Šis pasākums mani ieinteresēja. No tā, ko biju noklausījies, bija skaidrs, ka tiek organizēta sazvērestība. Tomēr tās dalībnieki šķita dīvaini nepiemēroti drosmīgai, pārgalvīgai rīcībai. Neviens no viņiem nebija pietiekami spēcīgs vai enerģisks. Drīzāk pretēji. Ja visi Londonas burvji tiktu sapulcināti uz futbola spēli un tiktu izvēlētas komandas, šie te stāvētu pašā tālākajā rindas galā blakus resnīšiem un tūļām. Šī nesaderība bija kliedzoša, bet es nekādi nespēju saprast, ko tas varētu nozīmēt.
Beidzot mēs nonācām pie nošņurkušas kafejnīcas Klākenvelā, un šeit es pirmo reizi pamanīju zināmas pārmaiņas manā izsekojamā objektā. Pirms tam viņš bija straujš, kodolīgs, pat ikdienišķs, bet tagad, pirms doties iekšā, apstājās un pāris reižu dziļi ieelpoja. Dženkinss atglauda matus, sakārtoja kaklasaiti un pat izņēma spogulīti, lai apskatītu pumpu uz zoda. Un tikai tad iegāja kafejnīcā.
Tas nu gan bija interesanti. Tagad acīmredzot viņam priekšā vairs nestāvēja tikšanās ar vienlīdzīgiem vai zemākiem burvjiem. Varbūt tur iekšā viņu gaidīja pats noslēpumainais Hopkinsa kungs? Tas man bija jāuzzina.
Tātad man bija jāsakož zobi un jāpārcieš vēl vienas pārvērtības.
Kafejnīcas durvis bija aizvērtas un logs tāpat. Zem durvīm spīdēja šaura gaismas strēle. Es nopūtos un pārvērtos par dūmu strūkliņu, kas iespraucās zem durvīm.
Mani apņēma kafijas, cigarešu un ceptas gaļas smarža. Dūmu strūkliņa palūrēja visapkārt un tad piesardzīgi pacēlās gaisā. Te viss bija diezgan miglains turklāt arī pēdējā pārvērtība bija padarījusi manu redzi vājāku -, bet es pamanīju Dženkinsu iekārtojamies pie viena no nomaļiem galdiņiem. Tur sēdēja kāds tumšs stāvs.
Dūmu strūkla slīdēja pa istabu, turoties pēc iespējas tuvāk grīdai, riņķojot ap galdu kājām un cilvēku kurpēm. Mani pārņēma dīvaina priekšnojauta, tāpēc sūtīju pa priekšu maģisko pulsu, lai noskaidrotu, vai tur neslēpjas naidīga maģija. [30] [1] Pulss izskatījās kā maza, zilganzaļa lodīte, apmēram marmora spēļu lodītes lielumā, redzama tikai septītajā plānā. Tā ātri aplidoja visu telpu un atgriezās pie sūtītāja. Atgriežoties tā parādīja, kāda līmeņa maģiju ir novērojusi: zilganzaļa nozīmēja, ka viss ir tīrs, dzeltena ka novērota kaut kāda maģija, oranža nozīmēja spēcīgu pretinieku, bet sarkana un indigo krāsa lika nekavējoties pamest šo vietu.
Gaidot pulsa atgriešanos, vēroju Dženkinsa sabiedroto, bet viņš sēdēja pret mani ar muguru, un es nespēju saskatīt detaļas.
Pulss atgriezās tas bija spilgti oranžs, gandrīz sarkans. Es skumji noskatījos, kā tas pazūd. Tātad te bija maģija, turklāt nebūt ne vāja.
Ko darīt? Pametot kafejnīcu, es par Dženkinsa plāniem neko neuzzinātu, bet tas bija vienīgais, kas nodrošinātu man atbrīvošanu. Turklāt, ja noslēpumainā figūra bija Hopkinss, es varētu viņu pēcāk izsekot, ziņot par to Mandrākam un jau pirms saullēkta būt brīvs. Lai arī risks bija liels, man nebija citas iespējas kā vien palikt.
Arī Prāgas sienas taču nevarēja uzbūvēt bez grūtībām.**[1] Nu, vismaz tam velnēnu bataljonam, kas strādāja manā uzraudzībā, tas bija grūts pārbaudījums, kamēr es gulēju šūpuļtīklā un lūkojos zvaigznēs.
Pāris reižu noviļņojoties, dūmu strūkliņa izvijās starp galdiem, arvien vairāk tuvodamās Dženkinsam. Es paslēpos aiz blakusgaldiņa pārklāja un uzmanīgi palūkojos uz Dženkinsu.
Tagad es daudz labāk varēju saskatīt viņa biedru, lai gan viņš joprojām atradās pret mani ar muguru. Svešajam mugurā bija garš mētelis un galvā cepure ar platām malām, kas aizsedza seju.
Dženkinss bija uztraukts. …arī Laims [31] [1] Laims! Tieši to es biju pūlējies atcerēties! Šis vīrs ar zivij līdzīgo seju toreiz piedalījās Siržulauzēja apvērsuma mēģinājumā. Ja viņš tik pēkšņi atgriezies valstī, te noteikti drīz vien kaut kas norisināsies. šorīt atgriezās no Francijas, viņš sacīja. Viņi visi ir gatavi un gaida, kad varēs ķerties pie darba.
Viņš noklepojās. Otrs vīrietis joprojām nerunāja. No viņa plūda dīvaini pazīstama maģiskā aura. Es sasprindzināju atmiņu. Kur gan es viņu agrāk varētu būt saticis?
Strauja kustība aiz mana galdiņa. Dūmu strūkliņa saritinājās un paslēpās, bet satraukumam nebija iemesla. Man garām pagāja viesmīlis, nesdams divas kafijas krūzes. Viņš tās nolika uz Dženkinsa galda un, bez skaņas svilpodams, atkal devās prom.
Es viņus vēroju. Dženkinss iedzēra malku kafijas, bet neko neteica.
Pēc otras krūzes pastiepās roka liela, ar dīvainām zigzagveida rētām.
Es skatījos, kā šī roka satver kafijas krūzi un paceļ to. Svešinieks nedaudz pielieca galvu, lai iedzertu. Es redzēju platu pieri, līku degunu un īsi apgrieztu, melnu bārdu. Un tad es beidzot sapratu.
Kamēr algotnis dzēra kafiju, es ierāvos dziļāk ēnā.
10 bartimajs
Es pazinu šo vīru. Abas reizes, kad bijām tikušies, mums bija radušās zināmas nesaskaņas, bet mēs darījām, ko varējām, lai atrisinātu tās civilizēti. Bet, vai nu es uzmetu viņam virsū statuju, sviedu ar sprādzienu vai (pēdējoreiz) aizdedzināju šo džentlmeni un noripināju lejup pa kalnu, nelikās, ka viņš kādreiz būtu ievainots. Savukārt viņš abas reizes mani gandrīz nonāvēja ar sudraba ieročiem. Un tagad, kad es biju vārgs kā tikko dzimis bērns, mēs atkal satikāmies. Protams, es nebaidījos no viņa, nē taču! Teiksim tā: es vienkārši biju saprātīgi piesardzīgs.
Viņam kā vienmēr kājās bija seni ādas zābaki, novalkāti un netīri, bet dvesa pēc maģijas. [32] [1] Atšķirībā no mana saimnieka kurpēm, kas vienkārši smirdēja.
Visticamāk, ka tieši pret tām bija atsities mans raidītais pulss. Septiņjūdžu zābaki, kas vienā solī var pieveikt lielus attālumus, mūsdienās sastopami patiešām reti. Kombinējot tos ar šī puiša spējām pretoties maģijai un slepkavas tieksmēm, viņš bija bīstams pretinieks. Labi, ka biju droši paslēpies zem galdauta.
Algotnis izdzēra kafiju vienā malkā [33] [1] Tā bija patiešām karsta. Tam puisim nudien ir iekšas!
un atkal nolaida rētām klāto roku uz galda. Tad viņš ierunājās: Tātad viņi visi ir izvēlējušies? Balss bija pazīstama mierīga, dziļa un pārliecināta.
Dženkinss pamāja. Jā. Un arī viņu velnēni. Cerams, ka ar I u pietiks.
- Vadonis parūpēsies par pārējo.
Aha! Nu tad beidzot viņi ķersies pie lietas! Vadonis! Vai tas hija Hopkinss vai kāds cits? Man galva griezās un dūca, bija grūti koncentrēties. Vajadzētu piekļūt tuvāk. Dūmu strūkliņa nedaudz izvijās no galdapakšas.
Dženkinss iedzēra kafiju. Vai vēlaties, lai ēs vēl kaut ko izdaru, ser?
- Nē, pagaidām ne. Es sameklēšu busiņus.
- Un kā ar ķēdēm un virvēm?
- Arī tās es sadabūšu. Man šajā ziņā ir lielāka pieredze.
Ķēdes! Virves! Busiņi! Salieciet to visu kopā, un ko jūs iegūsiet? Jā, es arī nezinu. Bet izklausījās nelāgi. Es sajūsmā pieritinājos vēl mazliet tuvāk.
- Dodieties mājās, algotnis sacīja. Jūs savu esat paveicis. Es iešu ziņot Hopkinsa kungam. Pasākums uzņem apgriezienus.
- Ja nu man vajadzēs ar viņu sazināties? Vai viņš joprojām ir Vēstniekā?
- Šobrīd jā. Bet jūs drīkstat viņu traucēt tikai ārkārtas gadījumā. Mums nav vajadzīga lieka uzmanība.
Dūmu strūkla zem blakusgaldiņa būtu sajūsmā dejojusi, ja vien nejustos tik stīva. Vēstnieks acīmredzot bija kādas viesnīcas nosaukums. Tas nozīmēja, ka man ir Hopkinsa adrese tieši tas, ko Mandrāks vēlējās. Es jau gandrīz biju brīvs! Varbūt nedaudz noguris, bet nebiju zaudējis ķērienu izsekošanā.