Viņš bija vecs un smalks, bet gadu nesaliekts. Visa istaba pēkšņi pieklusa.
Draugi, viņš iesāka. Kopš pagājušās nedēļas nekas jauns nav noticis, tāpēc es vienkārši atklāšu mūsu tikšanos. Paldies mūsu labvēlim Foksa kungam par viesmīlību. Un pēc tam Marija varētu pastāstīt, kas īsti notiek Amerikas karā.
Viņš apsēdās. Pie blakusgaldiņa kājās piecēlās tieva sieviete ar novārgušu seju. Kitija sprieda, ka viņai varētu būt apmēram četrdesmit gadu, lai gan matos jau mirdzēja sirmas šķipsnas. Pagājušonakt ieradās tirgotāju kuģis no Amerikas, viņa iesāka. Tā pēdējā pieturvieta bija Bostona, kara zona. Viņu komanda šorīt brokastoja mūsu kafejnīcā. Vīri pastāstīja, ka pēdējais britu uzbrukums cietis neveiksmi Bostona joprojām ir amerikāņu rokās. Mūsu armija ir atkāpusies, viņiem trūkst pārtikas. Vietējie pastāvīgi uzbrūk. Zaudējumi ir lieli.
Istabu piepildīja murmināšana. Vecais vīrs piecēlās. Paldies, Marij. Kas grib izteikties nākamais?
- Vai drīkstu? ierunājās jaunais, bārdainais vīrietis. Viņš bija stalts un pašpārliecināts. Es pārstāvu jauno organizāciju Ļaužu savienība. Varbūt esat par to dzirdējuši?
Kroga apmeklētāji sakustējās un nemierīgi sagrozījās. Kitija sarauca pieri. Svešinieka balss šķita dīvaini pazīstama.
- Mums vajadzīgs plašāks atbalsts, vīrietis turpināja,.lai organizētu jaunus streikus un demonstrācijas. Mums jāliek burvjiem saprast, kas te ir noteicējs. Vienīgais veids, kā viņus atsēdināt, ir strādāt visiem kopā. Es runāju par masu protestiem.
- Vai drīkstu? ierunājās vecā kundze tumšzilā kleitā un tumšsarkanā šallē. Viņa lēnām cēlās kājās, bet pārējie sauca, lai viņa paliek sēžam. Tas, kas šobrīd notiek Londonā, mani biedē. Streiki, nemieri… tas nav risinājums. Ko šie nemiernieki sasniegs? Tikai pamudinās valdību mūs vēl vairāk apspiest, un Tauerā atbalsosies daudzu krietnu vīru vaimanas.
Jaunais vīrietis uzsita pa galdu ar dūri. Bet kāda ir alternatīva, madam? Sēdēt un gaidīt? Burvji par to nebūs pateicīgi! Viņi mūs samals miltos un iemīs putekļos. Mums jārīkojas! Viņi taču nevar iemest cietumā mūs visus!
Atskanēja aplausi. Vecā sieviete spītīgi pašūpoja galvu. Jums nav taisnība, viņa sacīja. Jūsu argumenti noderētu tikai tad, ja burvjus varētu iznīcināt. Bet tā nebūs!
Ierunājās kāds cits vīrietis: Nomierinies, vecmāmiņ! Tā runā tikai tie, kas netic uzvarai.
Vecā dāma izaicinoši izslēja zodu. Un jūs sakāt, ka burvjus var sakaut? Kā?
- Viņi acīmredzami zaudē ķērienu, citādi jau sen būtu sakāvuši amerikāņu dumpiniekus.
- Mēs varam saņemt palīdzību arī no Eiropas, jaunais, bārdainais vīrietis ierunājās. Cehi un franči mūs atbalstīs.
Džordžs Fokss pamāja. Franču spiegi man ir nogādājuši dažus vērtīgus maģiskos priekšmetus, viņš sacīja. Ja nu atgadītos kas īpašs. Lai gan man nekad vēl nav bijusi vajadzība tos izmantot.
- Atvainojiet, vecā dāma sacīja, bet jūs nepaskaidrojāt, kā pāris streiku palīdzēs sakaut burvjus. Viņa izaicinoši nopētīja pārējos. Nu? Atskanēja nenoteikta murmināšana, bet visi bija pārāk aizņemti ar alus dzeršanu, lai atbildētu kaut ko konkrētu.
Tad ierunājās Kitija. Jums taisnība, sakaut burvjus būtu grūti, viņa klusi teica, bet tas nav neiespējami. Šādas revolūcijas ir jau notikušas. Kas notika Ēģiptē, Romā un Prāgā? Viņi bija neuzveicami, bet tikai īsu laiku. Viņus visus gāza no troņa.
- Bet to taču izdarīja citu valstu armijas, vecā dāma iebilda.
- Ārvalstu vadoņi tikai izmantoja to, ka impērijās valdīja nekārtības, Kitija neatkāpās. Cilvēki bija sākuši dumpoties. Armijās nebija maģiskas būtnes vien abās pusēs cīnījās vienkāršie cilvēki, tādi paši kā mēs.
Vecā dāma pasmīnēja. Var jau būt. Bet cik daudzi no mums vēlētos svešzemnieku iebrukumu? Lai gan mūsu valdība nav ideāla, tie tomēr ir mūsu tautieši.
Jaunais vīrietis nošņācās. Labāk atgriezīsimies tagadnē. Šonakt Batersī tēraudlietuves strādnieki dosies demonstrācijā tepat pie Temzas. Pievienojieties arī jūs! Kas par to, ka burvji sūtīs pret mums savus dēmonus? Mēs viņiem vairs neizliesim nevienu lielgabalu.
- Un kur attapsies jūsu tēraudlietuves puiši? vecā dāma jautāja. Daži Tauerā, citi Temzas dibenā. Viņu vietā fabrikā stāsies citi.
- Dēmoni nespēj nodarīt pāri mums visiem, vīrietis iebilda. Dažiem no mums piemīt pretošanās spējas. Gan jau arī jūs būsiet par tām dzirdējuši. Viņi spēj pretoties maģiskiem uzbrukumiem, redzēt cauri ilūzijām…
Kitija pēkšņi saprata. Viņa saskatīja šo seju bez spurainajām ūsām un biezās bārdas viņa pazina šo cilvēku! Niks Drevs, pēdējais izdzīvojušais no Pretošanās kustības. Niks, kas aizbēga no Vestminsteras abatijas viņu tumšākajā stundā, pametot biedrus. Viņš bija kļuvis vecāks un tuklāks, bet tikpat dedzīgs kā agrāk. Tu joprojām spēj lieliski stāstīt par cīņu, Kitija nodomāja. Tu vienmēr esi bijis labs runātājs. Varu derēt, ka tu pratīsi aizlaisties, kad demonstrācijā kļūs pārāk karsti. Meiteni pēkšņi pārņēma bailes, viņa pakāpās tālāk. Ja Niks viņu pazīs, visa maskēšanās būs vējā.
Apkārtējie dzīvi pārsprieda pretošanās spēju būtību. Viņi spējot saskatīt burvestības, kāda pusmūža sieviete sacīja. Vismaz es tā esmu dzirdējusi.
Vecā kundze atkal pašūpoja galvu. Tās ir baumas, viņa skumji teica. Tikai muldēšana. Nebrīnītos, ja to būtu sākuši paši burvji, lai mudinātu jaunus karstgalvjus bāzt galvu cilpā. Pastāstiet man, vai kaut viens no jums kādreiz ir redzējis šīs pretošanās spējas darbībā?
Krogā valdīja klusums. Kitija nepacietīgi mīņājās no vienas kājas uz otru, vēloties, kaut drīkstētu runāt. Bet Klērai Bellai bija jābūt vienai no pūļa. Turklāt šeit bija Niks. Meitene palūkojās apkārt. Kompānija, kas šeit tikās jau daudzus gadus, bija pusmūža un vecāki ļaudis. Viņiem ar pretošanās spējām nebija nekāda sakara. Izņemot Niku Drevu, kam piemita vismaz tikpat stipras pretošanās spējas kā pašai Kitijai. Bet arī viņš sēdēja kluss un neteica ne vārda.
Atmosfēru bija nokaitējis strīds. Pēc pāris minūtēm vecais vīrs atkal cēlās kājās. Draugi, nenokārsim galvas! viņš sacīja. Varbūt burvjus nevar sakaut, bet mēs vismaz varam pretoties viņu propagandai. Šodienas Patiesie, kara stāsti jau ir nodrukāti. Atmaskojiet šos melus!
Tagad ierunājās Džordžs Fokss. Manuprāt, te jūs pārsteidzaties, viņš pacēla balsi. Es, piemēram, esmu savācis visus Patieso kara stāstu sējumus.
- Kaunieties, Foksa kungs, sacīja vecā dāma.
- Neredzu, par ko man vajadzētu kaunēties, Džordžs atteica. Un, ja jūs vēlāk vēlētos ienākt kādā kroga istabā, jūs redzētu šo pamfletu vērtību. Lieliski uzsūc mitrumu. Visi klātesošie skaļi iesmējās. Cenzdamās nepagriezties ar seju pret Niku, Kitija paņēma alus kausu un devās piepildīt tukšās krūzes.
- Laiks rit, vecais kungs teica, un mums jāšķiras. Bet, kā jau ierasts, mēs vispirms atkārtosim zvērestu. Viņš apsēdās.
Džordžs Fokss izņēma no letes apakšas lielu, vecu kausu, kam uz vāka bija sakrustoti domino kauliņi. Tas bija izgatavots no tīra sudraba. Viņš no plaukta paņēma tumšu pudeli un, noņēmis vāku, ielēja kausā krietnu devu. Kitija paņēma kausu abās rokās un aiznesa vecajam kungam.
- Mēs iedzersim par to dienu, kad mūsu zemē atkal valdīs vienkāršo ļaužu parlaments! Lai tas atjauno katram vīrietim un sievietei senās tiesības runāt un apstrīdēt valdības un policijas darbu un likt viņiem atbildēt par savu rīcību. Viņš ar plašu žestu pacēla kausa vāku, iedzēra un pēc tam pasniedza to pulksteņa rādītāju kustības virzienā savam kaimiņam.