Vecā vīra acis uzdzirkstīja. Lieliski1 Tas noteikti ir Ptolemaja Apokrifs, no jauna iesiets teļādā. Karels Hairnēka ir īsts brīnums. Jūs, mana mīļā, esat padarījusi šo dienu divkārt skaistu! Jums noteikti jāpaliek uz tēju.
Pēc pusotras stundas Kitija jau bija sapratusi trīs lietas: ka vecais kungs ir ļoti laipns un pļāpīgs, ka viņam ir ļoti garšīga tēja un kūkas un ka viņam steidzami nepieciešama asistente.
- Mans pēdējais asistents pameta šo māju pirms divām nedēļām, viņš sacīja, smagi nopūties. Devās karot. Es mēģināju atrunāt, bet viņš jau bija izlēmis iet. Nabags ticēja visam, ko burvji teica, slavai, ienākumiem un paaugstinājumam. Bet nepaies ilgs laiks, līdz viņš būs miris. Apēd šo kūkas gabaliņu, mīļā. Tev vajadzētu uzbaroties. Var būt, ka viņam nudien bija labāk doties karot, bet mans darbs no tā stipri cieš.
- Kāds ir jūsu darbs, ser? Kitija vaicāja.
- Pētniecība. Maģijas vēsture un tamlīdzīgi. Aizraujoša studiju nozare, lai gan pamesta novārtā. Tas ir kauns un negods, ka tiek slēgtas tik daudzas bibliotēkas valdība šādi rīkojas, baiļu mākta. Es gan esmu izglābis vairākas nozīmīgas grāmatas un vēlos tās visas sarakstīt katalogā un indeksēt. Mans mērķis ir sagatavot visu dzīvo džinu sarakstu pašreizējie saraksti ir tik pretrunīgi un neskaidri… Bet, kā jau tu redzēji, es pat netieku galā pats ar savu kolekciju, un tas viss, pateicoties šim šķērslim… Un viņš pakratīja ar dūri pret neesošo kāju.
- Kā tas gadījās, ser? Kitija uzdrošinājās pavaicāt. Ja drīkst vaicāt…
- Kāja? Vecais kungs sarauca uzacis, palūkojās pa labi, pa kreisi un pēc tam uz Kitiju. Viņš nikni nočukstēja: Mārids.
- Mārids? Vai tad tas nav pats varenākais…?
- Varenākais no izsaucamajiem dēmoniem. Pareizi. Butona kungs sāji pasmaidīja. Es neesmu nekāds lempis, mīļā. Ko gan nevarētu teikt par maniem kolēģiem, viņš indīgi novilka. Es gribētu redzēt, kā Ruperts Devro vai Karls Mortensens būtu tikuši ar to galā. Viņš nošņaukājās un atgāzās dīvānā. Smieklīgākais bija tas, ka es māridam vēlējos uzdot tikai dažus jautājumus. Nemaz negrasījos padarīt viņu par vergu. Es aizmirsu pievienot Trešās važas mārids izrāvās un, pirms iedarbojās automātiskā Atbrīvošanas komanda, norāva man kāju. Viņš pašūpoja galvu. Tāds ir sods par ziņkārību, mīļā. Nu, bet es tikšu galā. Atradīšu citu asistentu, ja vien amerikāņi jau nav nogalinājuši visus mūsu jaunos vīriešus.
Viņš nokoda gabaliņu kūkas. Kitija jau bija izlēmusi. Es jums labprāt palīdzētu, ser.
Vecais burvis samirkšķināja acis. Tu?
- Jā, ser. Es varētu strādāt par jūsu asistenti?
- Bet, mīļā, man likās, ka tu jau strādā pie Hairnēkas.
- Jā, ser, bet tikai uz laiku. Es meklēju citu darbu. Man ļoti interesē grāmatas un maģija. Patiešām! Man vienmēr gribējies kaut ko vairāk par to uzzināt.
- Ak tā. Vai tu runā ebrejiski?
- Nē, ser.
- Čehiski? Franciski? Arābu valodā?
- Nē, nevienā no tām.
- Ak tā… Uz mirkli Butona kunga seja kļuva mazāk draudzīga un laipna. Viņš nopētīja meiteni ar pievērtām acīm. Un tikai tāpēc, ka tu esi vienkāršo ļaužu meitene…
Kitija sparīgi pamāja. Jā, ser. Bet es vienmēr esmu uzskatījusi, ka tas nedrīkstētu stāties ceļā talantam. Esmu enerģiska, izdarīga un apķērīga. Viņa pamāja ar roku uz nekārtīgo istabu. Es jums varēšu pasniegt jebkuru grāmatu tik ātri, cik vien jūs vēlēsieties. No apakšējā līdz augstākajam plauktam. Meitene pasmaidīja un iedzēra tēju.
Vecais vīrs berzēja zodu ar tuklo pirkstu un murmināja pie sevis. Vienkāršo ļaužu bērns… neapmācīts… ārkārtīgi neparasti… laikam jau varas iestādes to aizliedz. Bet kas par to? viņš ieķiķinājās. Kāpēc ne? Viņi taču visus šos gadus nepievērsa man nekādu uzmanību. Tas būtu interesants eksperiments. Turklāt viņi nekad neuzzinātu. Viņš atkal nopētīja Kitiju. Tu zini, ka es nevarēšu tev maksāt.
- Tas nekas, ser. Mani interesē zināšanas zināšanu pēc. Es sameklēšu citu darbu. Es jums varētu palīdzēt, kad vien jums tas būtu nepieciešams.
Ļoti labi, Butona kungs pastiepa plaukstu. Paskatīsimies, kā tev izdosies. Ceru, tu saproti, ka mūs nevieno līgums un katrs no mums var šīs darba attiecības jebkurā brīdī pārtraukt. Atceries ja būsi slinka vai negodīga, es izsaukšu horlu, lai tevi aprij. Bet, ak debestiņ, kur palikušas manas labās manieres? Es pat nepavaicāju tavu vārdu!
Kitija ātri izlēma. Lizija Tempļa.
-Ļoti priecājos iepazīties, Lizij! Domāju, ka mēs sapratīsimies.
Un tā ari bija. Kitija Butona kungam kļuva neaizstājama. Sākumā viņas uzdevumi bija saistīti ar pārvietošanos pa tumšo, nekārtīgo māju, lai atrastu attālās kaudzēs sakrautas grāmatas un atnestu tās burvim. To bija vieglāk pateikt nekā izdarīt. Viņa bieži vien atgriezās burvja darbistabā, grīļodamās zem grāmatu kaudzes un zirnekļu tīkliem klāta vai nobrāzusi ādu gar grāmatplauktiem, un tad izdzirdēja, ka ir atnesusi nepareizo sējumu vai izdevumu un tika sūtīta atpakaļ. Bet Kitija tika galā. Ar laiku viņa iemācījās atrast tieši to grāmatu, kas Butona kungam bija vajadzīga. Viņa sāka pazīt autoru vārdus, grāmatu virsrakstus un pat iesiešanas manieri dažādās valstīs un pilsētās dažādos laika posmos. Burvis bija ļoti apmierināts ar jauno palīdzi, kura ievērojami atviegloja viņam dzīvi. Pagāja vairāki mēneši.
Kitija sāka uzdot īsus jautājumus par grāmatām, kuras viņai lūdza atnest. Dažkārt Butona kungs sniedza kodolīgas atbildes, bet biežāk lika viņai pašai meklēt risinājumu. Ja grāmata bija angliski, Kitija to varēja izdarīt. Viņa aizņēmās pāris vienkāršāku grāmatu un vakaros lasīja. Pēc izlasīšanas viņai radās jauni jautājumi, un viņa vaicāja Butona kungam, kas atkal norādīja citus tekstus, ko lasīt. Un tā Kitija sāka mācīties.
Pēc gada Kitija sāka pildīt dažādus burvja uzticētus uzdevumus. Viņa devās uz pilsētas bibliotēkām, iegriezās pie zāļu pazinējiem un burvju priekšmetu tirgotājiem. Butona kungam nebija velnēnu, viņš nenodarbojās ar aktīvo maģiju. Veco kungu interesēja senās kultūras un dēmonu vēsture. Viņš dažkārt izsauca kādu zemāku garu, lai izjautātu par pagātni.
- Bet tas ir ļoti grūti, ja tev ir tikai viena kāja, viņš paskaidroja asistentei. Izsaukšana ir gana sarežģīta jau tad, ja droši stāvi uz abām kājām, bet ir ellīgi grūti mēģināt uzvilkt apli, ja spieķis visu laiku ļogās un krīts krīt zemē. Es labprāt vairs neriskētu.
- Varbūt es varētu jums palīdzēt, ser, Kitija ierosināja. -Jums tikai būtu jāiemāca man pamati.
- Tas nav iespējams. Pārāk bīstami mums abiem.
Butona kungs šajā jautājumā šķita nelokāms, un Kitijai bija vajadzīgi vairāki mēneši, lai viņu pierunātu. Beidzot galvenokārt, lai meitene liktu viņu mierā, burvis atļāva viņai piepildīt vīraka traukus, palīdzēt uzzīmēt apli un aizdedzināt sveces. Viņa stāvēja aiz Butona kunga muguras, kad viņš izsauca dēmonu, lai to izjautātu. Pēcāk palīdzēja nodzēst deguma pēdas pēc dēmona pazušanas. Meitenes mierīgā izturēšanās atstāja labu iespaidu, un drīz vien viņa jau aktīvi iesaistījās garu izsaukšanā. Kā jau ierasts, Kitija mācījās ātri. Viņa iegaumēja dažas vienkāršākās frāzes latīņu valodā, lai gan tās nesaprata. Butona kungs, kura veselība neļāva strauji strādāt un kurš bija arī diezgan slinks, sāka uzticēt asistentei arvien vairāk uzdevumu. Viņš palīdzēja aizpildīt robus meitenes zināšanās, lai gan atteicās viņai sniegt tiešus norādījumus.
- Patiesā māksla, viņš sacīja, ir pati vienkāršība, bet tai ir neskaitāmas variācijas. Mums vienmēr jāturas pie pamatiem jāizsauc kāds radījums, jātur tas paklausībā un jāsūta atkal prom. Man nav ne laika, ne vēlēšanās mācīt tev visus smalkumus.