Džonatans Strouds
Ptolemaja vārti
BARTIMAJA TRILOĢIJAS 3. GRĀMATA
GALVENIE VAROŅI
Burvji
Ruperts Devro Lielbritānijas un visas burvju impērijas premjerministrs, arī policijas priekšnieks Karls Mortensens kara ministrs Helēna Malbindi ārlietu ministre Džesika Vaitvela aizsardzības ministre Brūss Kolinss valsts sekretārs Džons Mandrāks informācijas ministrs Džeina Ferēra policijas priekšnieka vietniece Kventins Mierdaris dramaturgs, lugas
"Apakšsvārki un šautenes" autors Harolds Butons burvis, zinātnieks un grāmatu
kolekcionārs Solto Pinns tirgonis, Pinna Jaunā Ekipējuma īpašnieks
Klaivs Dženkinss otrā līmeņa burvis, Iekšlietu
ministrijas darbinieks Rebeka Paipere Mandrāka kunga asistente, Informācijas ministrijas darbiniece
Vienkāršie ļaudis
Kitija Džonsa studente,, oficiante Klems Hopkinss ceļojošs zinātnieks Nikolass Drevs politisks aģitators Džordžs Fokss Vardes kroga īpašnieks Cizikā Rozanna Lutiēna privātskolotāja
Gari
Bartimajs, džins Mandrāka kunga kalpībā Askobāls, Kormokodrāns augstāka līmeņa džini
Mandrāka kunga kalpībā Mvamba, Hodžs, Purips, Fritangs zemāka līmeņa džini Mandrāka kunga kalpībā
pirmā daļa
Aleksandrija, .
125. gads pirms mūsu ēras
Bartimajs
>5 lepkavas nolēca pils dārzā četras tumšas figūras uz augstā mūra fona. Mūris bija augsts, un zeme cieta, bet viņu kājas nenodipēja vairāk kā lietus lāses uz palodzes. Trīs sekundes viņi palika nekustīgi, zemei pieplakuši, gaisu ostīdami. Un tad viņi zagās tālāk pa tumšajiem dārziem, garām tamariskam un dateļpalmām, tieši pie guļošā bērna. Ķēdē piesietais gepards miegā noskurinājās, un tālu tuksnesī iekaucās šakālis.
Četri vīri gāja uz pirkstgaliem, neatstājot garajā, slapjajā zālē nekādas pēdas. Mantijas plīvoja, liekot cilvēku ēnām izskatīties groteskām. Ko te varēja pamanīt? Tikai lapas, kas šūpojas vējā. Ko sadzirdēt? Tikai vēju, kas dzied palmu lapās. Ne ēnas, ne skaņas. Džins krokodila izskatā, kas stāvēja sardzē pie svētā baseina, neko nepamanīja, lai gan slepkavas pagāja tam garām gar pašu asti. Ne pārāk slikti, īpaši, ja ņem vērā, ka tie bija cilvēki.
Dienas svelme bija pagaisusi, gaiss kļuvis vēss. Virs pils spīdēja apaļš, auksts mēness, sējot sudrabu pārjumtiem un pagalmiem. [1] [1] Šīs sektas īpaša pazīme viņi darbojās tikai tad, kad spīdēja pilnmēness. Tas padarīja viņu darbu vēl grūtāku un izaicinājumu lielāku. Un viņi nekad vēl nebija izgāzusies. Visi sektas locekļi valkāja melnas drēbes, neēda gaļu, nedzēra vīnu, nesatikās ar sievietēm un nespēlēja mūzikas instrumentus, un mielojās tikai ar tādu sieru, kas siets no kazas piena, kuras viņi paši audzēja tālajos kalnos. Pirms katra darba viņi vienu dienu gavēja, meditēja, skatoties zemē bez acu mirkšķināšanas, un tad ēda mazas hašiša un ķimeņu kūciņas, neuzdzerot ūdeni, līdz rīkles dega. Brīnums, ka viņi vēl bija spējīgi kādu nogalināt.
Aiz mūra atskanēja pilsētas nakts trokšņi ratu rīboņa uz ceļiem, smiekli no izpriecu kvartāla, viļņu šļakatas pret akmeņiem. Logos dega lampu gaisma, jumtu kores mirdzēja, un pie ieejas ostā spīdēja bākas ugunis tās dejoja pār viļņiem kā bezbēdīgi velnēni.
Sargi savos posteņos spēlēja laimes spēles. Augstajās mājās kalpotāji gulēja savās niedru gultās. Pils vārti bija aizbultēti ar trim aizbīdņiem, no kuriem katrs bija resnāks par cilvēku. Bet rietumpuses dārzam neviens nepievērsa nekādu vērību, lai gan nāve zagās no tās puses klusi kā skorpions.
Bērnistabas logs pirmajā stāvā bija atvērts. Četras melnas ēnas piespiedās sienai, vadonis deva zīmi, un visi cits pēc cita sāka rāpties augšup pa sienu, liekot lietā pirkstus un kāju nagus. [2] [1] Kāju nagi bija izliekti un novīlēti asi gluži kā ērgļiem. Slepkavas labi rūpējās par kājām, jo tās darbā bija ļoti nozīmīgas. Viņi tās bieži mazgāja, berza ar pumeku, mērcēja sezama eļļā, līdz āda kļuva mīksta kā dūnas.
Šādi viņi bija uzrāpušies pa marmora kolonnām un ledus sienām no Masālijas līdz Hadramautai, tāpēc akmens bluķi viņiem bija tīrais sīkums. Viņi rāpās augšup gluži kā sikspārņi pa alas sienu. Mēness apgaismoja dunčus, kas mirdzēja zobos.
Nu jau pirmais slepkava bija sasniedzis palodzi viņš uzlēca uz tās kā tīģeris un palūkojās iekšā.
Istabu izgaismoja mēnesgaisma, tāpēc te izskatījās gaišs kā dienā. Zēns gulēja aizmidzis tik nekustīgi, ka likās jau miris. Melnie mati bija izjukuši uz spilvena, gaišais kakls spīdēja uz zīda palagiem.
Slepkava izņēma dunci no zobiem. Tad viņš rūpīgi nopētīja istabu, meklējot iespējamās lamatas. Telpa bija liela, ēnaina un gandrīz tukša. Griestus balstīja trīs kolonnas. Tālāk atradās tīkkoka durvis, kas bija aizbultētas no iekšpuses. Pie sienas bija liela lāde, pār kuras malām karājās krāsainas drēbes. Turpat atradās arī valdnieka krēsls, uz kura bija nomesta mantija. Pie ūdens pilnā oniksa baseina bija nomestas sandales.
Gaisā bija jaušamas maigas smaržas. Slepkava, kas šādas smaržas uzskatīja par samaitātības un pagrimuma zīmi, sarauca degunu. [3] [1] Sekta izvairījās no smaržām praktisku iemeslu dēļ, lai varētu pēc tam piemērot smaržas katram konkrētajam darbam ziedputekšņu smaržu dārzā, vīraku tempļos, smilšu smaržu tuksnesī, mēslu un atkritumu smaku pilsētā. Tie bija patiešām traki puiši.
Slepkavas acis samiedzās viņš paņēma rokā nazi, turot to aiz asā gala starp īkšķi un rādītājpirkstu. Nazis pāris reižu nošūpojās. Viņš novērtēja svārstību amplitūdu viņš vēl nekad nebija palaidis garām mērķi no Kartāgas līdz Kolhīdai. Viņa mestais nazis vienmēr iedūrās kādam rīklē.
Viņa plaukstas locītava pagriezās, nazis šķēla gaisu. Tas nolaidās ar maigu švīkstoņu, ieurbdamies zīda spilvenā collu no bērna kakla.
Slepkava šaubīdamies sastinga, joprojām sēdēdams uz palodzes. Viņam uz rokām bija krusteniskas rētas, kas liecināja, ka viņš ir Tumšās akadēmijas audzēknis. Viņš nekad nebija aizmetis garām mērķim. Arī šis metiens bija precīzs, rūpīgi aprēķināts. Tomēr viņš nebija trāpījis. Vai tajā sekundes simtdaļā upuris būtu pakustējies? Neiespējami zēns taču bija cieši aizmidzis. Viņš izvilka vēl vienu nazi.**[1] Labāk neteikšu, no kurienes. Piebildīšu tikai, ka tas nebija pārāk higiēniski, turklāt nazis bija ļoti ass. Vēl viens precīzs mērķējums (slepkava zināja, ka viņa biedri turpat lejā gaida, un juta, ka viņi kļūst nepacietīgi). Ātrs locītavas pagrieziens, nazis lidoja…
Un ar klusu švīkstu ieurbās spilvenā otrpus mazā prinča kaklam. Zēns bija cieši aizmidzis un laikam sapņoja ko jauku, jo pār viņa lūpām pārslīdēja smaids.
Aiz melnā marles aizsega, kas klāja viņa seju, slepkava sarauca pieri. No tunikas viņš izvilka auduma strēmeli, kas bija savīta virvē. Septiņu gadu laikā, kopš Hermits bija uzticējis viņam pirmo slepkavību, žņaugšanai paredzētā virve nekad nebija viņu pievīlusi, viņa rokas nekad nebija nodrebējušas. [4] [1] Hermits dzīvoja kalnos un mācīja saviem sekotājiem neskaitāmas nogalināšanas metodes. Viņi prata izmantot virves, nažus, zobenus, zižļus, indes, diskus, lodes un bultas, turklāt lieliski prata darboties ar ļaunas acs uzlikšanu. Viņiem mācīja arī, kā nogalināt, pieskaroties ar pirksta galu un paraujot upuri aiz kājas īkšķa, īpaši specializējoties, kā nonāvēt ar vienu kniebienu. Lenteņi bija pieejami tikai augstākā līmeņa mācekļiem. Turklāt vislabākais bija tas, ka slepkavas nejuta sirdsapziņas pārmetumus katru slepkavību attaisnoja un nomazgāja ar reliģisku rituālu.