- Tūlīt uzlikšu tējkannu vārīties, Kitija teica. Vai jums ir kādas ziņas par Ptolemaju, ko es varētu izlasīt, kamēr tēja vārās?
- Tev nu gan ir idejas, meitēn! Jā, tu vari paskatīties Vārdu grāmatā. Tu jau zini, kur tā atrodas.
Kamēr tējkanna burbuļoja uz plīts, Kitija ātri izlasīja vajadzīgo nodaļu.
Ptolemajs no Aleksandrijas (apm. 120. g. p. m. ē.)
Bērns burvis, dzimis Ptolemaju dinastijā, Ptolemaja VIII brāļadēls, troņprinča (vēlākā Ptolemaja IX) brālēns. Pavadījis savu īso dzīvi Aleksandrijā, strādājis bibliotēkā. Daudz neskaidru detaļu. Būdams brīnumbērns, viņš jau bērnībā ieguva varena burvja slavu. Runā, ka viņa brālēns juties apdraudēts un mēģinājis sarīkot Ptolemaja noslepkavošanu.
Viņa nāves apstākļi ir neskaidri, bet ir zināms, ka viņš nenodzīvoja līdz lielam vecumam. Viņš miris vai nu vardarbīgā nāvē, vai arī no kādas slimības. Aleksandrijas manuskriptos minēts, ka viņa veselība pēkšņi pasliktinājusies pēc kāda "smaga ceļojuma", lai gan saskaņā ar pārējiem rakstiem viņš nekad nebija pametis pilsētu. Līdz laikam, kad viņa tēvocis gāja bojā un brālēns tika kronēts par jauno valdnieku (116. g. p.m.ē.), Ptolemajs jau bija miris, tāpēc nešķiet, ka viņš būtu nodzīvojis ilgāk par divdesmit gadiem.
Viņa manuskripti glabājās Aleksandrijas bibliotēkā vairāk nekā trīssimt gadus, tos lasīja Tertullināns un citi Romas burvji. Daļa šo darbu tika publicēti Romā kā slavenā Ptolemaja acs. Oriģināli gāja bojā lielajā zemestrīcē un ugunsgrēkā trešajā gadsimtā, izglābtie fragmenti tika apkopoti Apokrifā. Ptolemajs ir ievērojama vēsturiska persona ir pieņemts uzskatīt, ka viņš izgudroja Stoiķa iegriezumu un Moleru vairogu (tos abus lietoja Izsaukšanas laikā līdz pat Lēva dienām), un ļaudis nebeidz runāt par tādām fantastiskām lietām kā Ptolemaja vārti. Viņš jaunībā sasniedza ļoti daudz un, ja būtu nodzīvojis līdz brieduma gadiem, nenoliedzami būtu ierindojies starp varenākajiem burvjiem. DēmOni, ar kuriem viņam bijusi neparasta saikne: Afa t, Rekits jeb Nehoļ, Metiss t, Penrenutets t.
t nāve reģistrēta t turpmākais liktenis nav zināms
Kad Kitija ienesa tēju, Butona kungs izklaidīgi pasmaidīja. Vai atradi, ko meklēji?
Nezinu, ser, bet man radās viens jautājums. Vai dēmoni mēdz pieņemt savu saimnieku izskatu?
Burvis nolika pildspalvu malā. Tu domā, lai izsmietu vai izķēmotu viņus? Protams! Tas ir vecs triks, aprakstīts katrā burvju rokasgrāmatā, un to parasti lieto, lai apmulsinātu jaunos. Nekas nav mulsinošāk kā stāvēt aci pret aci ar savu kopiju, īpaši tad, ja tā rīkojas kā dēmons. Rozenbauers no Minhenes bija tik satriekts par savu atveidu, ka nometa zemē vaigu sārtumu un šņukstēdams izskrēja no pentakla, kas viņam beidzās ļoti bēdīgi. Man vienreiz nācās novērot, kā mans ķermenis pēc dēmona pavēles sairst un sapūst, un to visu pavadīja briesmīgi skaņu efekti. Un es tikai mēģināju viņu izjautāt par Krētas arhitektūru. Brīnums, ka es spēju kaut ko sakarīgu pierakstīt! Vai to tu vēlējies uzzināt?
- Patiesībā nē, ser, Kitija uzdrošinājās atbildēt. Es gribēju zināt, vai džins var pieņemt sava saimnieka izskatu tāpēc, ka ir tam pieķēries… Meitene saviebās. Pat doma par to viņai likās šķebinoša.
Vecais burvis sarauca degunu. Nedomāju gan.
- Es domāju pēc tam kad saimnieks ir miris.
- Mīļo Lizij! Ja šim saimniekam bijis īpaši briesmīgs izskats, dēmons to varētu izmantot, lai biedētu pārējos. Man šķiet, ka Jemenas Zarbustibāls pēc nāves šad tad tika manīts klaiņojam pa zemi. Bet pieķeršanās dēļ? Nē, šādas attiecības starp saimnieku un vergu nav iedomājamas. Tikai vienkāršie… atvaino, tikai tik nepieredzējuši cilvēki kā tu spēj kaut ko tādu iedomāties. Ak vai… Viņš ieķiķinājās un pastiepa roku pēc tējas krūzes.
Kitija jau devās uz durvīm. Paldies, ser, jūs man ļoti palīdzējāt. Starp citu, viņa kā nevilšus piebilda, kas ir Ptolemaja vārti?
Burvis norūcās. Kas tas ir? Muļķīgs pieņēmums! Mīts, izdomājums, mēnesgaismas atspīdums. Labāk nedomā par šādām muļķībām. Tagad man jāstrādā, man nav laika atbildēt uz muļķīgiem jautājumiem. Pazūdi! Ptolemaja vārti, kā tad… Viņš saviebās un atmeta ar roku.
- Bet…
- Vai tad tev nav jābūt darbā, Lizij?
Četrdesmit minūtes vēlāk Kitija izkāpa no autobusa uz krasta ceļa. Viņai mugurā bija biezs vilnas mētelis un rokā pusapēsta sviestmaize, bet kabatā Klēras Bellas dokumenti.
Debesis pamazām satumsa, lai gan daži mākoņi joprojām atmirdzēja dzelteni pilsētas gaismās. Netālu plūda Temza, kas likās sarāvusies un izžuvusi. Kitija pagāja garām dubļainajam upes krastam, kur starp akmeņiem un noenkuroto kravu staigāja gārņi. Gaiss bija auksts, pūta jūras vējš.
Upes likumā iela pēkšņi pagriezās par deviņdesmit grādiem, un tās ceļā stājās milzīga ēka ar stāvu jumtu un mansarda logiem. Sienas balstīja melni baļķi, izgaismotie logi mirdzēja dažādos augstumos, metot gaismu uz ielu un upes tumšajiem ūdeņiem. Augšējais stāvs stiepās platāks par apkkšējo visos virzienos te droši, te nedroši, it kā domājot sagāzties. Ielas galā karājās pabalējusi, zaļa izkārtne, tik noplukuši, ka uzrakstu vairs nevarēja izlasīt. Tomēr tas bija sīkums, jo Vardes krogu daudzi uzskatīja par pilsētas iezīmi. Tas bija slavens ar savu alu, liellopu gaļu un domino turnīriem. Tur Kitija vakaros strādāja.
Viņa izgāja caur zemu arku un nokļuva kroga pagalmā. Ienākot jaunā darbiniece pacēla skatienu. Jumta korē spīdēja sarkana gaisma. Ciešāk ieskatoties, tās forma palika neskaidra, bet no attāluma varēja pateikt, ka tā bija Novērošanas lode.
Kitija nelikās par to ne zinis. Viņa šķērsoja pagalmu, devās uz galvenajām durvīm, ko no vēja pasargāja senlaicīgs, nomelnējis lievenis, un iegāja krogā.
Spožās kroga gaismas lika meitenei samirkšķināt acis. Bija aizvilkti tumšie aizkari, un kamīnā sprēgāja uguns. Tā meta atspulgu uz bāra letes sarindotajām glāzēm. Džordžs Fokss, kroga īpašnieks, tās rūpīgi spodrināja. Viņš pamāja Kitijai, kad tā pagāja garām, lai pakārtu mēteli uz drēbju pakaramā.
- Tu tik tikko paspēji, Klēra.
Meitene ieskatījās pulkstenī. Viņi būs klāt tikai pēc divdesmit minūtēm.
- Bet man priekš tevis ir vēl viens darbiņš.
Kitija uzmeta cepuri uz pakaramā. Nekādu problēmu. Viņa pamāja uz pagalma pusi. Cik ilgi tā jau tur ir?
- Pāris stundu. Parastā. Tikai mēģina iebiedēt. Nevar dzirdēt. Neiejauksies.
- Skaidrs. Pamet man dvieli.
Pēc piecpadsmit minūtēm kroga istaba bija tīra un spodra, stikli mirdzēja, un galdu virsmas spīdēja. Kitija jau bija nolikusi uz bāra letes desmit kausus, un bārmenis Sems sāka liet tajos brūno, putojošo alu. Kitija nolika vietās pēdējās domino kastītes, noslaucīja rokas biksēs, paņēma no pakaramā priekšautu un nostājās aiz letes. Džordžs Fokss atslēdza durvis kroga apmeklētājiem.
Krodziņa slava lika te iegriezties arvien jauniem klientiem, un arī šovakar Kitija pamanīja vairākas jaunas sejas vīrieti ar karavīra stāju, vecu, elegantu kundzīti un jaunu, gaišmatainu vīrieti ar ūsām un bārdu. Atskanēja pazīstamā domino kauliņu klikšķēšana, gaisu pildīja jautrība. Kitija nogludināja priekšautu un devās pie galdiņiem pieņemt pasūtījumus.
Pagāja stunda. Pie spēlētāju elkoņiem jau atradās šķīvji ar pusapēstām liellopu gaļas sviestmaizēm. Kad ēdiens bija apēsts, interese par domino pamazām zuda. Domino kauliņi gan palika uz visiem galdiem, ja nu te reida laikā iegrieztos policija, bet spēlētāji sēdēja savās vietās taisni izslējušies un uzmanīgi. Kitija piepildīja tukšās glāzes un atgriezās aiz letes, kad vīrs, kas sēdēja pie kamīna, piecēlās kājās.