arī biji labais.
Es neteicu, ka tu biji nevainojams… Ko?
Nepavisam ne! Godīgi sakot, tu parasti pamanījies visu salaist dēlī.
KO? Sasodītais mazais mērglis! Viņš man pat šādā brīdī izsaka apvainojumus! Kad nāve mums min uz papēžiem un tā tālāk… Kurš tā dara? Es uzrotīju piedurknes te tas jāsaprot kā metafora. Nu, tā kā mēs runājam atklāti, ļauj man tev pateikt, čomiņ…
Tieši tāpēc es tevi atbrīvoju.
Ko ? Es nevarēju būt pārklausījies. Es taču lasīju viņa domas!
Lūdzu, nepārproti… Viņa domas bija izkaisītas, plūstošas, bet mute jau murmināja buramvārdus. Vienkārši… mums jāsalauž zizlis tieši īstajā brīdī. Tu to turi. Bet es nevaru tik nozīmīgā lietā uz tevi paļauties. Tu noteikti kaut ko salaistu dēlī. Tāpēc prātīgāk būs tevi atbrīvot. Tas saplēsīs zizli automātiski. Un tad es zināšu, ka viss ir izdarīts kārtīgi. Zēns grīļojās, viņš tikko spēja nostāvēt kājās, no kreisā sāna lija asinis un kopā ar tām aizplūda enerģija. Tomēr ar pēdējiem spēkiem viņš turpināja skaitīt buramvārdus.
Netenjel…
Pasveicini Kitiju no manis…
Nūda jau bija virs mums. Mutes atvērtas, taustekļi izstiepti. Netenjels pabeidza Atbrīvošanas vārdus. Es aizlidoju. Zizlis salūza.
Tipisks saimnieks. Pašās beigās viņš pat neļauj man pateikt ne vārda. Žēl gan, jo tieši tobrīd es gribēju pateikt, ko par viņu patiesībā domāju. Lai gan, tā kā tobrīd mēs bijām viens vesels, es domāju, ka viņš tik un tā to zināja.
PATEICĪBAS
Paldies Lorai Sesilai, Dllijai Heidijai, Alesandrai Balcerai un Džonatanam Bērnheimam, Rodam Holam un visiem no Random House, Hiperion un Miramax. Un visvairāk Džīnai.
[20] meli. īpaši par pēdējo.
[24] tā kā biju ļoti vārgs, skurstenis nenokrita tālāk par ietvi. Bet žests bija tā vērts…
[51] atkal mulsinošs salīdzinājums. Atvaino.