- Es esmu izlasījis lielāko daļu Lielās bibliotēkas rakstu, zēns atbildēja. Tur bija daudz kas par Izsaukšanu, sodiem un burvju praksi, bet gandrīz nekā par pašiem gariem. Par jūsu personībām, jūsu vēlmēm. Man šķita, ka tas būtu pats galvenais. Es vēlos uzrakstīt par to pamatīgu pētniecības darbu, grāmatu, ko lasītu'un apbrīnotu nākamās paaudzes. Un, lai to izdarītu, man jāuzdod daudz jautājumu. Vai mans nodoms tevi pārsteidz?
- Patiesību sakot, jā. Kopš kura laika burvjiem rūp mūsu ciešanas? Nav taču nekāda iemesla, lai viņi par mums tik daudz domātu. Tas nav jūsu interesēs!
- Ir gan. Ja mēs paliksim tikpat nezinoši un turpināsim jūs paverdzināt, tad nepatikšanas agrāk vai vēlāk nāks pār mūsu galvu. Vismaz man ir tāda sajūta.
- Šai paverdzināšanai nav citas alternatīvas. Jebkura Izsaukšana ieslēdz mūs ķēdēs.
- Tu esi pārāk pesimistisks, džin. Tirgotāji man ir pastāstījuši par ziemeļu zemju šamaņiem, kas pamet savus ķermeņus, lai sazinātos ar gariem citā dimensijā. Manuprāt, tas ir daudz pieklājīgāk. Varbūt mums arī vajadzētu apgūt šo tehniku.
Es skaļi iesmējos. Tas nekad nenotiks. Tas ceļš resnvēderainajiem ēģiptiešu priesteriem ir pārāk bīstams. Pietaupi pūles, puika. Un aizmirsti par saviem jautājumiem. Atbrīvo mani, un lieta darīta.
Par spīti manam skepticismam, zēnu nevarēja pārliecināt. Tā pagāja gads. Mani melu krājumi izsīka, es sāku stāstīt patiesību. Un viņš par atbildi pastāstīja mazliet par sevi.
Ptolemajs bija karaļa brāļadēls. Toreiz, pirms divpadsmit gadiem, kad viņš piedzima, zēns bija trausls un sīks, klepoja un ņaudēja kā kaķēns. Viņa sliktā veselība meta ēnu uz vārda došanas ceremoniju viesi ātri devās prom, varas pārstāvji klusējot pārmija bažīgus skatienus. Pusnaktī viņa aukle pasauca Hatoras [21] 3[1] Hatora: dievība, kas aizsargā mātes un jaundzimušos. Džini, kas mitinājās viņas templī, izskatījās kā sieviete ar govs galvu. priesterieni, kas pasludināja, ka zēns drīz mirs. Tomēr viņa veica visus vajadzīgos rituālus un nodeva bērnu dievietes aizgādībā. Nakts pagāja. Pienāca rītausma. Pirmie saules stari iespīdēja caur akāciju koka zariem un krita uz bērna pieres. Zēns vairs nespiedza, bet gan nomierinājās, iekārtojās zīdītājai pie krūts un sāka zīst pienu.
Šis notikums nepalika neievērots, un zēns drīz vien tika uzticēts saules dievam Ra. Ar gadiem viņš pieņēmās spēkā. Apķērīgs un gudrs, viņš tomēr nekad nekļuva par tādu stiprinieku kā brālēns, karaļa dēls [22] [1] Arī viņu sauca Ptolemajs, tāpat kā visus Ēģiptes valdniekus 200 gadu garumā, līdz Kleopatra visu izjauca. Oriģinalitāte nebija šīs ģimenes stiprā puse. Tāpēc arī viegli saprast, kāpēc manam Ptolemajam vārds nozīmēja tik maz. Viņš to izstāstīja uzreiz, tiklīdz es vaicāju.
, kas bija astoņus gadus vecāks un daudz straujāks. Viņš tā arī palika nenozīmīga figūra galmā, labāk jūtoties kopā ar priesteriem un sievietēm nekā ar saules nobrūninātajiem, spēcīgajiem karaļa pagalma puikām.
Tolaik karalis bieži devās karagājienos, cenšoties pasargāt valsti no beduīnu iebrukumiem. Ēģiptē tad valdīja padomnieki, kas kļuva bagāti, iekasējot nodokļus no ostām un ņemot kukuļus, un arvien vairāk ieklausoties svešzemnieku vilinošajos vārdos. īpaši to svešzemnieku vārdos, kuri sāka iegūt varu otrpus ūdeņiem Romā. Dzīvodams greznībā marmora pilī, karaļa dēls iegrima bezdarbībā. Viņš kļuva par smieklīgu jaunekli ar gaļīgām lūpām un alusvēderu, viņa acīs spīdēja pastāvīgas bailes no sazvērestības. Vēlēdamies pēc iespējas ātrāk iegūt varu, viņš savu radinieku vidū meklēja sāncenšus uz troni un gaidīja tēva nāvi.
Ptolemajs savukārt bija izglītots, slaids un pievilcīgs un izskatījās vairāk pēc grieķa nekā ēģiptieša. [23] [1] Manuprāt, viņa mātes radinieki bija grieķi. Viņa bija vienkārša meitene, viena no karaļa konkublnēm. Es nekad viņu netiku redzējis. Abi Ptolemaja vecāki gāja bojā mēra laikā.
Lai gan zēns bija pretendents uz troni, viņam nebija ne karotāja, ne valstsvīra dotību, tāpēc viņu neuzskatīja par konkurentu. Ptolemajs pavadīja lielāko daļu laika Aleksandrijas bibliotēkā ostas rajonā, mācoties kopā ar skolotāju. Šis pavecais vīrs, kas kādreiz bija priesteris Luksorā, prata daudzas valodas un labi zināja vēsturi. Turklāt viņš bija burvis. Atradis īpaši apdāvinātu skolnieku, viņš nodeva savas zināšanas audzēknim. Šīs mācības sākās neuzkrītoši un tāpat arī beidzās, un tikai daudz vēlāk, pēc notikuma ar vērsi, ļaudis sāka baumot.
Divas dienas vēlāk, kad mēs joprojām runājām, pie saimnieka durvīm pieklauvēja kalpotājs. Atvainojiet, augstība, bet jūs gaida kāda sieviete.
- Kāda sieviete? Es biju pieņēmis zinātnieka izskatu, kas bija domāts tieši šādiem gadījumiem.
Ptolemajs pacēla roku un apklusināja mani. Ko viņa vēlas?
- Viņu labību apsēduši siseņi, kungs. Viņa grib, lai jūs palīdzat.
Mans saimnieks sarauca pieri. Smieklīgi! Ko tad es tur varu darīt?
-Viņa runā par… kalpotājs vilcinājās. Viņš bija viens no tiem, kas todien bija kopā ar mums pastaigā. Par to, kā jūs savaldījāt vērsi.
- Tas nu ir par traku! Es te nopietni strādāju. Mani nedrīkst traucēt. Sūti viņu prom.
- Kā vēlaties. Kalpotājs palocījās un devās uz durvīm.
Mans saimnieks nemierīgi sagrozījās. Vai viņa ir ļoti nobēdājusies?
- Jā gan, kungs. Gaida jūs jau kopš rītausmas.
Ptolemajs nopūtās. Ak, kāda muļķība! Tad pievērsās
man. Rekit, ej viņam līdzi un paskaties, ko vari darīt lietas labā.
Es pēc kāda laika atgriezos, izskatīdamies resnāks nekā pirms tam. Visi siseņi pazuduši.
- Ļoti labi. Zēns atkal pievērsās pierakstiem. Bet es jau esmu zaudējis domu pavedienu. Mēs runājām par Citas pasaules mainību…
- Tagad tu saproti, ko esi izdarījis, es sacīju, apsēžoties uz pītā paklāja. Tev tagad ir zināma reputācija. Kāds, kurš spēj glābt no nelaimēm. Un tev vairs nekad nebūs miera. Tāpat izgāja Zālamanam ar gudrību. Viņš nespēja iziet pa durvīm, lai kāds nemestos viņam klāt ar zīdaini rokās. Turklāt vienmēr kāda cita iemesla dēļ.
Zēns pašūpoja galvu. Es esmu zinātnieks, pētnieks, tas arī viss. Es palīdzēšu cilvēcei tikai ar saviem rakstiem, nevis pieveicot vēršus vai siseņus. Turklāt tas taču esi tu, kas to dara, Rekit. Vai tu neizņemtu no mutes kaktiņa to siseņa spārnu? Paldies. Un tagad…
Lai cik gudrs dažās lietās būtu Ptolemajs, citās viņš bija pavisam neapķērīgs. Nākamajā dienā pie viņa durvīm stāvēja jau divas sievietes vienas laukus bija apsēduši nīlzirgi, otrai rokās bija slims bērns. Mani atkal aizsūtīja tikt ar visu galā. Un nākamajā rītā pie durvīm jau stāvēja cilvēku rinda. Mans saimnieks plēsa matus un lamāja ļauno likteni, bet es atkal tiku aizsūtīts palīdzēt cilvēkiem, šoreiz kopā ar Afu un Penrenutetu, diviem citiem viņa džiniem. Un tā tas turpinājās. Ptolemaja pētniecības darbs ritēja gliemeža gaitā, bet viņa labā slava Aleksandrijas iedzīvotāju vidū uzplauka kā puķe dienvidū. Zēns šo iejaukšanos pacieta ar cieņu. Viņš apmierinājās, papildinot grāmatu par Izsaukšanas mehānismiem, un lika malā visus pārējos jautājumus.
Pēc gada pienāca ikgadējais Nīlas pārplūšanas laiks. Ūdens plūda, zeme kļuva tumša un auglīga, tika iesēta labība, un sākās jauna sezona. Dažkārt lūdzēju rinda pie Ptolemaja durvīm bija gara, citreiz īsāka, bet tā nekad nepazuda. Un nepagāja ilgs laiks, kad to uzzināja arī melnajās mantijās tērpčie priesteri no lielā tempļa un princis ar melno skaudību sirdī, sēdēdams uz sava vīnā izmirkušā troņa.