Drebuļi pamazām norima. Tējkanna svilpa. Džeikobam bija taisnība, meitene nodomāja, skalojot krūzīti. Es esmu idiote. Tikai pilnīga muļķe rīkotos kā es. Tikai pilnīga muļķe.
Muļķe vai ne, bet veiksmīga viņa bija. Un visus šos trīs gadus veiksme bija viņu pavadījusi.
Kopš dienas, kad viņas nāve tika oficiāli apstiprināta un viņas lieta aizzīmogota ar melnu vasku, Kitija tā arī nebija pametusi Londonu, lai gan viņas labākais draugs Džeikobs, kas dzīvoja pie radiem Brigē un strādāja tur par juvelieri, katru nedēļu sūtīja vēstules un aicināja Kitiju pievienoties viņam. Arī drauga ģimene, ar kuru viņa slepeni un neregulāri satikās, mudināja meiteni pamest bīstamo pilsētu un sākt jaunu dzīvi. Par spīti tam, ka veselais saprāts mudināja rīkoties tieši tā, Kitija spītīgi noraidīja šo priekšlikumu un palika Londonā.
Lai gan meitene joprojām bija stūrgalvīga, seno bezrūpību bija nomainījusi piesardzība. Gan ārējais izskats, gan rīcība tagad bija vērsta uz to, lai neizraisītu ne mazākās aizdomas. Tas bija svarīgi, jo būt Kitijai Džonsai jau vien bija noziegums. Lai slēptos no tiem, kas viņu pazina, meitene bija nogriezusi matus īsus un valkāja cepuri ar nagu. Viņa centās uzvesties neuzkrītoši, apguva neizteiksmīgu skatienu un pārvērta seju par akmens cietu masku. Vārdu sakot, darīja visu, lai būtu viena no pūļa.
Viņa bija mazliet novājējusi, jo pastāvīgi pārstrādājās un nekad kārtīgi nepaēda. Un, lai gan acis bija dziļāk iegrimušas, meitenē joprojām virmoja tā pati enerģija, kas Pretošanās kustības laikos. Tā palīdzēja viņai īstenot pārgalvīgo plānu un dzīvot ar diviem neīstiem vārdiem.
Kitija bija apmetusies trešajā stāvā kādā pussabrukušā Rietumlondonas mājā, kas atradās blakus munīcijas rūpnīcai. Viņas istabai blakus atradās citas tādas pašas istabas, ko nama saimnieks bija izbūvējis vecajā mājā. Katrā no tām kāds dzīvoja, bet Kitija nebija runājusi ne ar vienu no mājas iemītniekiem, izņemot pārvaldnieku sīku vīreli, kas mitinājās pagrabstāvā. Viņa dažkārt satikās ar pārējiem kāpnēs tie bija vīrieši un sievietes, jauni un veci, bet visi dzīvoja šeit vientuļi un anonīmi. Kitijai tas patika viņai nekas nebija iebilstams pret vientulību, viņai tā bija vajadzīga.
Istaba bija ļoti vienkārša. Maza, balta plītiņa, ledusskapis, drēbju skapis, stūrī tualete un izlietne. Zem loga, pa kuru pavērās skats uz nekoptiem pagalmiem un pretējo māju sienām, atradās saburzītu segu un spilvenu kaudze Kitijas gulta. Tai blakus, kārtīgi sakrautas kaudzē, stāvēja viņas drēbes, kā arī bundžas ar ēdienu, avīzes un jaunākie pamfleti par karu. Pašas svarīgākās lietas bija paslēptas zem matrača (sudraba metamais disks, ietīts kabatlakatā), tualetes cisternā (plastmasas maisā ietīti dokumenti, kas apstiprināja viņas jauno personību) un veļas somā (vairākas biezas grāmatas ādas vākos).
Būdama praktiska meitene, Kitija nebija pārāk pieķērusies savai istabai. Tā'bija vieta, kur pārgulēt. Viņa te nepavadīja daudz laika. Tomēr te jau trešo gadu bija viņas mājas.
Mājas īpašniekam viņa bija nosaukusi Klēras Bellas vārdu. Šos dokumentus viņa visbiežāk nēsāja līdzi identifikācijas karti, kur bija norādīta arī dzīvesvieta, veselības polisi un izglītības dokumentus. Šos papīrus viņai ļoti prasmīgi bija uztaisījis vecais Hairnēkas kungs, Džeikoba tēvs, kas bija izgatavojis vēl vienu dokumentu mapi uz Lizijas Templas vārda. Viņai vairs nebija nekādu dokumentu, kur būtu īstais vārds. Tikai naktī, kad meitene apgūlās savā gultā, aizvilka aizkarus un izslēdza gaismas, viņa atkal kļuva par Kitiju Džonsu. Šī viņas būtība piederēja tumsai un sapņiem.
Vairākus mēnešus pēc Džeikoba aizceļošanas Klēra Bella bija strādājusi Hairnēku izdevniecībā, piegādājot burvjiem iesietās grāmatas un saņemot minimālo algu. Tomēr tas nevilkās ilgi Kitija nevēlējās apdraudēt draugus ar pārāk tuvo pazīšanos, tāpēc bija sākusi strādāt par oficianti krogā pie upes. Un tad viņas dzīvē parādījās negaidīta iespēja.
Kādu rītu Kitiju izsauca uz Hairnēkas kunga kabinetu un lika nogādāt pasūtītājam sainīti. Tas bija smags, smaržoja pēc līmes un ādas un bija cieši iesaiņots. Uz iesaiņojuma bija rakstīts: H. BUTONA KUNGS, BURVIS.
Kitija nopētīja adresi. Ērla laukums. Tur nedzīvoja daudz burvju.
Hairnēkas kungs tīrīja pīpi ar nomelnējušu spalvu nazīti un drēbes gabalu. Mūsu mīļoto burvju vidū, viņš teica, notraucot no pīpes netīrumu, Butona kungs tiek uzskatīts par ļoti ekscentrisku. Nav šaubu, ka viņš ir ļoti talantīgs, bet nekad nav mēģinājis kāpt pa politiskās elites kāpnēm. Strādājis par bibliotekāru Londonas bibliotēkā, līdz kādā negadījumā zaudējis kāju. Tagad viņš daudz lasa, kolekcionē grāmatas un mazliet raksta. Reiz teica, ka viņu interesē zināšanas zināšanu pēc. Tāpēc Butona kungam nav naudas un viņš dzīvo Ērla laukumā. Aiznes viņam šo sainīti, labi?
Butona kunga māja atradās pelēkbaltu villu rajonā visas mājas te bija augstas, smagnējas, ar milzīgām kolonnām. Reiz tajās dzīvoja bagātie, bet tagad šeit vēdīja nabadzības un pagrimuma smaka. Butona kungs mitinājās aklās ielas galā, mājā, ko iekļāva tumši lauru koki. Kitija piezvanīja un gaidīja, stāvēdama uz plankumainiem, netīriem pakāpieniem. Neviens nenāca atvērt, un meitene pamanīja, ka durvis atstātas pusvirus.
Kitija palūkojās iekšā pussabrucis priekšnams, gar sienām sakrauti grāmatu kalni. Viņa skaļi noklepojās. Vai te kāds ir?
Jā, jā, nāciet iekšā! atskanēja klusa balss. Turklāt ātri, ja jums nebūtu iebildumu. Esmu nokļuvis neapskaužamā situācijā.
Kitija steidzās uz priekšu. Blakusistabā, kur logiem priekšā bija aizvilkti putekļiem klāti aizkari, viņa pamanīja zemē grāmatu kaudzi un no tās apakšas rēgojamies lielu zābaku. Tālāk ievēroja arī pavecāka kunga galvu. Večuks izmisīgi centās atbrīvoties. Kitija metās viņam palīgā pēc pāris minūtēm Butona kungs jau sēdēja krēslā, nedaudz saburzīts un pavisam aizelsies.
- Paldies, mīļā. Vai jūs, lūdzu, nepasniegtu man spieķi? Es ar to mēģināju izvilkt no grāmatu plaukta vienu grāmatu, un tas beidzās pavisam nelāgi.
Kitija izvilka no grāmatu kaudzes garu, pelēku spieķi un pasniedza to burvim. Viņš bija mazs, trausls vīriņš ar spožām acīm, šauru seju un mazliet izspūrušiem, sirmiem matiem, kas krita uz pieres. Burvim mugurā bija rūtains krekls bez kaklasaites un zaļš džemperis, kājās novalkātas, pelēkas bikses ar vienu pašu staru otra bija uzlocīta un piešūta pie jostas.
Kaut kas viņa ārienē meiteni samulsināja. Tikai pēc brīža viņa saprata, ka iepriekš nekad nebija redzējusi burvi, kas būtu tik ikdienišķi ģērbies.
- Es tikai mēģināju aizsniegt Gibonsa sējumu, Butona kungs paskaidroja. Bet tas atradās pašā kaudzes apakšā. Neuzmanīgi rīkojoties, zaudēju līdzsvaru. Un tad sekoja tāds nogruvums! Jūs pat nevarat iedomāties, cik sarežģīti šeit kaut ko atrast.
Kitija palūkojās apkārt. Visapkārt istabai no senā paklāja gluži kā stalagmīti pacēlās grāmatu kalni. Vairāki no grāmatu krāvumiem bija tikpat gari, cik Kitija, citi bija pa pusei sabrukuši un balstījās pret pārējiem, veidojot putekļainas arkas. Grāmatas bija sakrautas uz galda un pat skapja atvilktnēs, tās varēja saskatīt caur pavērtajām blakusistabas durvīm. Tukšas bija palikušas tikai pāris ejas, kas savienoja logu ar diviem dīvāniem, kuri bija iespiesti starp kamīnu un izeju uz priekšnamu.
- Varu gan, Kitija noteica. Bet te ir kaut kas tāds, kas tikai saasinās jūsu problēmas. Sūtījums no Hairnēkas kunga. Viņa pacēla gaisā paciņu.