Dēmona balss bija asa. Pateicoties pavēlniekā Nūdas nelaužamajam solījumam, mums jābūt žēlsirdīgiem pret jums. Tu, viņš norādīja uz Kitiju, neesi burve, tāpēc kļūsi par parastu apkalpotāju. Bet tev, viņš pamāja Mandrākam, tiks izrādīts liels gods, un tu vēl pirms rītausmas kļūsi par mājvietu kādam varenam garam. Neskaties tik sērīgi! Padomā, cik daudz garu tu savas dzīves laikā esi paverdzinājis! Šis spriedums tikai ieviesīs patīkamu līdzsvaru. Līdz tam laikam jums jāpaliek šeit. Nav piedienīgi, ka jūs mūs redzat šādā izskatā. Durvis aizvērās. Dēmons pagrieza atslēgu un devās prom.
Kitija juta, ka šokā un bailēs trīc. Viņa sakoda zobus un pūlējās apslāpēt šīs sajūtas. Tām nebija ne īstais laiks, ne vieta. Meitene palūkojās uz Mandrāku un pamanīja, ka viņam acu kaktiņos ir asaras. Varbūt viņš bija tikpat satriekts kā viņa pati? Zēns runāja klusi, it kā pats sev: Dēmoni ir ieradušies pasaulē, un tos vairs nevar apturēt… Tā ir katastrofa!
Nē, tādām runām viņiem nebija laika. Katastrofa? Kitija ierunājās. Dīvaini, man atkal likās, ka viss iet uz labo pusi.
- Kā tu vari tā teikt?
- Dēmoni grib, lai es viņus apkalpoju. Jā, tas nav nekas labs, bet pirms nepilnas stundas tavs resnais draugs burvis gribēja mani nogalināt. Tātad man tas ir uzlabojums.
Džons Mandrāks nošņācās. Mierdaris nebija mans draugs. Viņš bija neprātīgs, pārdrošs trakais. Un es tavā vietā pārāk nepriecātos, viņš turpināja. Varbūt Nūda ir apsolījis tevi nenogalināt, bet tas nenozīmē, ka to neizdarīs kāds cits. Brīnos, ka tu par to neesi iedomājusies. Tādas vārdu spēles viņi parasti spēlē. Jā, piemini manus vārdus: dēmoni tevi drīz vien apēdīs.
Kitiju pārņēma dusmas. Viņa iecirta Mandrākam pļauku. Viņš šokā atkāpās un saķēra vaigu. Par ko tad tas?
- Par ko? Kitija iekliedzās. Par visu! Par to, ka sameklēji mani un ievilki tajā visā! Ka esi viens no valdības! Par karu! Par to, ka tu esi burvis! Ka tu paverdzināji dēmonus tik tālu, ka viņi neizturēja un iebruka mūsu pasaulē! Par to, ka tu esi galīgs idiots! Meitene ievilka elpu. Un par to, ko tu tikko pateici. Ka atzīsti sakāvi. īpaši par to! Es negrasos te nomirt!
Kitija apklusa, bet turēja zēnu burtiski kā pienaglotu ar skatienu. Viņš samirkšķināja acis, izbrauca ar roku caur matiem, novērsa skatienu un atkal pievērsās meitenei. Viņa skatījās Mandrākam acīs.
- Labi, viņš teica. Piedod. Piedod par visu, ko es tev esmu nodarījis agrāk un tagad. Man vajadzēja likt tevi mierā. Man nudien žēl, ka ievilku tevi šajā lietā. Bet nav jau nekādas nozīmes to teikt… Tagad viss ir vienalga. Dēmoni ir izlauzušies pasaulē, un mēs nespējam viņus apstādināt, tāpēc tas, vai tu esi šeit vai savā darba vietā krogā, tavā liktenī neko nemainītu.
Kitija pašūpoja galvu. Tu maldies. Tas, ko tu pateici, nebija nenozīmīgi, un tu esi muļķis, ja pats to neredzi. Es pateicos, ka neļāvi Mierdarim mani nogalināt. Bet tagad beidz izskatīties kā veca lupata un sāc domāt, ko mēs varam darīt lietas labā.
Jaunais burvis palūkojās uz viņu. Vai tiešām šajā pārmetumu jūklī es sadzirdēju arī pateicības vārdus?
Meitene saknieba lūpas. Jā, dažus. Tātad tu esi burvis. Vai tev pie rokas nav neviena kalpa? Pat ne velnēna?
- Nē. Visi mani kalpi ir pagalam. Izņemot Bartimaju. Un arī viņš mūs ir pametis.
- Viņš izglāba mums dzīvību!
Mandrāks nopūtās. Jā, viņš palūkojās uz Kitiju. Un es nedomāju, ka viņš to darīja manis dēļ. Kāpēc… Pēkšņi viņš iepleta acis, iebāza roku kabatā un izvilka Novērošanas disku.
- Pagaidi, man tomēr te kaut kas ir. Varbūt tu atceries…
Kitijas sirds, kas bija priekā salēkusies, tagad atkal noplaka.
- Ak, tavs vecais Novērošanas disks…
- Jā. Velnēns, kas tajā ieslodzīts, var novērot un noklausīties, bet citādi nav noderīgs. Tas nevar atbrīvot ne mūs, ne citus burvjus… zēns apklusa, acīmredzot domādams.
- Novērošana var izrādīties noderīga, Kitija dziļdomīgi novilka. Tikai tad, ja tu vari tam uzticēties. Tas tomēr ir tikai vergs. Kāpēc lai viņš runātu taisnību pēc tam, kad tu esi pret viņu izturējies tik slikti?
- Salīdzinājumā ar citiem es esmu ļoti laipns un iejūtīgs saimnieks. Es nekad… zēns aprāvās. Ai, tas mūs nekur nenovedīs. Labāk palūkosimies, ko dara dēmoni.
Viņš pacēla disku un pārslidināja roku pār tā virsmu. Kitija ieinteresēta pieliecās tuvāk. Likās, ka nospodrinātā virsma noviļņojas, tās vidū parādījās apaļa forma, dūmakaina un neskaidra, it kā atrastos zem ūdens. Tā sagriezās, piepeldēja tuvāk un kļuva par piemīlīgu mazuļa sejiņu, kas savilkta sāpju izteiksmē.
- Nejau atkal, saimniek, mazulis iečinkstējās. Es lūdzu! Nesodiet mani ar Sarkano karsto punkciju vai Elles oglēm! Zvēru, ka strādāšu pēc labākās sirdsapziņas! Jā, man jāpakļaujas jūsu nežēlīgajiem noteikumiem, stingrajai disciplīnai. Man taču nav citas izvēles… Viņš noslēdza šo gaudulīgo runu ar šņukstu.
Kitija palūkojās uz Mandrāku. Jauks un iejūtīgs saimnieks, viņa novilka.
- Nu, nepārspīlē! Viņš te taisa melodrāmu…
- Tas nabaga nevainīgais mazulis…
- Neļaujies acu apmānam! Viņš ir ellīgs nelietis… Ai, kāda starpība! Velnēn! Kādā zālē netālu no šejienes atrodas vairāki vareni gari, kas maskējas cilvēku ķermeņos. Noskaidro, ko viņi dara! Palūkojies un nekavējies atgriezties, pirms viņi ir tevi noķēruši un izcepuši uz pannas. Pēc tam atrodi šajā ēkā valdības burvjus. Noskaidro, vai viņi ir dzīvi vai miruši, kādā stāvoklī ir dzīvie un vai mēs varētu ar viņiem sazināties. Pēc tam palūkojies, kas notiek uz ielas pie Vaitholas. Vai kaut kur ir redzami valdības miera uzturēšanas spēki? Tas arī viss. Dodies veikt uzdevumu!
Velnēns žēlabaini iebrēcās un pazuda. Kitija pašūpoja galvu.
- Kā tu vari runāt par taisnīgumu un ētiku, ja turi ieslodzījumā tik nevainīgu būtni? Palūkojies, cik viņš ir nožēlojams!
Mandrāks saviebās. Pašlaik par to nerunāsim. Tu gribēji, lai es rīkojos, un es tā daru. Zēns sāka staigāt pa istabu. Šie dēmoni ir ļoti spēcīgi, īpaši Nūda… Tas ir mārids vai pat vēl stiprāks. Tiklīdz tas iemācīsies kontrolēt Mierdara ķermeni, tā spēks būs briesmīgs. Kā mēs varam tam stāties pretī? Ja izdotos atbrīvot valdības pārstāvjus, mēs varētu izsaukt pietiekami daudz džinu, lai to iznīcinātu. Bet valdība ir sagūstīta. Kas mums atliek? Jaunais burvis palūkojās uz Novērošanas disku, kas joprojām bija tumšs un tukšs. Ir viena iespēja, viņš ierunājās, bet ļoti bīstama…
- Kāda?
- Šajā ēkā atrodas Gledstona zizlis. Tas varētu mēroties spēkiem ar Nūdu. Bet tas ir maģiski aizsargāts. Ja vien es varētu izdomāt, kā to dabūt rokā…
- Pirms tam izbēgot no Nūdas, Kitija iestarpināja.
- Turklāt es nezinu, vai man pietiktu spēka to iedarbināt.
- Jā. Pagājušo reizi tev neizdevās.
-Jā, jā, es zinu! Esmu spēcīgāks nekā tolaik. Tomēr ļoti noguris… Viņš vēlreiz pacēla disku. Kur tas velnēns paliek?
- Visticamāk, miris no tik sliktas apiešanās, Kitija atcirta.
- Mandrāk, vai tu zini burvi vārdā Ptolemajs?
Viņš sarauca pieri. Protams. Bet kā tu…?
- Un vai tu esi dzirdējis par Apokrifu?
- Jā, tā ir manā grāmatplauktā. Bet…
- Kas ir Ptolemaja vārti?