Burvis izskatījās samulsis. Ptolemaja vārti? Kitij, par to spriež burvji un zinātnieki, ne jau vienkārši ļaudis… Kāpēc tu tā jautā?
- Jautāju tāpēc, ka neprotu lasīt sengrieķu valodā, Kitija atcirta. Viņa izņēma no saplēstā mēteļa kabatas grāmatu, ko bija paņēmusi no Butona kunga. Ja es mācētu, būtu uzzinājusi pati. Ceru, ka tu proti lasīt šajā valodā un esi visu izlasījis. Kas tie par vārtiem? Kā var nokļūt Citā pasaulē? Un beidz uzdot jautājumus nav laika.
Mandrāks pastiepa roku un paņēma plāno grāmatu, kuras vākus nedaudz bija apsvilinājis sprādziens. Viņš pasniedza meitenei bronzas disku, atvēra grāmatu un lēni sāka šķirstīt, lasot dažus teksta fragmentus. Un tad paraustīja plecus. Tīrā pasaka, ko sarakstījis kāds muļķis, ideālists vai trakais. Daži no viņa apgalvojumiem… Nu, Ptolemaja vārti ir metode, kā pavērst pretējā virzienā parasto Izsaukšanas burvestību, kuras rezultātā burvis, kāds Zemes elements vai gars uz laiku pamet šo zemi un nokļūst tur, kur mājo dēmoni. Autors tiek uzskatīts, ka tas bija Aleksandrijas Ptolemajs, raksta, ka pats to ir izmēģinājis, kaut gan es neredzu iemesla, kāpēc lai viņš būtu tā riskējis. Pietiekami labi? Ai, atvaino, tas bija jautājums.
- Nē! Nav pietiekami! Kāda ir buramvārdu formula? Vai viņš to nosauc?
Mandrāks niknumā iesita sev pa pieri. Kitij! Vai tu esi sajukusi prātā? Mums ir daudz svarīgākas lietas darāmas…
- Pasaki man! Viņa lūkojās zēnam acīs, dūres sažņaugusi.
Burvis parāvās atpakaļ. Bet tobrīd disks Kitijas rokās iedūcās
un nodrebēja. Tajā atkal parādījās mazuļa seja likās, ka viņš ir aizelsies un pārbijies. Kādu brīdi tas nerunāja, tikai smagi pūta un elsa. Kitija žēlumā pašūpoja galvu. Tavs vergs ir atgriezies. Gandrīz nobeidzies no pārpūles, nabadziņš!
Mazulis iegaudojās, bet tad sazvērnieciski pačukstēja Mandrākam: Kas tā par maitu?
Mandrāks ļoti galanti izņēma disku Kitijai no rokas un uzrunāja velnēnu: Pastāsti, ko tu redzēji!
- Tas nebija nekāds patīkamais skatiņš, bos, mazulis pabakstīja degunu. Vai šis gadījumā nebūs pēdējais uzdevums, ko jūs man uzticat? Ņemot vērā, ka jūs esat iespundēti šitajā istabā un visapkārt jums ir trakojoši dēmoni, kuri vēlas atriebties pasaulei, kas viņus apspiedusi tūkstošiem gadu… Nu, man tā iešāvās prātā…
Kitija nepacietībā grieza zobus. Mandrāks palūkojās uz viņu. Kā tu domā? Varbūt tomēr nedaudz Elles ogļu?
- Ko vien vēlies.
Mazulis ieķērcās nelabā balsi un sāka bērt vārdus kā pupas: Es izpildīju jūsu pavēli mats matā, jūs nevarat sūdzēties. Pirmkārt, par lielajiem gariem. Tie ir patiešām spēcīgi, viņiem ejot, visi septiņi plāni viļņojas. Tie kopā ir septiņi, un viņu patieso formu slēpj cilvēku ķermeņi. Visiem pa vidu sēž Nūda un izkliedz komandas, bet pārējie paklausa. Blakusistabās guļ Vaitholas vadoņu līķi. Tālākajās istabās…
Mandrāks viņu pārtrauca. Pagaidi! Kā dēmoni pārvietojas? Vai viņi spēj kontrolēt cilvēku ķermeņus?
- Lielākā daļa ne. Viņi iet tā, it kā tiem būtu lauztas rokas un kājas, tomēr auro no prieka par iegūto brīvību. Vai es nevarētu viņiem piebiedroties? mazulis cerīgi ievaicājās. Es sarindotu jūsu kauliņus uz paplātes un uzspēlētu maršu…. Vēl?
- Vēl situācijas aprakstu. Tukšus draudus ne, paldies.
- No blakusistabas skan sagūstīto vaidi. Viņu rokas ir sasietas, mutes aizbāztas ar audumu un aizzīmogotas ar vasku. Spēcīgie gari ved viņus kā āžus uz nokaušanu. Viņus ieved lielajā zālē, attaisa tiem mutes un nostāda Nūdas priekšā. Un viņš izsaka ultimātu.
- Kas tie ir par cilvēkiem? Apraksti, kā viņi izskatās.
Mazulis nošņaukājās. Tas būs sarežģīti. Vai jūs spētu raksturot atsevišķi katru trusi no bara? Tad padomāja. Dažiem nebija zoda, bet citiem bija dubultzodi.
Kitija un Mandrāks pārmija skatienus. Jā, tie ir valdības pārstāvji.
- Nūda piedāvā viņiem izvēli. Izsakot noteiktus buramvārdus, viņiem jāizsauc kāds gars, kas apmetas viņu ķermenī. Pie Nūdas krēsla stāv džins Fakvarls ar biezu grāmatu rokā, viņš nosauc tā dēmona vārdu, kas burvim jāizsauc. Ja viņš piekrīt, process turpinās, ja ne, burvis tiek iznīcināts.
Mandrāks iekoda lūpā. Un kā viņi rīkojas?
- Līdz šim visi ir piekrituši. Viņi labāk izvēlas, lai dēmoni iznīcina viņu prātu, nekā pakļaujas cēlākam mērķim.
Kitija nikni iespēra pa sienu. Nūda netērē velti laiku. Viņš veido sev armiju.
- Un, to darot, iznīcina vienīgos cilvēkus, kuri spētu viņu apturēt, burvis sacīja. Velnēn, kāda ir situācija pilsētā?
Mazulis nodrebinājās. Tas atkarīgs no skatpunkta. No mana viedokļa viss izskatās rožaini. Daži cilvēki ir palikuši savās mājās, bet lielākā daļa pulcējas Londonas centrā. Demonstrācija kļūst arvien plašāka, jo cilvēkiem šķiet, ka valdība uz notikumiem nereaģē. Vaitholā divi bataljoni vilkaču vēl izmisīgi cenšas uzturēt kārtību. Daži burvji mēģina sazināties ar valdību, bet neveiksmīgi.
- Tātad daži burvji vēl ir palikuši brīvībā! Mandrāks apmierināts noteica. Zemāko līmeņu burvju izrādē nebija… Varbūt viņi var mums palīdzēt. Kādus dēmonus viņi izmanto, lai sazinātos?
- Bariņu foliotu, kas slēpās aiz miskastēm, kamēr garām gāja vienkāršo ļaužu demonstrācija.
Burvis nopūtās. Bezcerīgi. Velnēn, tavas ziņas ir sliktas, bet pastrādājis esi tīri labi. Viņš ar roku parādīja kādu žestu. Ja palikšu dzīvs, es tevi atbrīvošu.
- Tātad man te būs jāpaliek mūžīgi. Disks izdzisa.
- Tātad no ārpuses palīdzību nav ko gaidīt, burvis lēni noteica. Mums atliek vienīgi zizlis, ja vien es varētu pie tā tikt un spētu to iedarbināt.
Kitija pieskārās viņa plecam. Tu sāki stāstīt par Ptolemaja vārtiem. Kādi ir tie buramvārdi? Vai tie ir viegli?
Zēns atrāvās. Viņa acis niknumā liesmoja. Kāpēc tu tik uzstājīgi vaicā?
- Ptolemajs izmantoja vārtus, lai nokļūtu pie džiniem, tas bija draudzības, labas gribas žests. Arī mums tas jāizdara, turklāt ātri, ja gribam dabūt palīdzību…
- Palīdzību? Ak vai. Mandrāks runāja tā, it kā mēģinātu kaut ko ieskaidrot nesaprātīgam bērnam. Kitij, dēmoni ir mūsu ienaidnieki. Tā tas ir bijis miljoniem gadu. Tiesa, viņu spēks ir labi izmantojams, bet tās ir ļaunas būtnes un, tiklīdz radīsies kaut mazākā iespēja, nodarīs mums pāri. Šonakt tas ir apstiprinājies. Dod viņiem iespēju, un viņi tev uzbruks!
- Uzbrūk tikai daži, Kitija iebilda. Visi ne. Bartimajs nevēlējās palikt un viņiem pievienoties.
- Un tad? Bartimajs nav nekas īpašs! Nekas vairāk par viduvēju džinu, kurš tagad ir vārgāks par mušu un kuru es esmu pārāk ilgi noturējis šajā pasaulē.
- Tomēr viņš palika mums uzticīgs. Vismaz man. Un varbūt pat tev.
Burvis papurināja galvu. Muļķības! Viņa uzticība mainās ar katru Izsaukšanas reizi. Pirms pāris dienām viņš kalpoja kādam citam burvim, visticamāk, manam sāncensim. Bet tas nav svarīgi. Lai dabūtu zizli…
- Es biju viņu izsaukusi.
- …mums jātiek prom. Tev būs jānovērš viņu uzmanība. Ko tu teici?
- Es biju viņu izsaukusi.
Likās, ka Mandrākam acis izsprāgs no pieres. Viņš sagrīļojās un plātīja muti kā zivs sausumā. Bet tu esi…
- Jā, Kitija iesaucās, tikai vienkāršo ļaužu meitene! Zinu! Bet arī tam vairs nav nozīmes, vai ne? Palūkojies apkārt! Viss ir mainījies! Burvji ir iznīcinājuši valdību, dēmoni paši izvēlas tikt izsaukti, ielās varu pārņem parastie cilvēki. Vecās patiesības sabrūk, Mandrāk, un izdzīvos tikai tie, kas spēs pielāgoties. Es esmu apņēmusies palikt dzīva. Kā ar tevi? Meitene norādīja uz durvīm. Kuru katru brīdi pa tām ienāks Fakvarls un aizvedīs tevi pie Nūdas. Vai tu līdz pat tam brīdim gribi strīdēties? Jā, es esmu apguvusi nedaudz maģijas. Es izsaucu Bartimaju. Gribēju, lai viņš kļūst par manu sabiedroto, bet viņš atteicās, jo es nespēju pierādīt, ka uzticos viņam. Redzi, šis džins ir liels skeptiķis. Vienīgais, kas viņam bija pilnībā uzticējies, bija Ptolemajs.