- Atkal pirmās rindas atkārtojas:
"Pie ieejas tu stāvi, Bet, pirms tālāk iesi, Pēdējās rindas atceries Un nu aizmirsti tās, Un negausīgi melot sāc. Priekšā īstā pekle pavērsies, Zem kājām īstie uzdevumi slēpsies."
- Tas ari viss, Nokss piebilda un apklusa. Tad pārlasīja vēlreiz.
- Tas ir kā — "aizmirsti tās"? Tas nav loģiski, Dana iebilda un, joprojām sēžot uz zemes, neizpratnē lūkojās uz rakstu zīmēm.
- "Negausīgi melot sāc"? arī Medims centās saprast un, mēģinot atskārst, kam ticēt, kam ne, domīgi šķobīja ģīmi.
- Vairāk nekā nav. Bet, kā jau teicu labu laiku iepriekš, tas viss ir jāuztver ļoti burtiski.
- Nolasi vēlreiz, pa rindiņai, Dana lūdza Noksam, kurš to labprāt arī izdarīja.
- "Pie ieejas tu stāvi", tas ir skaidrs. "Pirms tālāk iesi", tas arī. Bet kāda jēga bija no uzraksta uz Sulurulu akmens? Un arī ar Hapitora dzejoli nesaskan. Tur pekle, cik sapratu, bija zem kājām, kur nedrīkst mest skatu.
- "Priekšā īstā pekle pavērsies, zem kājām īstie uzdevumi slēpsies". Tagad sanāk, ka viss ir otrādi, nekā bija teikts dzejolī un Suzuluru akmenī, Nokss izteica savu minējumu, īpaši uzsverot vārdu "Suzuluru".
- Pamata ideja ir mulsināt? Medims skaļi domāja. Skatīties, vai Dana spēs izdomāt, kurā virzienā jādodas?
- Varbūt. Bet kā ir ar rindu pirms tam? "Negausīgi melot sāc". Kā tas attiecas uz Sargātāja atrašanu?
- Varbūt tam ir tāda pati nozīme kā "miglā acis neatver"? Galvenais stūrakmens, kas jāizmanto pašā procesā? Nokss izteica varbūtību.
Dana nolika galvu uz rokām. Ikviens no minējumiem varēja būt pareizs. Lasot Suzuluru akmeni, viņa bija iztēlojusies ainu, ka būs jāiet pa šauru tiltiņu, zem kura plūst lava, kas izskaidrotu, kāpēc nevajag skatīties peklē un grozīt galvu visos virzienos, lai nenokristu. Nu viss bija saputrojies, un viņai nebija ne jausmas, kas viņu sagaida.
- Labāk izgulēties. Varbūt zemapziņa spēs pateikt priekšā, kas un kā. Ja ne, tad jau rit pati redzēšu, viņa klusi noteica.
- Labi. Nosnausties tiešām derētu, Medims piekrita un palīdzēja salikt pārpalikušo ēdienu somā, kamēr Nokss vēl joprojām pārlasīja uzrakstu un lauzīja galvu, meklējot atbildi. Tomēr arī viņš ilgi nepalika nomodā un iekārtojās līdzās Danai un Medimam, kas, paklājuši apakšā palagu, jau bija nogūlušies zem vienas sedziņas un saldi šņākuļoja.
.
PILNĪGS BEZ SAKARS
Rudmate juta kādu līdzās sakustamies, un tas lika viņai pamosties. Mazliet pavērusi acis, viņa redzēja zirnekļu tīklu pilnos griestus, kas viegli mirdzēja raustīgajā lāpu gaismā. Piecēlusies sēdus un viegli izstaipījusies, viņa palūkojās apkārt — Medims joprojām bija aizmidzis, turpretī Nokss jau atkal bija pie uzraksta.
- Tu vispār esi gulējis? meitene klusi jautāja kofotam.
- Jā, viņš tikpat klusi atbildēja. Bet es nevarēju vairs aizmigt. Pamodos pirms minūtēm divdesmit.
- Skaidrs, Dana noteica un izlīda no segas apakšas. To izdarījusi, viņa pamanīja, cik patiesībā gaitenī ir auksts.
- Vienīgais, ko es spēju izsecināt, Nokss, pamādams uz uzrakstu, iesāka, ir tas, ka, ja tev ir iespēja iet divos virzienos, tad jāizvēlas tas, kurš ved uz leju, nevis taisni. Bet tad es sāku domāt par tur minēto "negausīgo melošanu". Ja tas ir domāts līdzīgi kā acu aizvēršana Mežu lokā, tad tagad tavs uzdevums varētu būt vienkārši melot. Neko citu nespēju iedomāties.
- Paldies! Dana vienkārši teica, lūkojoties uz Noksu.
- Par ko tieši?
- Par visu, viņa melanholiski atbildēja.
- Labrīt, atskanēja balss viņiem aiz muguras — bija pamodies arī Medims. Protams, ja vien šobrīd ir rīts.
- Labrīt, Dana ar Noksu atbildēja.
- Kaut ko izdomājāt? viņš interesējās. Man bija muļķīgs sapnis par to, ka Danai ir jāspēlē kāda cilvēku kāršu spēle ar akmens garguju un visu laiku jāmānās.
Tas lika Danai sākt smieties. Viņa spēja sevi iztēloties spēlējam ar akmens statuju pokeru un visu laiku blefojam. "Tikai pokers man diezin kā nepadodas," viņa domās piebilda. "Kur nu vēl blefošana."
Visi trīs ieturēja mazas brokastis, kuru laikā centās izdomāt vēl citus variantus, kuri varētu izskaidrot to, kas bija rakstīts tekstā, bet pēc maltītes Danai bija laiks doties.
- Vai ir droši doties tad, ja neko nezini? Nokss raizīgi jautāja.
- Arī iepriekšējā reizē es neko daudz nezināju, tāpēc nav ko lieki tērēt laiku un velti piepūlēt smadzenes. Bet, kamēr būšu prom, es jūs lūdzu — pacentieties nenogalināt viens otru, Dana ar smaidu piebilda.
- Nu, labi, Nokss atbildēja. Tad veiksmi!
- Pārnāc sveika un vesela! vēlēja Medims.
- Centīšos. Līdz vēlākam! Dana noteica, tad dziļi ieelpoja un devās tumšajā tunelī.
Lāpu gaismas un balsis pamazām attālinājās un palika aiz muguras. Meitenes ķermeni sāka pārņemt tās pašas nepacietības tirpas kā vairākas reizes jau iepriekš. Lēni, bet reizē steidzīgi viņa soļoja uz priekšu. Cenzdamās tumsā saskatīt gaiteņa galu, viņa galvā pārcilāja iekaltā teksta rindas. Aiz satraukuma viņa turēja vienu roku uz krūtīm — tur, sažņaugts plaukstā, bija viņas Medaljons.
Kādu laiku taustījusies pa tumsu, Dana beidzot nokļuva gaismas lokā. Paskatījusies augšup, meitene atklāja, ka gaisma nāk no smalkām, greznām lustrām.
- Lustras? To nu gan es negaidīju, viņa klusi noteica.
Gaitenis šeit kļuva citāds — grīdu klāja mīksts, sarkans paklājs, savukārt sienas bija nevis no parastā, nelīdzenā akmens kā visur citur Pūku kalnā, bet no marmora plāksnēm. Gaiteņa galā bija zeltītas durvis.
Dana uzkāpa uz paklāja un jau bija pusceļā uz durvīm, bet tad apstājās. "Nokss teica, ja ir iespēja, tad neiet taisni, jo tur būs pekle," viņa atcerējās. Meitene kārtīgi apskatīja marmora sienas sev aiz muguras un arī priekšā, tomēr nekādu citu durvju tur nebija.
"Zem kājām īstais uzdevums slēpjas."
Dana palūkojās uz paklāju. Brīdi skatījusies, viņa noliecās un pacēla tā malu. Paklājs bija pārsteidzoši smags. Nolikusi to vietā, meitene aizskrēja uz gaiteņa sākumu, saķēra paklāju aiz viena no stūriem un vilka to otrādi, uz gaiteņa vidu. Zem paklāja atklājās pelēka akmens flīze, kas izskatījās citāda nekā pārējā marmora grīda. Uz tās bija uzraksts. Valoda bija nezināma, bet ne tāda, kādā bija rakstīti senecīlu burti. Šo valodu viņa neatpazina.
"Lieliski!" viņa smagi nopūtās. "Uzrakstā var būt teikts kaut kas svarīgs, bet es pat nezinu, kas tā ir par valodu… Ja vien es spētu to uzminēt! Prizmo taču stāstīja: ja es zinu, kas tā ir par valodu, teksts kļūst saprotams… Vienīgi jācer, ka valodu, kādā teksts uzrakstīts, patiešām var noskaidrot ar minēšanu… Bet nekas cits laikam jau nemaz neatliek, kā tikai mēģināt."
Viņa notupās pie flīzes un nopētīja katru mazo ķeburu, kas nozīmēja kādu burtu. Pats teksts nebija garš, taču iekalts rūpīgi un smalki.
"Vai tā ir kāda cita dzīvnieku valoda? Ja jau ir senecīlu, tad jābūt arī ecīlu valodai, vai ne?" viņa prātoja un centās domāt par ecīlu valodu. Tomēr nekas nemainījās, burti palika par tādu pašu mīklu kā iepriekš.