Kitija papurināja galvu, aizvēra grāmatu un iemeta to somā. Viņa acīmredzot tikai velti tērēja laiku. Viņai jāaizmirst Bartimajs un jāturpina vingrināties Izsaukšanā.
Pusdienlaiks bija beidzies, un autobuss bija pilns, jo visi devās atpakaļ uz darbu. Daži sarunājās pieklusinātās balsīs, bet tie, kas bija vairāk noguruši, vienkārši snauda. Vīrietis Kitijai pretī lasīja Patiesos kara stāstus pamfletu, ko Informācijas ministrija izplatīja, lai sniegtu ziņas par kara gaitu. Pamfleta pirmo lapu rotāja kokgriezuma attēls. Tajā bija attēlots britu karavīrs, kas skrien augšup pa kalnu, rokā satvēris durkli. Viņš atgādināja cēlu, varonīgu klasiskā laikmeta statuju. Kalnā stāvēja amerikāņu dumpinieks, kura seju izķēmoja bailes, naids un citas nepatīkamas emocijas, mugurā šim svešzemniekam bija senlaicīgs, sievišķīgs apmetnis. Viņš bija pacēlis rokas kā aizsargājoties, un viņam blakus sēdēja kāds no zemākajiem dēmoniem, kas atdarināja saimnieka kustības. Tā seja bija saviebta un ļauna, un tam mugurā bija tādas pašas drēbes kā burvim. Britu karavīram dēmonu nebija. Paraksts zem bildes vēstīja: "Vēl viens triumfs Bostonā".
Kitija uzmeta lūpu. Tas bija Mandrāka darbs: viņš tagad bija informācijas ministrs. Un viņa bija izglābusi tam nelietim dzīvību!
Tomēr uz šādu rīcību meiteni bija pamudinājis tieši Bārti** majs, un pēc trim gadiem tas joprojām viņu mulsināja un interesēja. Nekas, ko viņa iepriekš bija zinājusi par dēmoniem, nepalīdzēja meitenei izprast šī džina personību. Abu saruna, kas bija noritējusi baiļu un briesmu pilnā brīdī, bija palikusi Kitijai labā atmiņā tā bija saistoša, dziļa un negaidīti atklāta.
Džins bija atvēris viņai kādas durvis, ļāvis ieskatīties tādos vēsturiskos notikumos, par kuriem viņai pirms tam nebija ne jausmas: tūkstošiem gadu, kuros burvji bija apspieduši dēmonus un likuši strādāt viņu labā. Tūkstošiem gadu, kuru laikā cēlušās un kritušas dučiem impēriju. Un tas atkārtojās atkal un atkal. Dēmoni tika izsaukti, burvji ar viņu palīdzību tika pie bagātības un slavas. Tad iestājās stagnācija. Vienkāršie cilvēki ar laiku atklāja, ka viņiem piemīt zināmas spējas pretošanās maģijai ļāva viņiem sacelties pret valdniekiem. Vieni burvji krita, bet parādījās jauni apspiedēji un sāka visu no gala kādā citā vietā. Un tā tas turpinājās, gluži kā nebeidzamā aplī. Jautājums bija vai šo apli var pārraut?
Atskanēja autotaure, un autobuss pēkšņi apstājās. Kitija atgāzās krēslā un gandrīz izmežģīja kaklu, mēģinādama saskatīt, kāpēc viņi tik pēkšņi apstājušies.
Kaut kur autobusam priekšā izlidoja jauns vīrietis. Viņš smagi nokrita uz ietves, bet pēc brīža jau cēlās kājās. Pie viņa steidzās divi Nakts policijas virsnieki pelēkās uniformās un spožos zābakos. Viņi metās virsū jauneklim, bet viņš cīnījās ar dūrēm un spēra ar kājām, līdz izlauzās brīvībā. Kad viņš jau bija kājās, policiste izvilka no kabatas stienīti, izrunāja pavēles vārdu, un tas uzmirdzēja zils. Pūlis, kas bija sapulcējies ietves malā, bailēs atkāpās. Jaunais vīrietis paspēra pāris soļu atpakaļ. Viņa matus klāja asinis, acis bija mežonīgas.
Policiste tuvojās, vicinot gaisā stienīti. Pēkšņi zilā strāva trāpīja vīrietim tieši krūtīs. Jaunietis uz brīdi salīgojās, un no viņa drēbēm uzliesmoja uguns. Un tad viņš iesmējās smiekli bija sausi un asi kā vārnas ķērciens. Viņš pastiepa roku un satvēra maģisko stieni. Zilās enerģijas šautras triecās pret viņa ādu, bet šķietami nespēja jaunietim neko nodarīt. Viņš izrāva stienīti policistei no rokām un pagrieza pret viņu pašu, un ar zilās strāvas palīdzību aizlidināja pretinieci pāri ielai. Sievietes rokas un kājas noraustījās, un viņa palika nekustīgi guļam.
Jaunais vīrietis nometa stienīti zemē un, atpakaļ nepaskatījies, pazuda blakusielā. Klusējošais pūlis pašķīrās viņa priekšā.
Motors ierūcās, autobuss sakustējās un ripoja tālāk. Sieviete, kas sēdēja Kitijai priekšā, pašūpoja galvu un noteica: Pie visa vainīgs karš.
Kitija ieskatījās pulkstenī. Līdz bibliotēkai vēl bija piecpadsmit minūšu brauciens. Vina aizvēra acis.
Sieviete autobusā nebija maldījusies karš izraisīja daudz tamlīdzīgu notikumu gan šeit, Londonā, gan ārpus tās. Bet vienkāršo iedzīvotāju arvien pieaugošās pretošanās spējas bija kā eļļa ugunī.
Pirms pusgada toreizējais kara ministrs Mortensena kungs bija ieviesis jaunu stratēģiju. Lai pakļautu amerikāņu dumpiniekus, ministrs bija palielinājis valdības pilnvaras. Tas beidzās ar Mortensena doktrīnu, kas izsludināja vispārēju mobilizāciju valstī. Tika atvērti karavīru vervēšanas punkti, un vienkāršos iedzīvotājus mudināja pieteikties armijā. Daudzi vīrieši pieteicās, cerēdami pēc atgriešanās no kara saņemt solīto paaugstinājumu darbā. Izgājuši dažu dienu apmācības kursu, viņi devās uz Ameriku.
Mēneši gāja, bet varoņi tā arī neatgriezās mājās. Viss bija noklusis. Ziņas no kolonijas nevarēja tik viegli saņemt, valdības ziņojumi kļuva arvien izvairīgāki. Beidzot sākās runas, ko izplatīja tirgotāji, kas kuģoja pāri Atlantijas okeānam, ka armija atspiesta dziļi ienaidnieka teritorijā, ka divi bataljoni ir sakauti, daudzi vīri miruši un daudzi aizbēguši Amerikas mežos un tā arī nekad vairs nav redzēti. Runāja par badu un citām šausmām. Tāpēc rindas pie karavīru vervēšanas punktiem pamazām izsīka un Londonas iedzīvotāju sejas kļuva arvien drūmākas.
Kopš tā laika pasīvā nepatika pret burvjiem un karu sāka kļūt arvien lielāka. Tas sākās ar pāris nesaistītām epizodēm, īslaicīgiem pretošanās uzliesmojumiem, ko burvji izskaidroja kā vienkāršus vietēja rakstura negadījumus. Kādā pilsētā māte izteica savu protestu, iemetot karavīru vervēšanas punkta logā akmeni; kaut kur citur strādnieki nolika darbarīkus un atteicās strādāt par tik niecīgu atalgojumu. Trīs tirgotāji novietoja kravas automobili, kas bija piekrauts ar vērtīgām precēm zeltītām auzām, smalkiem miltiem un gardu šķiņķi -, uz Vaitholas ceļa un, aplējuši ar eļļu, aizdedzināja, liekot dūmu mākonim pacelties līdz debesīm. Kāds zemāka līmeņa burvis no austrumu kolonijas, kuru ilgie kalpošanas gadi bija padarījuši mazliet neprātīgu, kliegdams ieskrēja Kara ministrijā ar Elementu lodi rokā viņš to nekavējoties iedarbināja un gāja bojā, sev līdzi nebūtībā aizraujot arī divus jaunus sekretārus.
Lai gan neviens no šiem incidentiem nebija tik dramatisks kā nesenā Divāla sazvērestība vai Pretošanās kustības veiktie uzbrukumi, tie tomēr iespiedās vienkāršo iedzīvotāju atmiņā. Par spīti Mandrāka kunga un Informācijas ministrijas pūlēm, šos notikumus bez mitas apsprieda tirgū, darbavietās, krogos un kafejnīcās, līdz tie savijās vienā lielā stāstā, kas kļuva par pamudinājumu protestam pret burvju impērijas valdību.
Tomēr šī pretošanās bija vāja, un Kitija, kas savulaik bija mēģinājusi pati ierosināt sacelšanos pret valdošo režīmu, nemaz nešaubījās, kā tā beigsies. Katru vakaru, strādājot Vardes krogā, viņa dzirdēja cilvēkus izsakām vēlmi organizēt streikus un demonstrācijas, bet nedzirdēja nevienu priekšlikumu par to, kā pasargāt sacelšanās dalībniekus no dēmonu uzbrukumiem. Jā, dažiem cilvēkiem piemita pretošanās spējas, tādas pašas kā viņai, bet ar to nepietika. Bija vajadzīgi spēcīgi sabiedrotie.
Kitija izkāpa no autobusa klusā šķērsielā pie Oksfordas ielas. Uzlikusi plecā somu, viņa devās uz divus kvartālus attālo Londonas bibliotēku.
Durvju sargs meiteni jau bija bieži redzējis, gan vienu pašu, gan kopā ar Butona kungu. Tomēr viņš tik un tā neatņēma viņas sveicienu, pastiepa roku pēc caurlaides un to rūpīgi nopētīja. Neteicis ne vārda, vīrietis ļāva meitenei iet tālāk. Kitija pasmaidīja un iegāja priekšnamā.