Ciklops pakāpās pāris soļu atpakaļ. Kādi draudi! Kaunies! Mēs taču esam vienā pusē, atceries? Gan jau tev ir savi iemesli te atdusēties zem sabiedriskās tualetes. Tāpēc, būdams pieklājīgs, es nevaicāšu pēc tiem, lai gan piebildīšu, ka tev šobrīd nudien trūkst pieklājības.
- Tā ir zudusi divu gadu nepārtrauktās kalpošanas laikā, es nošņācos. Esmu novārdzis un viegli aizkaitināms, mana būtība nepatīkami niez, un es pat nespēju to pakasīt. Un tas viss padara mani ļoti bīstamu, kā tu drīz vien uzzināsi. Tāpēc saku pēdējo reizi, Askobāl, pacel to ēku!
Protams, pa vidu atskanēja vairākas nopūtas un vaidi, bet es panācu vajadzīgo efektu. Ar vienu pleca kustību ciklops pastūma sabiedrisko tualeti malā, un tā aizripoja pa ielu. Diezgan saņurcīta meitene nedroši piecēlās kājās.
- Beidzot, es novilku. Tu nu gan nesteidzies!
Ciklops notrauca putekļus no drēbēm. Atvaino, viņš teica, bet es biju pārāk aizņemts cīņā, lai mestos tev palīgā. Tomēr viss beidzās labi. Mūsu saimnieks būs iepriecināts un tas viss, pateicoties manām pūlēm. Viņš uzmeta man iesāņus skatienu.
Tā kā beidzot biju kājās, man vairs nerūpēja, ko viņš saka. Nopētīju apkārtni. Ne pārāk slikti. Daži ielauzti jumti, izsisti logi… Sadursme bija veiksmīgi novērsta. Franču banda? es vaicāju.
Ciklops paraustīja plecus tas gan bija grūti izdarāms, jo viņam gandrīz nebija kakla. Varbūt čehi vai spāņi. Kas to lai zina! Viņi visi mūs neliek mierā. Laiks negaida, man jādzenas viņiem pakaļ, bet tu pa to laiku vari aplaizīt savas brūces, Bartimaj! Varbūt izmēģini piparmētru tēju vai kumelīšu vannu kājām, kā jau večukiem piedien? Paliec sveiks!
Ciklops pacēla svārkus un ar slaidu lēcienu pazuda mākoņos. Viņam uz muguras izauga spārni, un, tos spēcīgi savicinājis, mans sabiedrotais aizlidoja. Askobālam piemita tikpat daudz grācijas, cik dokumentu skapim, bet vismaz pietiekami daudz enerģijas, lai lidotu. Man tās nebija, vismaz līdz brīdim, kad būšu atvilcis elpu.
Tumšmatainā meitene lēni aizvilkās līdz nolauztam skurstenim, kas bija nokritis tuvējā dārzā. Smagi elšot, viņa apsēdās, saņēma galvu rokās un aizvēra acis.
Tikai nelielu atpūtu. Piecas minūtes.
Laiks gāja. Pienāca rītausma, un zvaigznes debesīs sāka dzist.
2 netenjels
aunais burvis Džons Mandrāks brokastoja viesistabā, apsēdies klūdziņu krēslā. Smagie aizkari bija nevērīgi atvilkti malā, debesis aiz logiem vīdēja svina pelēkas, un pa bulvāri vijās biezi miglas mutuļi.
Smalkais, apaļais galds viņam priekšā bija darināts no Libānas ciedra. Kad to apspīdēja saules gaisma, no galda plūda maiga smarža, bet šorīt koka virsma bija tumša un auksta. Mandrāks ielēja kafiju, noņēma no šķīvja sudraba vāku un ķērās pie ceptajām olām un gaļas. Aiz maizītēm un ērkšķogu marmelādes atradās salocīta rīta avīze un aploksne ar asinssarkanu zīmogu. Mandrāks turēja kreisajā rokā kafijas krūzi, bet ar labo aši atšķīra avīzi. Viņš ielūkojās pirmajā lappusē, atzinīgi norūcās un pastiepās pēc aploksnes. Virs galda karājās ziloņkaula papīra nazis. Jaunais burvis nolika malā dakšiņu, atvēra aploksni un izņēma ārā salocīto pergamentu. Viņš to rūpīgi izlasīja, uzacis saraucis, tad atkal salocīja, iebāza atpakaļ aploksnē un ar nopūtu ķērās pie maltītes.
Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Lai gan mute bija pilna ar cepto gaļu, Mandrāks nomurmināja pavēli. Durvis bez skaņas atvērās, un pa tām bikli ienāca jauna, slaida sieviete, turēdama rokā ādas mapi.
Viņa apstājās. Atvainojiet, ser, vai esmu par agru?
- Nemaz ne, Paipere, jaunais burvis pamāja ar roku un norādīja, lai sieviete apsēžas krēslā galda pretējā pusē. Vai esat pabrokastojusi?
- Jā, ser. Viņa apsēdās. Jaunajai sievietei mugurā bija tumšzils kostīms un balta blūze. Taisnie, tumšpelēkie mati bija sasprausti pakausī. Viņa nolika mapi klēpī.
Mandrāks nokoda kumosu ceptās olas. Atvainojiet, ka turpinu ēst, viņš teica. Biju augšā līdz trijiem, vajadzēja noyērst kārtējo uzbrukumu. Šoreiz Kentā.
Paipere pamāja. Es jau dzirdēju. Ministrijā bija ziņojums. Vai izdevās uzbrukumu atvairīt?
- Jā, vismaz, cik man zināms. Es turp aizsūtīju pāris dēmonu. Nu tad jau redzēs. Ko šodien esat man sagatavojusi?
Jaunā sieviete atvēra ādas mapi un izņēma ārā pāris papīru. Vairāki ierosinājumi no ministra palīgiem par to, kā veikt propagandu tālākajos reģionos. Jums tie tikai jāapstiprina. Dažas idejas par jaunajiem plakātiem…
- Paskatīsimies. Burvis iedzēra malku kafijas un pastiepa roku. Vēl kaut kas?
- Padomes sēdes protokoli…
- Tos es izlasīšu vēlāk. Vispirms aplūkosim plakātus. Viņš apskatīja virsējo lapu. Piesakies, lai kalpotu savai valstij un apskatītu pasauli… Kas tad tās par muļķībām? Izklausās pēc brīvdienu sludinājuma, nevis pēc iesaukuma armijā! Pārāk saldi… Runājiet, Paipere, es klausos.
- Esam saņēmuši jaunākās ziņas no frontes Amerikā. Esmu tās sakārtojusi svarīguma secībā. No Bostonas aplenkuma būs jāizveido vēl viens stāsts.
- Ceru, ka uzsverot varonīgo uzbrukumu, nevis to, cik ātri mūs sakāva… Balansējot dokumentus uz ceļgala, burvis uzsmērēja uz maizītes ērkšķogu marmelādi. Vēlāk pamēģināšu kaut ko uzrakstīt. Šis ir labs Aizstāvi tēvzemi un iegūsti nemirstīgu slavu… Te ir piedāvāts zemnieku zēna tēls, kas izskatās labi, bet man būtu priekšlikums plakātā attēlot arī viņa ģimeni piemēram, vecākus un mazo māsiņu, kuri izskatās aizkustinoši ievainojami un vienlaikus lepni. Izspēlēsim ģimeniskuma kārti.
Paipere dedzīgi pamāja. Varētu parādīt arī puiša sievu.
- Nē. Mēs vēlamies, lai armijā iestājas neprecēti vīrieši. Ja vīri no kara neatgriežas, tieši ar sievām ir vislielākās problēmas. Džons nokoda gabalu maizes. Vai ir vēl arī citas ziņas?
- Mierdara kungs atsūtīja ziņu ar velnēnu. Vaicā, vai jūs šorīt neiegrieztos viņu apciemot.
- Nevarēšu gan. Esmu pārāk aizņemts. Varbūt vēlāk.
- Velnēns atstāja arī šo paziņojumu… Paipere ar nepatiku sejā pacēla gaisā ceriņkrāsas lapiņu. Tā ziņo par viņa jaunākās lugas No Vapingas līdz Vestminsterai pirmizrādi. Stāsts par mūsu premjerministra ceļu uz slavu. Vakars, ko mēs nekad neaizmirsīsim.
Mandrāks novaidējās. Ceriet vien! Iemetiet to atkritumu spainī. Mums ir kas labāks, ko darīt, nevis runāt par teātri. Kas vēl?
- Arī Devro kungs ir atsūtījis ziņu. "Grūto laiku" dēļ viņš ir savācis visus valsts nozīmīgākos dārgumus īpaši apsargājamās telpās Vaitholā. Un tur tie arī paliks līdz viņa nākamajam rīkojumam.
Jaunais burvis sarauca pieri. Dārgumi? Kādi dārgumi?
- Viņš nesaka. Gan jau…
- Zizlis, Samarkandas amulets un citi augstākās maģijas priekšmeti. Mandrāks nosvilpās caur zobiem. Tā nav pareizi, Paipere! Mums vajadzētu tos nevis noslēpt, bet gan likt lietā.
- Jā, ser. Devro kungs atsūtīja vēl, lūk, ko. Viņa pasniedza plānu sainīti.
Jaunais burvis kritiski nopētīja paciņu. Tā taču nebūs vēl viena toga?
- Tā ir maska šīvakara karnevālam, ser.
Nikni iesaucies, Mandrāks nometa saini uz galda. Es jau saņēmu vienu ielūgumu! Cik muļķīgi karā mums neveicas, impērija ir uz sabrukuma robežas, bet viss, par ko premjerministrs spēj domāt, ir ballītes un izpriecas! Nu labi. Ielieciet to starp papīriem, es paņemšu līdzi. Tā, šķiet, ka plakātu esmu izvēlējies. Viņš pasniedza atpakaļ papīru kaudzi. Varbūt teksts nav pats labākais… Viņš brīdi padomāja. Jums ir pildspalva? Pamēģināsim Cīnies par brīvību un visu anglisko! Neko nenozīmē, bet skan labi.