Ferēras jaunkundze atkal uzsita knipi. Attēls pazuda, parādījās noslēpumainā seja. Ferēra apsēdās krēslā taisni. Nav vērts pieminēt, ka Jole mūs pievīla, meitene sacīja. No peles skatpunkta viņš nevarēja redzēt galda virsmu. Viņš neiedomājās, ka Dženkinss tīšām izlēja alu, lai izlietajā dzērienā ar pirkstu uzvilktu tikšanās laiku. Dēmons sekoja Palmeram visu atlikušo dienu, bet tā arī neko neuzzināja. Tonakt viņš atgriezās pie manis. Tobrīd Palmers pameta savu dzīvokli un kopš tā laika vairs nav redzēts. Acīmredzot viņš devās uz tikšanos ar noslēpumaino Hopkinsa kungu.
Džons Mandrāks bungoja ar pirkstiem pa galdu. Būs jānopratina Palmers, tiklīdz viņš atgriezīsies.
- Tur jau tā problēma. Šorīt vīri, kas laboja Rozerhizas notekūdeņu sistēmu, atrada pazemē kaut ko tādu, ko sākumā noturēja par lupatu kaudzi.
Mandrāks novaidējās. Ne taču…
-Jā, diemžēl tas bija Palmera kunga ķermenis. Viņš bija nonāvēts ar dūrienu sirdī.
- Ak tā, tas bija viss, ko jaunais burvis noteica. Un tad piebilda: Tomēr dīvaini…
- Jā gan. Bet noderīgi izmeklēšanai. Ferēra pārlaida plaukstu lodei tā atkal satumsa, kļuva auksta un tumši zila. Tas nozīmē, ka jūsu Klaivs Dženkinss un Hopkinss plāno kaut ko lielu. Pietiekami lielu, lai slepkavība šajā gadījumā būtu tīrais sīkums. Un mēs esam viņiem uz pēdām. Viņas acis sajūsmā mirdzēja. Garie, melnie mati bija nedaudz sajaukti, viena šķipsna krita uz pieres. Meitene bija piesarkusi un strauji elpoja.
Mandrāks atkal ķērās pie krekla apkaklītes. Kāpēc tu to stāsti man ārpus sapulces?
-Jo es paļaujos uz tevi, Džon. Un neticu nevienam no viņiem. Viņa atmeta matu šķipsnu no pieres. Vaitvela un Mortensens vērpj intrigas pret mums. Tu to zini. Mums Padomē nav citu draugu kā vien premjerministrs. Ja mēs paši atklātu šos nodevējus, mūsu pozīcijas kļūtu stiprākas nekā jebkad agrāk.
Viņš pamāja. Taisnība. Tātad skaidrs, kas mums jādara. Jāsūta dēmons, kas novērotu Klaivu Dženkinsu, un jācer, ka viņš mūs aizvedīs pie risinājuma.
Ferēras jaunkundze ielika lodi somā un piecēlās. Tas lai paliek tavā ziņā, ja drīkstu lūgt. Jole ir bezcerīgs gadījums, un mani pārējie dēmoni ir aizņemti dažādos uzdevumos. Šobrīd tā būtu tikai novērošana. Tam nebūtu vajadzīgs nekas spēcīgs. Vai arī visi tavi džini ir aizņemti?
Mandrāks palūkojās uz pentakliem. Nē, viņš lēni teica. Gan jau es kādu atradīšu.
6 bartimajs
Nu paklau! Tu izgāzies uzticētajā misija, pasūti ziņotāju un atsakies atgriezties pie saimnieka. Tad tu apsēdies un gaidi, kā varenais burvis uz to reaģēs. Un nekas nenotiek. Stundām ilgi. Ne Izsaukšana, ne sods. Nekā.
Kas tas par saimnieku?
Ja mani kaut kas patiešām kaitina, tad noteikti tas, ja mani ignorē. Es varu paciest apvainojumus un rupjības. Tie vismaz parāda, ka tev ir kaut kāda ietekme. Bet šitā nelikties ne zinis, it kā es būtu tikai muļķa velnēns no Novērošanas diska… tas mani pa īstam var nokaitināt.
Diena jau bija gandrīz pusē, kad es sajutu pirmās pazīmes it kā vairākas gumijas vienlaikus apvītos ap manu būtību un rautu mani prom. Izsaukšana! Beidzot! Nav manā dabā pretoties. Es piecēlos no skursteņa, izstaipījos, noņēmu slēpni, pārbiedēju garām skrienošu suni, parādīju rupju žestu vecai kundzītei un aizsviedu skursteņa gabalu uz ielas. [24]
Laiks doties prom. Es joprojām biju Bartimajs no Urukas, Al-Arišas un Aleksandrijas. Laiks bija nauda.
Es ļāvu Izsaukšanas vārdiem vilkt manu būtību projām. Iela kļuva par krāsu un gaismu virteni. Un pēc brīža es ieraudzīju tipisku Izsaukšanas istabu: dienasgaismas spuldzes pie griestiem, pentakli uz grīdas. Informācijas ministrija, kā jau parasti. Es atkal pārvērtos par Kitiju Džonsu. Tas bija vienkāršāk nekā pūlēties izdomāt kaut ko oriģinālu.
Tātad. Tas sasodītais Mandrāks kur viņš bija?
Tepat! Sēž aiz galda un, paņēmis rokā pildspalvu, blenž dokumentos. Viņš pat neskatās manā virzienā! Es noklepojos, uzliku rokas uz gurniem un sagatavojos teikt viņam pāris patiesu vārdu.
- Bartimaj! balss bija pārāk maiga. Un pārāk zema, lai piederētu Mandrākam. Es pagriezos un ieraudzīju jaunu, smalku sievieti ar pelēkbrūniem matiem sēžot blakus pentaklā. Tā bija Paipere, mana saimnieka asistente, kas šobrīd ļoti pūlējās izlikties skarba. Viņas piere bija nedaudz savilkta, lai izskatītos dusmīga, rokas sakrustotas. Viņa skatījās uz mani kā stingra skolotāja uz nepaklausīgu bērnu. Kur tu biji palicis, Bartimaj? viņa iesāka. Tev vajadzēja atgriezties šorīt, kad saimnieks vēlējās tevi redzēt. Mandrāka kungam bija jāatraujas no darba, lai tevi izsauktu, bet viņš taču ir tik ļoti aizņemts. Tas nav labi. Tava bravūra kļūst kaitinoša.
Šāda saruna man nepavisam nepatika. Es sakopoju visus spēkus. Kaitinoša? es iebrēcos. Kaitinoša? Vai tu esi aizmirsusi, ar ko runā? Es esmu Bartimajs Šakrs al Džins, varenais N'gorso, mūru cēlājs un pilsētu iznīcinātājs! Man ir divdesmit vārdu un titulu, un mani varoņdarbi skan katrā mana vārda zilbē! Nemēģini mani pazemot, sieviete! Ja vēlies palikt dzīva, es iesaku tev bēgt prom, cik ātri vien vari. Es vēlos runāt ar Mandrāka kungu vienatnē.
Paipere paklakšķināja mēli. Tu šodien esi pilnīgi neiespējams, Bartimaj. Tev jābūt saprātīgam. Tagad tev būs jāpaveic viens mazs darbiņš…
- Ko? Ne tik strauji! Es pagāju soli uz priekšu. Manas acis meta dzirksteles, un ap mani dancoja purpura liesmas. Man ar Mandrāku pirms tam kas pārrunājams.
- Baidos, ka ministra kungs šobrīd nav pieejams.
- Nav pieejams? Uzpūtīgais balons! Es viņu redzu!
- Viņš strādā pie šodienas jaunā pamfleta. Tuvojas nodošanas termiņi.
- Nu, viņš uz mirkli varētu atrauties no šīs melu sacerēšanas [25] [1] Lai nomierinātu satrauktos civiliedzīvotājus, Mandrāks bija pasācis drukāt pamfletus, kas stāstīja par varonīgo britu karavīru cīņām mežonīgajā Amerikā. Tipisks šāda pamfleta nosaukums bija "Patiesie kara stāsti". Tos ilustrēja ar briesmīgiem kokgriezuma attēliem, un tie it kā atainoja pēdējos kara notikumus. Nav vērts pieminēt, ka Amerikas burvji tika attēloti kā mežonīgi un ļauni ļaudis, kas izmanto melno maģiju un naidīgus dēmonus. Savukārt varonīgie briti vienmēr bija apveltīti ar labām manierēm un uzstāja, ka vēlas "godīgu cīņu", un vienmēr uzvarēja kaujās, izmantojot pašgatavotus ieročus no žoga gabaliem, bundžām un stieplītēm. Karš tika atainots kā varonīgs un nepieciešams. Tas pats vecais stāsts es tiku redzējis, kā velnēni šādus stāstus iekaļ stēlās Nīlas krastā. Arī to cilvēki neņem vērā.
- un parunāt ar mani.
Paiperes jaunkundze sarauca degunu. Tu nevari pateikt neko tik svarīgu, kas viņam tieši šobrīd būtu jādzird. Un tagad pievērsies savam nākamajam uzdevumam.
Es novērsos no viņas un pagriezos pret figūru pie galda. Ei, Mandrāk! Nekādas atbildes. Es atkārtoju, šoreiz skaļāk. Papīri uz viņa galda nošvīkstēja.
Burvis izbrauca ar pirkstiem caur īsi apgrieztajiem matiem un pārmetoši uz mani paskatījās, it kā mans sauciens uzplēstu kādu vecu brūci. Viņš pievērsās savai asistentei. Paiperes jaunkundz, lūdzu, pasakiet Bartimajam, ka mani viņa sūdzības neinteresē. Un atgādiniet viņam, ka lielākā daļa saimnieku būtu viņu smagi sodījuši par izgāšanos kaujā un ka manam vergam jābūt priecīgam par to, ka viņš vispār ir palicis dzīvs. Tas arī viss. Burvis atkal paņēma rokā pildspalvu.
Paiperes jaunkundze jau vēra muti, lai runātu, bet es biju ātrāks. Lūdzu, dariet zināmu šai uzpūstajai burbuļgalvai, ka es pieprasu tūlītēju atbrīvošanu. Mani spēki, lai gan reiz bijuši neizmērojami, tagad ir sarukuši, un man vajadzīgs atjaunoties. Ja viņš joprojām nepiekrīt šim saprātīgajam priekšlikumam un tikai pavēl un pieprasa, es, izmisuma vadīts, būšu spiests rīkoties pret viņa un sevis paša interesēm.