Nē. Šī smagā celtne, kas mani bija pienaglojusi pie zemes tikpat bezcerīgi kā spraudīte taureni pie kukaiņu pētnieka planšetes, bija celta divdesmitajā gadsimtā un izmantojama ļoti specifiskos nolūkos.
Labi jau labi, tā bija sabiedriskā tualete. Diezgan liela, tomēr…. par laimi, šobrīd garām nenāca ne dziedoņi, ne hronisti.
Tualetei bija betona sienas un ļoti smags dzelzs jumts, kura nežēlīgais starojums vājināja manus jau tā vārgos locekļus. Turklāt kopējai masai vēl pievienojās visas caurules, cisternas un krāni, kas atradās ēkas iekšienē. Tomēr mana līmeņa džinam bija gluži nepiedodami saļimt zem šādas celtnes patiesību sakot, pazemojums mani māca vēl smagāk nekā ēkas patiesais svars.
Man visapkārt'tecēja ūdens no saplēstajām caurulēm. No betona sienu žņauga brīva bija tikai galva, bet ķermenis pilnībā iesprostots. [7] [1] Labākais risinājums būtu mainīt formu pārvērsties par spoku vai dūmu strūklu un izslīdēt brīvībā. Bet šeit bija divas problēmas. Pirmkārt, šādā situācijā ir ļoti grūti mainīt formu, tas, varētu teikt, ir gandrīz neiespējami. Otrkārt, tiklīdz es mēģinātu mīkstināt ārēio apveidu, lielais smagums saspiestu manu būtību.
Tāda izskatījās situācijas sliktā puse. Labā bija tāda, ka es tagad vairs nevarēju pievienoties kaujai, kas norisinājās piepilsētas ielās.
Kauja bija diezgan zema līmeņa īpaši, skatoties pirmajā plānā. Neko daudz nevarēja redzēt gaismas mājās bija izslēgtas, elektriskais ielu apgaismojums pārrauts, ceļš melns kā tinte. Virs galvas spīdēja dažas aukstas zvaigznes. Laiku pa laikam uzmirdzēja un nodzisa blāvi zilas gaismas strēles, kas izskatījās pēc sprādzieniem zem ūdens.
Otrajā plānā izskatījās jau mazliet interesantāk, jo tur varēja novērot cīnāmies divus putnu barus tie riņķoja, metās cits citam virsū, sita ar spārniem, knāba un plēsa ar nagiem. Būtu saprotams, ja tās būtu kaijas vai tirgus laukuma zvirbuļi, bet ērgļiem šāda izturēšanās šķita pavisam neparasta.
Augstākajos plānos tie vairs neizskatījās pēc ērgļiem, bet atklājās savās patiesajās formās. [8] [1] Nu, vismaz mazliet patiesākās formās. Patiesībā mēs esam gari bez formas, bet katram no džiniem ir kāds iemīļots izskats, kurā viņš parādās virs zemes. Augstākajos plānos mūsu būtība ir ietverta šajā tēlā, bet zemākajos mēs spējam maskēties. Paklau, man šķiet, ka vienreiz jau esmu to visu tev stāstījis!
Raugoties no šāda skatpunkta, nakts debesis mudžēja no formu un tēlu dažādības.
Godīga spēle te nebija cieņā. Es redzēju, kā viens ar asu celi iebelž pretiniekam pa vēderu, tā ka tas aizkūleņo pa gaisu. Cik nožēlojami! Ja es būtu tur un piedalītos cīņā, nekad neļautu kam tādam notikt. [9] [1] Es vispirms būtu viņu paklupinājis, iebakstījis ar spārnu acī un pēc tam kārtīgi iespēris. Daudz efektīgāks paņēmiens. Šis jaunais džins šķita tik neprasmīgs, ka bija skumji skatīties.
Bet manis tur nebija. Biju izslēgts no spēles.
Ja mani būtu pieveicis ifrīts vai mārids, es vēl varētu samierināties. Bet tā nebija. Patiesībā mani bija uzvarējis trešā līmeņa džins, tāds, ko es parasti spētu salocīt un iebāzt kabatā. Es joprojām dzirdēju viņas smieklus, redzēju graciozo stāvu, ko gan nedaudz bojāja cūkas galva un garais grābeklis rokā. Tur jau viņa bija stāvēja uz pasta ēkas, vicinot grābekli pa labi un kreisi ar tādu sparu, ka pat valdības spēki (kuru sastāvā biju arī es) turējās no viņas pa gabalu. Tā bija džine ar ievērojamu pagātni kimono liecināja, ka zināmu laiku viņa mitusi Japānā. Patiesībā tieši šis muļķīgais izskats mani samulsināja, un es, neuzskatīdams šo būtni par nopietnu pretinieci, tuvojos viņai, pienācīgi nepacēlis vairogu. Un, pirms es ko aptvēru, atskanēja kvieciens, pazibēja strauja kustība, un es attapos pienaglots pie ietves, nespēdams izlauzties brīvībā.
Tomēr pamazām mūsējie sāka gūt virsroku. Lūk, kur skrēja Kormokodrāns, kā rīksti vicinot laternas stabu; tepat bija arī Hodžs, kas meta saindētus šķēpus gluži kā krusu. Ienaidnieks bailēs drebēja un pārvērtās. Es redzēju, kā gaisā lidinās milzu insekti, dūc lapsenes un vairākas žurkas izmisīgi bēg kalnu virzienā. Vienīgi džine ar cūkas galvu stūrgalvīgi nemainīja izskatu. Mani kolēģi traucās uz priekšu. Viena no vabolēm uzsprāga, pametot aiz sevis dūmu mākoni. Divkāršais sprādziens sarāva gabalos kādu lapseni. Ienaidnieks bēga. Pat džine ar cūkas galvu saprata, ka spēlīte ir beigusies. Viņa graciozi nolēca uz lieveņa, apmeta kūleni un izkūpēja gaisā. Viens no varonīgajiem džiniem metās bēgļiem pakaļ.
Iela bija pavisam klusa. Man pie auss čaloja ūdens. Ķermenis smeldza no galvas līdz kāju pirkstiem. Izdvesu smagu nopūtu.
- Ak vai, kāds man blakus ieķiķinājās. Dāma nokļuvusi nelaimē…
Laikam jāpiemin, ka pretstatā visiem pārējiem, kuri izskatījās pēc kentauriem un milžiem, biju pieņēmis slaidas, tumšmatainas meitenes izskatu. Tikai nedomājiet, ka atdarinu kādu, ko reiz esmu pazinis!
Runātājs beidzot parādījās ap sabiedriskās tualetes stūri un apstājās, lai uzasinātu nagu pret nolauztu cauruli. Tas nebija nekāds skaistulis kā parasti, šis džins bija pārvērties par vienaci milzi ar milzīgiem muskuļiem un gariem, blondiem matiem, kas bija saķemmēti kā meitenei. Viņam mugurā bija pelēkzils uzsvārcis, kas tiktu uzskatīts par atbaidošu pat viduslaiku zvejnieku ciematā.
- Nabaga mazulīte, pārāk smalka, lai izlauztos brīvībā. Ciklops uzmanīgi nopētīja nagus un, atklājis, ka viens no tiem ir par garu, nokoda nagu īsāku un novīlēja pret tualetes sienu.
- Vai tu nebūtu tik laipns un nepalīdzētu man atbrīvoties? es pajautāju.
Ciklops uzmeta skatienu tukšajam ceļam, t Labāk esi piesardzīga, mīļā, tas teica, it kā nevērīgi atspiežoties pret ēku un dubultojot tās svaru. Šonakt te klīst bīstami radījumi. Džini un folioti… un nejauki velnēni, kas var tev nodarīt pāri.
- Vai tiešām, Askobāl? es nošņācos. Tu lieliski zini, kas es tāds esmu.
Ciklops pārsteigumā iepleta savu vienīgo aci. Bartimaj? Vai tas varētu būt…? Es neticu, ka dižais Bartimajs varētu būt tik viegli pārspēts. Tu noteikti esi kāds velnēns vai molers, kas atdarina viņa balsi un… bet, pag, nudien! Tas esi tu! Viņš pacēla uzaci kā lielā izbrīnā. Neticami! Kā gan neuzvaramais Bartimajs nonācis tik tālu? Saimnieks būs vīlies…
Sakopoju pēdējās pašcieņas paliekas. Visi saimnieki ir īslaicīgi, es sacīju, tāpat kā visi pazemojumi. Es tikai nogaidu.
- Protams, protams, Askobāls sašūpoja savas mērkaķa rokas un uzgrieza nelielu pirueti. Labi teikts, Bartimaj! Tu turies lieliski, ja ņem vērā, ka tavas diženuma dienas ir pagājušas un tagad tu esi tikai malduguns. [10] [1] Maldugunis: zemāki gari, kas nespēj iet vienā solī ar laiku. Tos var saskatīt pirmajā plānā kā mirgojošas uguntiņas (arī pārējos plānos tie ir ļoti grūti saskatāmi), un šos garus burvji kādreiz izmantoja, lai ievilinātu cilvēkus purvos. Bet tagad, kad visi dzīvo pilsētās, maldugunīm jāslēpjas kanalizācijas lūkās un tās neizskatās ne tuvu tik efektīgas kā kādreiz.
- Nemaz nepieminot to, ka rītdien tu tīrīsi mūsu saimnieka guļamistabu, nevis brīvs kā vējš uzšausies gaisā. Tu mums visiem esi kā paraugs.
Plati pasmaidīju. Askobāl, es sacīju, nejau es esmu zaudējis diženumu, bet gan mani sāncenši. Esmu cīnījies ar Spartas Fakvarlu, ar Tollanas Tlaloku, ar gudro Tīhi no Kalahari mūsu cīņās drebēja zeme un upes izlauzās no gultnes. Un es izdzīvoju. Bet kas ir mani ienaidnieki tagad? Kaulains ciklops meiteņu brunčos! Pabeigsim šo strīdu, kad tikšu prom no šejienes.