Pāris stundu atpūtas nebija devušas nekādu labumu. Kā gan citādi? Bija pagājuši jau divi gadi, kopš man nebija atļauts pamest šo sasodīto Zemi, divi gadi, kurus man nācās pavadīt nejēdzīgo cilvēku masas ieskautam. Lai atpūstos no tā visa, man bija vajadzīgs kas vairāk nekā divu stundu nosnaušanās. Man vajadzēja tikt mājās.
Ja ne, es nomiršu.
Gariem ir iespējams ilgstoši palikt uz Zemes, un daudzi no mums ir pavadījuši te ne mazums gadu, parasti iesprostoti burciņās, sandalkoka kastītēs vai citās izsmalcinātās vietās, ko izvēlējušies mūsu saimnieki. [11] [1] Izlēmuši lietot Beztermiņa ieslodzījuma burvestību, burvji iesloga dēmonu tuvākajā kastītē vai trauciņā ar vāku. Reiz pēcpusdienas tējas laikā es nedaudz par skarbu pajokoju ar savu saimnieku un, pirms paspēju ko bilst sev par labu, biju jau iesprostots zemeņu ievārījuma burciņā, un būtu tur palicis mūžīgi, ja vien viņa māceklis tovakar pārskatīšanās dēļ nebūtu to pašu burciņu atvēris. Un pat tad mana būtība gadiem ilgi bija piesārņota ar mazām, lipīgām zemeņu sēkliņām.
Lai gan tas ir briesmīgs sods, tā laikā gars vismaz atrodas mierā un klusumā. Tev neliek neko darīt, tāpēc novājinātā būtība nav pakļauta tik lielam riskam. Lielākais drauds ir pastāvīgā garlaicība, kas var novest pie prāta zaudēšanas. [12] [1] Spilgts piemērs bija ifrīts Honorijs: viņš sajuka prātā, simt gadus pavadījis ieslodzīts skeletā. Diezgan vājš sniegums manuprāt, es ar savu satriecošo personību spētu noturēties pie prāta nedaudz ilgāk.
Es pašlaik atrados pilnīgi pretējos apstākļos. Tādas vaļības kā gulēšana lampā vai amuletā man nebija lemtas. Nē, dienu pēc dienas es pavadīju ielās, uzņemoties bīstamus uzdevumus, pakļaujot sevi nebeidzamam riskam. Un katru dienu izdzīvot kļuva arvien grūtāk.
Jo es vairs nebiju vecais, bezrūpīgais Bartimajs. Manu būtību bija novājinājis Zemes pagrimums, mans prāts vairs nebija tik skaidrs kā agrāk. Es biju lēnāks un vājāks, nespēju paveikt uzdotos darbus. Man kļuva arvien grūtāk mainīt formu. Kaujās mani uzbrukumi izskatījās nožēlojami sprādzieni vairāk atgādināja šampanieša korķa paukšķi, bet triecieni trīcēja kā želeja. Viss mans spēks bija zudis. Senāk tādā kaujā kā vakardien es būtu aizlidinājis manā virzienā mesto sabiedrisko tualeti pret uzbrucēju, līdzsvaram pievienojot vēl autobusa pieturu un telefona būdiņu. Turpretim tagad es pat nespēju aizstāvēties. Biju vārgs kā kaķēns. Vēl pāris ēku sejā es varētu paciest. Bet jau tagad es biju nonācis tādu otrās šķiras muļķu kā Askobāls žēlastībā tas bija džins bez jebkādas ievērojamas pagātnes. [13] [1] Lai arī cik dīvaini tas būtu, par spīti mūsu nepatikai pret Izsaukšanu, gari ar zināmu lepnumu atskatās uz paveiktajiem darbiem. Protams, tobrīd, kad tie tiek uzticēti, mēs cenšamies darīt visu iespējamo, lai no šiem uzdevumiem tiktu vaļā, bet pēc tam ar sajūsmu atceramies gudrākos, drosmīgākos un jautrākos notikumus savā CV. Filozofi varētu teikt: tas ir tāpēc,ka šis pasaules darbi definē mūsu personību, turpretim Citā pasaulē mēs neesam individualizētas būtnes. Tāpēc tie, kam ir ilgstoša, žilbinoša karjera (piemēram, es), noskatās no augšas uz tādiem (piemēram, uz Askobālu), kuru vārdi uz Zemes ir izskanējuši daudz retāk un kuri nav veikuši lielus varoņdarbus. Turklāt Askobāls man nepatīk arī tāpēc, ka viņš runā muļķīgā falsetā, kas nepavisam nepiestāv astoņas pēdas garam ciklopam.
Un, ja
man nāktos stāties pretī ienaidniekam, kam piemīt kaut kripatiņa patiesa spēka, arī veiksme mani neglābtu no iznīcības.
Vājš džins ir slikts kalps divkārt slikts, jo ir nespēcīgs un apsmejams. Burvim nav nekādas jēgas paturēt tādu kalpu. Tieši tāpēc burvji mūs laiku pa laikam atlaiž uz Citu pasauli, kur mēs atgūstamies un atjaunojam spēkus. Neviens pie pilna prāta esošs saimnieks neļautu džinam nonākt tādā stāvoklī, kādā es atrados pašlaik.
Neviens pie pilna prāta… tur jau bija tā problēma.
Šīs drūmās pārdomas pārtrauca vibrācijas gaisā. Meitene palūkojās augšup.
Virs ceļa parādījās smalks mirdzums, maigi rozā un dzeltenu gaismu atspīdums. Pirmajā plānā tas nebija saskatāms, tāpēc cilvēki, kas steidzās savos darbos, to pat nepamanīja, bet, ja to būtu redzējuši bērni, viņi šo parādību būtu noturējuši par laumiņu putekļiem.
Cik maldīgi.
Atskanot nepatīkamai šņirkstoņai, gaismas sastinga un tika pavērtas malā kā aizkari. Starp tiem parādījās plikpauraina, pumpaina bērneļa seja. Tā niknās acis bija apsarkušas izskatījās, ka viņš strādātu garas stundas un viņam būtu slikti ieradumi. Brīdi mazulis tuvredzīgi skatījās te un tur, tad paberzēja acis ar netīrām dūrītēm.
Beidzot viņš pamanīja manu slēpni un šausmīgi nolamājās. [14] [1] Laikam vāciski izklausījās, ka viņš sola pienaglot kāda pakaļu pie ozola. Es vēros viņā mierīgi un netraucēti.
Ai, Bart! mazulis iesaucās. Vai tas esi tu? Sapurinies, tevi meklē!
- Kas tad?
- Tu taču zini. Un tev draud nepatikšanas! Pārogļojošā uguns kā likums!
- Vai tiešām? meitene palika sēžam uz skursteņa un sakrustoja rokas uz krūtīm. Ja Mandrākam esmu vajadzīgs, viņš var atnākt un mani savākt.
Mazulis pasmīnēja. Es jau cerēju, ka tu tā teiksi. Nekādu problēmu, Bartij! Tā arī pateikšu! Nez ko šis darīs.
Velnēna ļaunais prieks mani tracināja. [15] [1] Galu galā mēs abi bijām vergi, abi cietām no Mandrāka rokas. Manuprāt, nedaudz līdzjūtības nebūtu skādējis. Bet ari velnēna ilgstošais ieslodzījums bija padarījis viņa skatījumu uz pasauli daudz ciniskāku tā mēdza notikt pat ar daudz labākiem un cēlākiem gariem. Ja man būtu kaut nedaudz vairāk spēka, es būtu pielēcis kājās un aprijis viņu vienā paņēmienā. Bet es nolauzu ķieģeli no skursteņa un aizmetu to pa gaisu. Tas ar patīkamu blīkšķi atsitās pret mazuļa pliko pakausi.
- Tā jau man likās, es novilku. Tukšs.
Ļaunais smīniņš pārvērtās naidīgā grimasē. Nekauņa! Pagaidi tikai mēs vēl redzēsim, kurš smiesies pēdējais, kad tu degsi zilās liesmās!
Niknu lamuvārdu straumes pavadīts, viņš paslēpās aiz mirdzošajiem aizkariem un rūpīgi tos aizvēra. Rozā gaismas pazuda. Velnēns bija prom.
Meitene aizlika matu šķipsnu aiz auss, sakrustoja rokas un gaidīja. Tagad nudien būs gaidāmas sekas, un tieši tas man vajadzīgs. Bija pienācis laiks rīkoties.
Pirms vairākiem gadiem mēs ar saimnieku sapratāmies ļoti labi. Ar to es negribu teikt, ka mēs bijām draugi vai kas tamlīdzīgs, bet mūsu attiecības balstījās uz savstarpēju cieņu. Sākotnējās sadarbības laikā, no Siržulauzēja sazvērestības līdz pat golema afērai, man nācās atzīt, ka Mandrāks ir spēcīgs un drosmīgs, enerģisks un reizēm pat saprātīgs. Tas nebija daudz, bet ļāva vieglāk paciest viņa kašķīgumu, ietiepību, lepnumu un ambieiozitāti. Man savukārt netrūka burvīgu personības iezīmju, ko viņš varētu apbrīnot, turklāt viņam pārāk bieži vajadzēja, lai es glābtu viņa ādu. Tā nu mēs dzīvojām mierīgas līdzāspastāvēšanas gaisotnē.
Pēc golema sakaušanas un Mandrāka paaugstināšanas par iekšlietu ministru apmēram gadu saimnieks mani pārāk neapgrūtināja. Viņš mani laiku pa laikam izsauca, lai tiktu galā ar sīkām ķibelēm, kuras tagad nav pat vērts atstāstīt,*[1] Ja atmiņa neviļ, viens gadījums bija saistīts ar ifrītu, vēstuli un vēstnieka sievu, tad vēl bija savāda kravas automašīnas lieta un tā mistiskā padarīšana ar anarhistiem un austerēm. Visās šajās sadursmēs Mandrāks gandrīz ņēma galu, lai gan man tās nešķita pārāk aizraujošas.