Mandrāks vēl vairāk iepleta acis. Kas? Ne jau tas pats Ptolemajs, kas…
- Tas pats. Viņš izgudroja vārtus, viņš parādīja labo gribu. Kāpēc, tavuprāt, Bartimajs vienmēr parādās viņa tēlā? Ak tu pat nebiji iedomājies? Tik daudz gadu mācījies, tu pat nespēj saprast to, kas tev ir acu priekšā! Kitija skumji pašūpoja galvu. Kad es viņu izsaucu, Bartimajs pastāstīja, ka viņš Ptolemaja labā būtu darījis visu tieši tā labas gribas žesta dēļ. "Mūsu saiknei nebija robežu." Tā viņš to izskaidroja. Un tu dzirdēji, ko viņš pirms aiziešanas teica.
Burvja sejā bija atspoguļojusies plaša emociju gamma, bet tagad tā bija neizteiksmīga, satriekta. Zēns pašūpoja galvu. Es nedzirdēju.
.. Viņš teica, ka viņam arī ar mums ir izveidojusies saikne, bet tai vēl ir ierobežojumi. To viņš teica Nūdam, bet skatījās uz mani. Vai tu nesaproti? Ja es varētu viņam sekot… Viņa tagad lūkojās uz Mandrāku, acīm mirdzot. Es zinu, ka man jānosauc Bartimaja vārds kā daļa no buram vārdiem, bet par pārējo man nav ne jausmas. Tev jāpastāsta, kas rakstīts grāmatā. Meitene viņam uzsmaidīja.
Burvis dziļi ieelpoja. Viņš atvēra grāmatu un pāršķirstīja līdz kādai lappusei. To viņš izlasīja. Runājot viņa balss bija mierīga. Procedūra ir ļoti vienkārša. Burvis atrodas pentaklā viņam ir jāapsēžas vai jāapguļas, jo pārcelšanās brīdī ķermenis saļimst. Nav vajadzīgas ne sveces, ne īpašas rūnu zīmes, šādas barjeras ir jāatceļ, lai netraucētu burvim pēc tam atgriezties ķermenī. Ptolemajs iesaka arī simboliski salauzt apļa līniju un turēt rokā kādu dzelzs priekšmetu piemēram, anku -, lai pasargātu ķermeni no nevēlamām ietekmēm; vai kādu no augiem, piemēram, rozmarīnu. Tātad: burvis aizver acis, noslēdz prātu visiem apkārtējiem stimuliem, uzsāk apgriezto Izsaukšanu. Dēmona vārda vietā viņš liek savu, un visas darbības tiek nosauktas pretēji: "iet" vietā "nākt" un tā tālāk. Beigās trīs reizes jānosauc dēmona labvēļa vārds Ptolemajs viņu dēvē par atbalstītāju. Šī dēmona uzmanība jāpievērš tāpēc, lai atvērtos vārti. Ja viss izdodas, burvis atbrīvojas no ķermeņa, vārti atveras un viņš iziet cauri. Par turpmāko Ptolemajs neko neraksta. Zēns palūkojās augšup. Jūties apmierināta?
Kitija pavīpsnāja. Visa tava runa bija viens vienīgs pieņēmums, ka šis burvis ir vīrietis.
- Klau, es taču izstāstīju metodi! Kitij, Mandrāks noklepojās, man nudien ir simpātiska tava iniciatīva un drosme, bet tas nav iespējams! Kāpēc tad, tavuprāt, neviens cits nav sekojis Ptolemaja piemēram? Cita pasaule ir mums sveša un biedējoša vieta, kur nedarbojas parastie fizikas likumi. Tā var nodarīt tev ļaunu, varbūt pat nogalināt. Un Bartimajs pat ja tu izdzīvotu, atrastu viņu un pierunātu palīdzēt, ir tikai džins, un viņa spēks salīdzinājumā ar Nūdu ir niecīgs. Tava ideja ir cēla, bet iespējas, ka to varētu īstenot, minimālas. Burvis vēlreiz noklepojās un novērsās. Man ļoti žēl.
- Viss kārtībā, Kitija attrauca. Kā tad ar tavu plānu dabūt zizli? Kādas ir tavas izredzes?
- Nu, es teiktu, ka… Viņa notvēra zēna skatienu. Viņš vilcinājās. Minimālas.
Kitija pasmaidīja. Tieši tā. Un, visticamāk, mēs nemaz netiksim prom no Nūdas. Bet ja tiktu…
- Mēs abi darīsim, kas mūsu spēkos, viņš pirmo reizi Kitijai uzsmaidīja. Ja tu tomēr mēģināsi, tad vēlu tev veiksmi.
- Arī es vēlu tev veiksmi, Mandrāka kungs!
Atslēgas žvadzēšana, metāla skrapstoņa bulta, kas noslēdza durvis, tika atbīdīta.
- Nesauc mani tā, viņš sacīja.
- Bet tas taču ir tavs vārds!
- Nē. Mans vārds ir Netenjels.
Durvis atsprāga vaļā. Kitija un burvis pakāpās atpakaļ. Istabā ienāca kāds stāvs melnā apmetnī. Tas bija algotnis, kam lūpās vīdēja smīns.
- Jūsu gājiens, viņš sacīja.
26 netenjels
lai cik dīvaini tas arī butu, pirmais, ko Netenjels juta, bija
atvieglojums. Algotnis vismaz bija cilvēks. Vai tu esi viens? jaunais burvis vaicāja.
Bārdainis stāvēja durvīs un vēroja Netenjelu ar gaiši zilajām acīm. Viņš neatbildēja. Netenjels nolēma, ka klusēšana ir piekrišana. Labi. Tad mums ir iespēja. Mums jāaizmirst nesaskaņas un jāmēģina kopīgiem spēkiem izbēgt.
Algotnis klusēja. Netenjels turpināja: Dēmoni joprojām ir lēni un apjukuši. Mēs varētu izbēgt no šī nama un noorganizēt pretošanās grupas. Es esmu pazīstams burvis, un kaut kur netālu guļ sasieti pārējie ministri ja mēs viņus atbrīvotu, varētu cīnīties pret uzbrucējiem kopā. Jūsu spējas gaidāmajās kaujās būtu nenovērtējamas. Pateicībā par palīdzību valdība jums atlaidīs visus iepriekš pastrādātos noziegumus, varbūt pat atalgos jūs. Ko teiksiet?
Algotnis pasmaidīja. Netenjels atsmaidīja pretī. Pavēlnieks Nūda jūs gaida, viņš sacīja. Būtu labāk, ja mēs pasteigtos. Viņš ienāca istabā un, satvēris Netenjelu un Kitiju aiz pleciem, bīdīja uz durvīm.
Vai jūs esat traks? Kitija iekliedzās. Dēmoni taču draud mums visiem, un jūs vēl labprātīgi viņiem palīdzat?
Bārdainais vīrs apstājās. Nē, ne jau labprātīgi, viņš teica zemā balsī. Bet man jādomā reāli. Dēmonu spēks ar katru mirkli kļūst lielāks. Līdz rītausmai visa Londona jau liesmos un tie, kas pretosies, būs pagalam. Es vēlos palikt dzīvs.
Netenjels mēģināja izrauties no dzelzs tvēriena. Jā, pārsvars tiešām nav mūsu pusē, bet mēs varam viņus uzveikt! Pārdomājiet, pirms nav par vēlu!
Algotnis noliecās tuvāk. Jūs neesat redzējuši to, ko es. Kventina Mierdara ķermenis sēž zelta krēslā, rokas uz resnā vēdera sakrustojis. Viņš plati smaida. Viņa priekšā cits pēc cita stājas valdības burvji. Dažus no tiem viņš sūta uz pentakliem izsaukt dēmonus, bet citus aprij. Viņi tuvojas Nūdas krēslam bezpalīdzīgi kā truši, un viņš noliecas… Algotnis nošņakstināja zobus. Kitija un Netenjels sarāvās. Pēc tam viņš noglauda pilno vēderu un atgāžas krēslā, plati smaidīdams. Un dēmoni viņam apkārt gaudo kā vilki.
Netenjels norija siekalas. Nekā patīkama. Bet pat tādā gadījumā, izmantojot jūsu septiņjūdžu zābakus…
Es redzu visos plānos, algotnis turpināja. Redzu, cik milzīgs spēks ir tajā istabā. Pretoties tam būtu tīrā pašnāvība. Turklāt kopā ar varu nāk bagātība. Dēmoniem būs vajadzīgi palīgi, jo ir daudz kas tāds, ko viņi šajā pasaulē nesaprot. Viņi piedāvāja lielu bagātību, ja piekritīšu viņiem kalpot, un arī meitenei ir tādas pašas izredzes. Kas zina, varbūt, sadarbojoties ar Nūdu, mēs kļūsim vareni un bagāti… Viņš pastiepa cimdoto roku un noglaudīja Kitijai vaigu. Meitene nolamājās. Netenjels sajuta milzīgu dusmu vilni, tomēr viņam izdevās to apslāpēt.
Algotnis vairs nerunāja. Cimdotās rokas sagrāba abus aiz apkaklēm, un stingri, pat rupji viņi tika izvesti ārā pa durvīm un prom pa gaiteni. No liela attāluma viņi dzirdēja skaļas sarunas, kliedzienu un bļāvienu kakofoniju šajā pasaulē ieradās arvien vairāk dēmonu.
Netenjels bija mierīgs. Viss likās tik melns, ka pat bailes bija pazudušas. Visļaunākais jau bija noticis, nāve bija neizbēgama, tomēr viņš spēja skatīties tai acīs bez bailēm. Saruna ar Kitiju bija daudz ko izgaismojusi, aizslaucījusi vājumu. Galva joprojām griezās, domājot par Bartimaja pagātni, bet viņu ietekmēja meitene ar savu rīcību un uzvedību. Tas, ka viņa saistīja savas cerības ar Ptolemaja vārtiem mirāžu, spokainu ideju, pasaku, ko burvji gadsimtiem ilgi bija noraidījuši -, nebija svarīgi. Jauno burvi sajūsmināja viņas runas veids un mirdzums acīs. Tur bija sajūsma un ticība brīnumam izjūtas, ko Netenjels jau bija gandrīz aizmirsis. Un tagad, pašās beigās, viņa to bija atgādinājusi, un par to viņš bija Kitijai pateicīgs. Zēns jutās attīrīts, sagatavots tam, kas nāks. Viņš palūkojās uz meitēni viņas seja bija bāla, bet mierīga. Jaunais burvis cerēja, ka spēs būt tikpat stiprs kā viņa.