5 Netenjels
Nepieklajīga skaņa ziņoja par Novērošanas diska velnena ierašanos. Mandrāks nolika malā pildspalvu, ar kuru bija rakstījis jaunāko kara pamfletu, un ieskatījās nospodrinātajā diskā. Mazuļa seja šķobījās un virpuļoja, it kā mēģinot izlauzties brīvībā. Burvis nelikās ne zinis par šo spārdīšanos. Nu?
- Ko nu? velnēns nopurpināja.
- Kur ir Bartimajs?
- Sēž uz kāda nama drupām apmēram divdesmit sešas jūdzes uz dienvidaustrumiem melnmatainas meitenes izskatā. Ļoti skaista meitene. Bet viņa nenāks pie tevis.
- Ko? Viņa… viņš atteicās?
-Jā. Šeit ir tik šauri… Es jau sešus gadus dzīvoju šajā diskā un neesmu redzējis mājas. Tu varētu mani atbrīvot, patiešām varētu. Esmu tev kalpojis ar sirdi un dvēseli.
- Tev nemaz nav dvēseles, Mandrāks sacīja. Ko Bartimajs teica?
- Nevaru atkārtot, tu esi vēl tik jauns. Tas bija ļoti rupji. Man gandrīz nokalta ausis. Labprātīgi viņš nenāks. Sadedzini viņu, un būs miers. Nekādi nesaprotu, kāpēc tu vēl neesi viņu patriecis. Nē, nejau atpakaļ atvilktnē vai tev nemaz nav žēlastības, nekaunīgais puika?
Ietinis disku un aizvēris atvilktni, Mandrāks pārlaida roku pār seju. No Bartimaja problēmas vairs nevarēja izvairīties.
Džins bija kļuvis vājāks un kaprīzāks nekā jebkad agrāk un gandrīz nevērtīgs kā kalps. Principā viņam jau sen vajadzēja laist džinu brīvībā, bet šī doma Mandrākam nepatika. Viņš pat īsti nespēja pateikt, kāpēc, jo džins bija vienīgais no kalpiem, kas nekad nebija izturējies pret burvi ar atbilstošo cieņu. Viņa ķircināšanās bija nerimstoša un arvien niknāka, bet arī dīvaini atspirdzinoša. Mandrāks dzīvoja pasaulē, kur patiesās emocijas vienmēr tika slēptas aiz pieklājīga smaida. Bet Bartimajs vismaz neizlikās, ka Džons viņam patiktu. Kamēr Askobāls un pārējie glaimoja un pielīda, Bartimajs bija tikpat nelokāms kā pirmajā dienā, kad viņš bija džinu saticis, toreiz, kad viņš vēl bija bērns ar pavisam citu vārdu…
Mandrāks kavējās atmiņās. Viņš noklepojās un atgriezās realitātē. Protams, tas bija galvenais iemesls. Džins zināja viņa īsto vārdu. Tas bija pārāk riskanti. Ja kāds cits burvis izsauktu džinu un to uzzinātu…
Mandrāks nopūtās. Viņa domas jau bija aizmaldījušās citur. Tumšmataina meitene. Skaista. Nebija nekādu šaubu, kādu formu džins šoreiz izmantojis. Kopš Kitijas Džonsas nāves Bartimajs nebeidza pieņemt viņas izskatu, lai Džonu kaitinātu. Turklāt veiksmīgi. Pat pēc trim gadiem, iedomājoties viņas seju, Mandrāks sajuta gluži vai elektrības triecienu. Viņš pašūpoja galvu. Aizmirsti Kitiju! Viņa bija nodevēja un tagad ir mirusi.
Tam samaitātajam dēmonam te nebija nekādas nozīmes. Galvenais bija pastāvīgās nekārtības, ko izraisīja karastāvoklis. Tas un vēl satraucošās jaunās spējas, kas parādījās vienkāršo ļaužu vidū. Fritanga stāsts par bērniem, kas apmētājuši viņu ar jēlām olām, bija tikai pēdējais daudzu uztraucošu notikumu virknē.
Kopš Gledstona laikiem burvji bija ievērojuši vienu likumu jo mazāk vienkāršie ļaudis zina par maģiju, jo labāk. Tāpēc ikvienam kalpam no mazākā velnēna līdz varenākajam ifrītam tika pavēlēts nerādīties vienkāršajiem ļaudīm. Daži izmantoja spēju kļūt neredzami, citi vienkārši pieņēma ikdienišķu izskatu. Tāpēc tūkstošiem dēmonu varēja soļot pa ielām un lidot virs namu jumtiem, neviena nepamanīti.
Bet tā vairs ilgi neturpināsies.
Katru nedēļu bija novēroti jauni gadījumi dēmonu atmaskošanā. Bariņu velnēnu ziņotāju virs Vaitholas pamanīja skolēni, lai gan burvji ziņoja, ka velnēni bija maskējušies kā baloži un tiem nevajadzēja izraisīt nekādas aizdomas. Dienu vēlāk juveliera māceklis, kas tikko bija ieradies Londonā, kā traks aizdrāzās pa Prāmju ielu un ielēca Temzā, kliegdams, lai cilvēki uzmanās no spokiem. Pēc izmeklēšanas atklājās, ka Prāmju ielā todien tiešām bijuši dēmoni.
Ja bērni tagad dzima ar spēju redzēt dēmonus, nekārtības, kas pašlaik valdīja Londonā, varēja kļūt vēl plašākas. Mandrāks pašūpoja galvu. Vajadzētu aiziet uz bibliotēku un izlasīt par līdzīgiem precedentiem pagātnē. Kaut kas tāds, iespējams, jau reiz noticis. Bet viņam nebija laika. Pārāk daudz darba. Pagātnei būs jāpagaida.
Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Ienāca kalpotājs, turēdamies pa gabalu no pentakliem.
- Policijas priekšnieka vietniece vēlas ar jums tikties.
Mandrāks izbrīnā sarauca uzacis. Patiešām? Lai notiek!
Aiciniet viņu iekšā.
Kalpotājam bija vajadzīgas trīs minūtes, lai nokāptu divus stāvus zemāk un atgrieztos kopā ar viesi. Tas deva Mandrākam laiku izvilkt no kabatas spogulīti un nopētīt savu izskatu. Viņš nogludināja matus un notrauca putekli no pleca. Beidzot, apmierināts ar spoguļattēlu, burvis cītīgi pievērsās dokumentu kaudzei uz galda, lai radītu priekšstatu par sevi kā ļoti aizņemtu, svarīgu cilvēku.
Jaunajam burvim pašam likās, ka šāda izrādīšanās ir smieklīga, bet viņš nespēja izdomāt neko labāku. Viņš vienmēr jutās nedaudz samulsis, kad ieradās policijas priekšnieka vietniece.
Atskanēja klauvējiens, tad viegli soļi. Istabā graciozi ienāca Džeina Ferēra, nesdama rokā somu. Mandrāks pieklājīgi piecēlās, bet viņa pamāja, lai kolēģis apsēžas.
- Nedemonstrē pieklājību, kad tam nav nekāda iemesla, Džon. Esmu atnākusi nopietnā lietā.
- Lūdzu… Viņš norādīja uz ādas krēslu sev blakus. Viešņa apsēdās, nolika somu uz galda un uzsmaidīja. Mandrāks pasmaidīja pretī. Viņi spēlējās kā divi kaķi, kas noliekušies pār ievainotu peli, abi spēcīgi un skaisti, abi vienādi neuzticēdamies viens otram.
Golema afēra pirms trim gadiem bija beigusies ar policijas priekšnieka Henrija Divāla atmaskošanu un kaunpilnu nāvi. Kopš tā laika premjerministrs nebija norīkojis viņam aizstājēju. Arvien vairāk neuzticēdamies saviem ministriem, Devro bija pasludinājis sevi par policijas priekšnieku, visu reālo darbu uzticot vietniecei. Džeina Ferēra pildīja šos pienākumus jau divus gadus. Viņa bija tuva Divāla kunga līdzgaitniece, bet izpelnījusies Devro labvēlību. Tagad viņa un Mandrāks bija premjerministra tuvākie sabiedrotie. Šī iemesla dēļ abi izturējās ļoti draudzīgi, lai gan senā sāncensība nekur nebija pazudusi.
Turklāt Mandrāks viņas klātbūtnē mulsa vēl kāda iemesla dēļ. Džeina bija ļoti skaista viņas mati bija gari, tumši un mirdzoši, acis zem'garajām skropstām zaļas un noslēpumainas. Jaunās sievietes skatiens bija mulsinošs. Džonam bija jāsakopo viss nobriedušās personības spēks, lai sarunā ar viņu paliktu mierīgs.
Jaunais burvis nevērīgi atlaidās krēslā. Arī man ir kas sakāms. Kurš pirmais?
- Ak, runā. Tikai pēc tevis.
- Labi. Mums jāpanāk, ka premjerministrs kaut ko uzsāk attiecībā uz tiem bērniem, kam piemīt spējas redzēt dēmonus. Vakar tika pamanīts vēl viens no maniem džiniem. Un tie atkal bija bērni. Man nav jāstāsta, kādas problēmas tas var radīt.
Ferēras jaunkundze sarauca uzacis. Nav gan. Šorīt mēs saņēmām ziņu par strādnieku un mašīnistu streiku dokos. Notiek pastāvīgas demonstrācijas. Ne tikai Londonā, bet arī provincē. Un tās organizē vīrieši un sievietes ar šīm spējām. Mums būs viņi jāarestē.
- Bet, lai arestētu cilvēkus, vajadzīgs kāds iemesls.
- Atradīsim iemeslu, kad viņi jau būs droši ieslodzīti Tauerā. Mums tagad visos krogos ir spiegi, kas ievāc informāciju. Gan jau izdosies. Kas vēl?