Čūska aptinās ap nolūzušu koka zaru, kas slējās ārā no ūdens, un palūkojās uz verandu. Algotnim blakus stāvēja otrs vīrs sīks, nolaistiem pleciem un iedrošinādams uzsita bārdainim pa plecu. Es sasprindzināju skatienu un uz mirkli saskatīju viņa seju: tā bija vienkārša, pareiza un grūti iegaumējama. Kāpēc tad viņa izskatā bija kaut kas tāds, kas lika man nepatikā nodrebēt?
Vīrieši devās prom no verandas un ārpus mana redzesloka. Čūska nolamājās un eleganti aizslīdēja pa niedrēm. Vēl mazliet… Ja vien es sadzirdētu, ko Hopkinss saka, ja man būtu kaut mazākā nojausma…
Niedres pašķīrās, un nez no kurienes parādījās piecas pelēkas ēnas. Desmit garas kājas saliecās un lēca. Tas viss notika bez skaņas vienu brīdi es biju ezerā viens pats, un tad pēkšņi man apkārt bija pieci gārņi, asajiem knābjiem klabot, sarkanajām acīm gailot. Viņi sastājās man visapkārt, nogriežot jebkādu bēgšanas ceļu, ar nagiem un knābjiem cenšoties aizsniegt nabaga čūsku. Es saritinājos un pēkšņi ieniru, bet gārņi bija ātrāki viens satvēra mani aiz astes, otrs nedaudz zem galvas. Viņi savicināja spārnus un uzlidoja gaisā, nesdami mani pa gaisu kā tādu tārpu.
Es aplūkoju savus sāncenšus visos septiņos plānos: visi pieci bija folioti. Parastos apstākļos es būtu izrotājis pilsētu ar viņu spalvām, bet pašlaik vienīgais, ko varēju darīt, bija mēģināt izrauties brīvībā. Jutu, ka mana būtība sāk sairt.
Es cīnījos, grozījos un locījos, spļāvu indi pa labi un kreisi. Niknumā pieliku vēl vairāk spēka. Pārvērtos par mazu un slidenu zuti, kas izslīdēja no tvēriena un krita pretī ūdenim.
Viens no gārņiem atpleta knābi un metās man pakaļ.
Tumsa.
Tas nu gan bija apkaunojoši. Es biju aprīts gluži kā tāds velnēns! Man visapkārt vijās svešā būtība. Es jutu, kā tā sāk ēst manējo. [36] [1] Šādos gadījumos jārīkojas ātri, citādi tevi vienkārši absorbē. Vājākām būtnēm nav iespējams pretoties spēcīgākām, un šoreiz tas varēja beigties ātri un bēdīgi.
Man nebija izvēles. Sakopojis visu enerģiju, es raidīju sprādzienu.
Tas bija skaļi un nepatīkami, bet panāca vajadzīgo efektu. Mazi foliota gabaliņi krita lejup no debesīm, un es kritu tiem līdzi kā melna pērle. «,
Pērle iekrita ūdenī. Četri atlikušie gārņi tūlīt pat bija klāt, sarkanajām acīm spīdot, asos knābjus izstiepuši.
Es nogrimu un ierakos tumšajās, biezajās dūņās un sapuvušajās niedru saknēs, kas mani slēpa visos plānos.
Prāts miglojās, es gandrīz zaudēju samaņu. Ja es tagad aizmigtu, viņi mani atrastu. Man jāizbēg, jāatgriežas pie saimnieka. Vajadzēja vēl tikai nedaudz papūlēties, lai tiktu prom.
Visapkārt man nolaidās garas gārņu kājas, milzīgi knābji kā šķēpi šķēla ūdeni. Atskanēja slāpēti lamuvārdi. Mazs, savainots kurkulis lēnām kūlās uz krasta pusi. Sasniedzis ezera vidu, tas pārsita visus augšanas rekordus un kļuva par slimīgu vardi ar stīvām kājām un platu muti. Abinieks lēca prom pa zāli, cik ātri vien spēja.
Es biju pusceļā līdz parka galvenajam ceļam, kad gārņi mani pamanīja. Viens no viņiem noteikti bija lidojis pietiekami augstu. Viņi ar sajūsmas ķērcieniem pacēlās gaisā un metās mani vajāt.
Viens no gārņiem strauji piķēja. Varde lēca sānis, atstājot savu vajātāju ar knābi dziļi zemē.
Tagad es jau biju uz ceļa starp gājējiem. Varde lēca pa labi un pa kreisi, izvairīdamās nokļūt zem kājām, tad no gājēju pleciem uz galvām, no groziem uz bērnu ratiņiem, visu laiku kurkstēdama un bolīdama acis. Vīrieši iekliedzās, sievietes spiedza, bērni sajūsmā noelsās. Aiz manis lidoja gārņi spalvām švīkstot, sarkanajām acīm gailot, redzēdami tikai savu upuri. Viņi sagāza stendus, apvēla vīna mucas, aizspēra pa gaisu suņus. Cilvēki tika pagrūsti malā kā lupatu lelles, pa gaisu lidoja Patieso kara stāstu kaudzes, iekrītot gan izlietajā vīnā, gan ugunskuros.
Bēgle uzlēca uz skatuves, spožajās prožektoru gaismās, pārbiedējot vienu aktrisi tik stipri, ka tā metās klēpī otrai un nogrūda no kājām trešo, kas nogāzās no skatuves kā mirstošais gulbis. Abinieks šāvās ārā pa skatuves durvīm, gārnim sekojot cieši uz pēdām, un atkal parādījās pa otrām, sēžot uz galvas kartona goblinam. Varde uzlēca uz plakāta, pieķērās pie tā un nogaidīja, kamēr gārnis metīsies tai pakaļ. Putns atvēzējās ar knābi un nogāza plakātu, aizlidinādams vardi tālu pa gaisu. Nogurušais abinieks nolaidās netālu no kristāla prizmas, kur sēdēja sagūstītais dēmons.
Tobrīd es jau vairs nesapratu, kas esmu un ko daru. Patiesībā mana būtība jau sāka sadalīties. Es tik tikko redzēju, man ausīs zvanīja. Es lēcu nedomājot, mainot virzienu pēc katra lēciena un mēģinot izvairīties no vajātājiem.
Skaidrs, ka vienam no maniem vajātājiem pietrūka pacietības, un tas raidīja man pakaļ triecienu. Es palēcu malā nudien neredzēju, kā tas ietriecas prizmā, nedzirdēju, kā šķīst kristāls. Tā nebija mana vaina. Ar mani tam nav nekāda sakara. Es neredzēju, kā melnais dēmons pārsteigumā sarauc uzacis un pastiepj nagaino ķetnu, lai izlauztos brīvībā. Nedzirdēju briesmīgo pūla kliedzienu, kad dēmons nolēca pārbiedēto cilvēku vidū.
Es par to visu neko nezināju. Jutu tikai to, ka man dzenas pakaļ, ka ar katru lēcienu mana būtība kļūst arvien vārgāka. Es palēnām izdzisu, bet man nebija laika atpūsties, jo uz papēžiem mina vēl straujāka nāve.
11 kitija
kitijas priekšnieks pacēla skatienu no sofas, uz kuras bija atlaidies tā bija gluži kā saliņa izkaisīto papīru jūrā, un visas papīra lapas bija viņa paša aprakstītas. Zinātnieks košļāja lodīšu pildspalvas galu, uz viņa lūpām bija palikušas zilas svītras. Viņš samirkšķināja acis.
- Nemaz nedomāju, ka tu šovakar vēl atgriezīsies, Lizij. Man likās, ka tev ir jābūt otrā darbā…
- Jā, ser, turklāt drīz.
- Pastāsti, vai tu atradi man Peka Desiderata Curiosal Un kā ar Melanholijas anatomiju? Atceries, man vajadzēja ceturto sējumu.
Kitija jau bija iemācījusies skaisti melot. Atvainojiet, ser, bet es neatradu nevienu nojums vajadzīgajām grāmatām. Bibliotēku šodien slēdza ātrāk. Ielās bija nekārtības kārtējie vienkāršo ļaužu protesta gājieni -, un viņi slēdza bibliotēku, pirms es paspēju atrast grāmatas.
Butona kungs nikni izsaucās un iekoda pildspalvā. Kāda nekaunība! Vienkāršie ļaudis atkal protestē, ko? Kas tad būs tālāk? Zirgi atteiksies vilkt ratus un govis dot pienu? Tiem muļķiem būtu jāzina sava vieta. Viņš uzsvēra šo teikumu, sitot ar pildspalvu pa sofas malu. Tad vainīgi palūkojās augšup. Neapvainojies, Lizij.
- Nemaz ari ne, ser. Vai jūs man nepateiktu, kas bija Ptolemajs?
Vecais burvis izstaipījās. Ptolemajs bija viens no ievērojamākajiem burvjiem. Viņš uzmeta asistentei ašu skatienu. Vai tev pirms promiešanas būs laiks uzvārīt man tēju, Lizij? Kitija neatkāpās. Vai viņš bija ēģiptietis?
- Jā, lai gan vārds ir grieķisks. Viņš ir no Maķedonijas. Malacis, Lizij! Varu derēt, ka to nezina neviens no tiem muļķiem, kas šodien izgāja protestēt.
- Es gribētu izlasīt kādu no viņa grāmatām, ser.
- Tas būtu ļoti grūti, jo viņš rakstīja sengrieķu valodā. Manā kolekcijā ir viņa galvenais darbs, to sauc Ptolemaja acs. Šī grāmata jāizlasa visiem topošajiem burvjiem, jo tajā stāstīts par to, kā atsaukt dēmonus no Citas pasaules. Uzrakstīts ļoti lietišķā stilā. Otra viņa slavenākā grāmata ir Apokrifs, man šķiet, ka tieši to tu man atnesi no Hairnēkas, kad mēs pirmo reizi tikāmies. Tā ir dīvaina lasāmviela, pilna savādu iedomu… Bet kā būs ar tēju?