana ar Medimu vēl turpināja ieturēties, Nokss savu porciju jau bija notiesājis. Piecēlies un nostājies pie uzraksta, viņš lasīja: