Cienījamās dāmas un godātie kungi, Padomes locekļi! Ļaujiet man jums atgādināt, ka līdz dekādes lielākajam teātru notikumam un gada nozīmīgākajam sabiedriskajam pasākumam atlikušas tikai divas dienas! Rezervējiet biļetes uz manu jaunāko izrādi, kas vēstīs par mūsu mīļā drauga un vadoņa Ruperta Devro dzīvi un darbiem! Esiet gatavi smieties, raudāt un dziedāt līdzi izrādē No Vapingas līdz Vestminsterai: politiskā odiseja. Ņemiet līdzi dzīvesbiedrus un draugus un neaizmirstiet kabatlakatiņus! Es, Kventins Mierdaris, apsolu jums neaizmirstamu vakaru!
Seja izgaisa, lode satumsa. Ministri noklepojās un sagrozījās krēslos. Ak dievs, kāds nočukstēja. Tas ir mūzikls!
Devro kungs pārlaida klātesošajiem starojošu skatienu. Kventina laipnais žests šoreiz nudien ir nevietā, viņš notrallināja. Esmu pārliecināts, ka jums visiem jau ir biļetes.
Bija gan. Citādi nemaz nevarēja būt.
Sapulce varēja sākties. Mortensena kungs ziņoja par jaunākajiem notikumiem Amerikas karā. Tas nebija nekas iepriecinošs: britu karaspēks atradās tuksnesīgajos apgabalos, notika pastāvīgas sadursmes, bet nekas nozīmīgs tā arī nebija sasniegts. Un tā jau nedēļām ilgi.
Džons Mandrāks gandrīz nemaz neklausījās šajā ziņojumā. Tas bija iepriekš paredzams un nomācošs un tikai pastiprināja paša izmisumu. Likās, ka viss slīd ārā no rokām karš, kontrole pār vienkāršajiem iedzīvotājiem, impērija. Bija jādara kaut kas nozīmīgs un tūlīt, pirms viss nav sabrucis. Un viņš zināja, kas. Bija jāliek lietā Gledstona zizlis ierocis ar neticamu spēku kas tagad gulēja, pamests novārtā, valsts dārgumu glabātavā, gaidot, kad kāds, kas ir pietiekami talantīgs, beidzot ķersies tam klāt. Pareizi izmantots, šis ierocis varētu satriekt amerikāņu dumpiniekus, sakaut impērijas pretiniekus un likt vienkāršajiem iedzīvotājiem trūkties. Bet, lai zizli vadītu, bija vajadzīgs augstākā līmeņa burvis, un Devro tāds nekādā ziņā nebija. Tieši tāpēc bailēs par savu krēslu pašreizējais premjerministrs atteicās zizli izmantot.
Vai viņš pats Džons Mandrāks spētu vadīt šo spēcīgo ieroci, ja viņam dotu iespēju? Patiesībā jaunais burvis nebija drošs. Varbūt spētu. Viņš bija spēcīgākais burvis no visiem, kas šeit atradās, varbūt vienīgi Vaitvela varēja ar viņu mēroties spēkiem. Un tomēr toreiz, pirms trim gadiem, viņš nebija spējis likt zizlim darboties.
Jaunā burvja galvā cīnījās šaubas par paša spēkiem un vēlme sevi pierādīt, un tas arvien vairāk viņu nogurdināja, padarot nevērīgu pret tiešajiem pienākumiem. Atklāti sakot, viņa darbs bija nevajadzīgs un viņam visapkārt sēdēja vieni vienīgi muļķi, kas nespēja uzlabot esošo situāciju. Vienīgā cerību dzirkstele tagad bija atrast nodevēju Hopkinsu. Varbūt tas mainītu notikumu gaitu, varbūt tad viņš beidzot sasniegtu ko ievērojamu. Jāpagaida, līdz Bartimajs būs ko uzzinājis.
Mortensens turpināja vārīties. Mandrāks garlaikoti rakstīja piezīmju bloknotā. Viņš iedzēra ūdeni un kritiski nopētīja pārējos sapulces dalībniekus.
Pirmām kārtām premjerministrs. Viņa matos bija iezagušās sirmas šķipsnas, seja bija uztūkuši un sarkaniem plankumiem izraibināta. Viņam apkārt jautās tāda kā smaguma aura, kas vēdīja visās viņa runās. Tikai tad, kad saruna pievērsās teātrim, Devro sejā atgriezās tas dzīvīgums un harisma, kas Mandrāku bija apbūrusi zēna gados. Turklāt premjerministrs bija ļoti atriebīgs. Pirms neilga laika Kolinsa kunga priekštece Harknetas kundze bija izteikusies pret valstī valdošo politiku. Tovakar pie viņas bija ieradušies seši horlas. Šādi notikumi Mandrāku uztrauca tas neliecināja par vadītāju ar skaidrām spriešanas spējām. Turklāt tā bija morāli nosodāma rīcība.
Blakus Devro sēdēja Džeina Ferēra. Sajūtot, ka jaunais burvis viņu nopēta, meitene pacēla skatienu un pasmaidīja viņas acīs gailēja sazvērnieciska dzirksts. Viņa uzrakstīja uz papīra zīmīti un aizsūtīja viņam. Vai ir kādas ziņas par Hopkinsu ? Mandrāks papurināja galvu, bez skaņas noteica: "Par agru," un pievērsa skatienu viņas blakussēdētājai.
Tā bija aizsardzības ministre Džesika Vaitvela. Vairākus gadus viņa bija premjera nelabvēļu sarakstā, bet pamazām atkal atguva labvēlību. Iemesls bija vienkāršs šī dāma bija pārāk spēcīga, lai tiktu ignorēta. Viņa dzīvoja noslēgti, nekrāja lielas bagātības un veltīja visus spēkus darbam savā ministrijā. Džesika joprojām bija ļoti tieva, mati platīnblondi un spuraini. Mandrāks un viņa bijusī meistare novērtēja viens otru ar naidu, bet respektējot.
No viņas pa kreisi sēdēja Kolinsa kungs, jaunpienācējs Padomē. Tas bija sīks vīrelis, melnīgsnējs un apaļu seju, bet dedzīgām, spožām acīm. Viņš visu laiku uzsvēra, kādu ļaunumu karš nodara ekonomikai, tomēr nekad nepieprasīja, lai tas tiktu izbeigts.
Pa labi no Mandrāka sēdēja karu atbalstošā frakcija: pirmām kārtām, Helēna Malbindi, ārlietu ministre. Viņa pēc dabas bija maiga un lēna, bet pašreizējais amats bija padarījis šo sievieti par īstu fūriju. Par ministres noskaņojumu vēstīja viņas deguns ja tas kļuva balts, šī dāma bija noskaitusies. Mandrāks viņu nevērtēja pārāk augstu.
Karls Mortensens, kara ministrs, joprojām turpināja savu ziņojumu. Viņš ilgu laiku bija pie teikšanas valstī tieši viņš uzstāja, ka jāuzsāk karš Amerikā, un tieši pēc viņa stratēģijas valsts šobrīd vadījās. Mortensena gaišie mati joprojām bija gari (viņš nebija sekojis modei un apgriezis tos īsus), un viņš joprojām pārliecinoši runāja par gaidāmo uzvaru. Tomēr ministra nagi bija bailēs apgrauzti, un pārējie Padomes locekļi lūkojās uz šo vīru ar plēsoņas acīm.
- Mums visiem jāpaliek uzticīgiem savam uzdevumam, viņš sacīja. Pienācis izšķirīgs laiks. Dumpinieki jau gandrīz iztērējuši savus spēkus, bet mēs pat neesam izpētījuši visus savus resursus. Mēs varam noturēties Amerikā vēl vismaz gadu.
Devro kungs sagrozījās savā zeltītajā krēslā, uzlika roku vienam ķerubam uz galvas un klusi ierunājās: Ja mums jākaro vēl gadu, tad nākamgad mēs tevi pie šī galda vairs neredzēsim, Kari. Un premjerministrs nopētīja savu padoto zem puspievērtiem plakstiņiem. Ja nu vienīgi kā telpas rotājumu.
Kolinsa kungs ieķiķinājās, Ferēras jaunkundze auksti pasmaidīja, bet Mandrāks cītīgi pētīja pildspalvu.
Mortensena kungs bija nobālējis, bet izturēja premjerministra skatienu. Bet tas mums, protams, nebūs nepieciešams. Šādu piemēru es izmantoju tikai ilustrācijai.
- Gads, seši mēneši vai sešas nedēļas tas ir viss viens, Vaitvelas jaunkundze nikni ierunājās. Pa šo laiku mūsu ienaidnieki Eiropā gūst virsroku. Visur runā par sacelšanos. Impērija ir briesmās!
Mortensens saviebās. Jūs pārspīlējat.
Devro pievērsās Vaitvelai. Kāds ir jūsu ziņojums, Džesika?
- Paldies Rupert, viņa pielieca galvu. Mūsu pašu zemē vakarnakt notikuši trīs savā starpā nesaistīti uzbrukumi.
Policijas vilki iznicināja holandiešu spiegu bandu Norfolkas krastā. Tikmēr Kolinsa džins atvairīja gaisa uzbrukumu virs Sauthemptonas pēc mūsu domām, tie bija dēmoni no Spānijas, vai ne, Brūs?
Kolinsa kungs pamāja. Dēmoniem mugurā bija oranži un dzelteni krekli, uz kuriem bija attēlotas Aragona rokas. Viņi lēja pār pilsētu uguns lietu.
- Pa to laiku cita dēmonu banda iebruka Keritā, Vaitvelas jaunkundze turpināja. Ar to laikam tika galā Mandrāks. Viņa nošņaukājās.
- Jā, Džons mierīgi atteica. Ienaidnieki tika iznīcināti, diemžēl netika noskaidrots, no kurienes viņi nākuši.
- Žēl, Vaitvela ar pirkstiem bungoja pa galdu. Tomēr problēma paliek visā Eiropā uzliesmo sacelšanās, un mūsu galveno spēku nav šeit, lai to apturētu.