Viņa acis vēroja tik pazīstamos Vaitholas gaiteņus, eļļas gleznas, nišās novietotos burvju krūšutēlus, gaišās sienas un velnēnu izgaismotās lustras. Viņi gāja garām kāpnēm, kas veda uz dārgumu glabātavu, un Nertenjels instinktīvi pagriezās uz to pusi. Algotnis ciešāk satvēra viņu aiz apkakles, un viņi nogriezās ap stūri.
Šis skats pieliks punktu visiem jūsu sapņiem un cerībām, algotnis sacīja.
Kamēr viņi bija prom, dēmoni nebija velti šķieduši laiku. Statuju zāle, kas gadsimtiem ilgi kalpoja par valdības pulcēšanās vietu, tagad bija pārveidota tā, kā labpatika jaunajiem valdniekiem. Visur skanēja klaigas un murmināšana, valdīja troksnis un haoss. Netenjels bija apjucis.
Apaļais galds un krēsli bija aizvākti no istabas vidus. Galds bija novietots pie vienas sienas, uz tā uzlikts zelta tronis. Uz tā zvilnēja dižais dēmons Nūda, izskatīdamies pārsātināts. Vienu kāju viņš bija pārmetis pār krēsla malu, otru izstiepis uz priekšu. Mierdara krekls bija atpogāts, un bija redzams pilnais vēders. Acis bija stiklainas, un mute pastiepta nogurušā smaidā kā jau cilvēkam, kas nesen labi paēdis. Daži drēbju gabali gulēja uz galda viņa priekšā.
Uz sarkankoka krēsla Hopkinsa kunga ķermenī sēdēja dēmons Fakvarls. Viņš diriģēja parādi: turēja rokās biezu grāmatu un izteica pavēles apkārtējiem.
Sākotnējo sazvērnieku ķermeņus Netenjels pazina Laimu, Dženkinsu un smalko Vaitersu tagad vadīja nu jau savas prasmes apguvuši dēmoni. Tiesa, viņi joprojām bieži klupa, saraustīti kustinot rokas un kājas, tomēr vairs nekrita un netriecās sienās. Tādējādi viņi bija spējīgi doties uz blakusistabu un kā jau velnēns bija ziņojis atvest no turienes sagūstītos valdības locekļus. Lieli un mazi, vareni un nenozīmīgi visi burvji gaidīja savu kārtu, lai tiktu pārveidoti.
Pa kreisi Laims un Vaiterss uzmanīgi vēroja gaidošos cietumniekus, skaitā divdesmit, kuru rokas joprojām bija sasietas. Netālu no Nūdas troņa vienā pentaklā stāvēja gūstekne ar atraisītām rokām. Viņa trīcošā balsī izteica pēdējos Izsaukšanas vārdus. Netenjels viņu nepazina, acīmredzot tā bija burve no citas ministrijas. Pēkšņi viņa sastinga un nodrebēja. Gaiss saviļņojās, kad atnākošais dēmons ieņēma savu vietu sievietes ķermenī. Fakvarls pamāja ar roku Neriana, kas atradās Dženkinsa ķermenī, aizveda sievieti uz zāles otru malu, lai pievienotos…
Netenjelam šausmās mati saslējās stāvus. Tur bija vairāk nekā divi duči dažāda līmeņa burvju no visām ministrijām. Viņi vārtījās pa zemi, smējās, cēlās kājās un krita, kamēr viņu pavēlnieki izpētīja visas ķermeņa sniegtās iespējas. Pret sienām ik pa brīdim triecās maģijas viļņi, gaiss zumēja no svešādām valodām, dīvainiem prieka un sāpju saucieniem. Un tur starp citiem, sasarkušu un dīvaini tukšu seju, dīvaini sagrieztu galvu, rokām un kājām raustoties, stāvēja… Netenjels šausmās novērsās..
Ruperts Devro, impērijas premjerministrs.
Par spīti visam, kas noticis, par spīti Devro dīvainībām un nejēdzīgajiem rīkojumiem, Netenjels juta, ka acīs sakāpj asaras. Viņš atkal jutās kā divpadsmit gadus vecs, pirmo reizi apžilbis no Vestminsteras greznības. Jaunais burvis atcerējās Devro tādu, kādu to bija redzējis pirmo reizi, šarmantu, žilbinošu, tādu, kāds viņš pats reiz vēlējās kļūt…
Devro ķermenis palēcās, uztriecās virsū kādam citam un nogāzās zemē. Netenjelu pārņēma šausmas. Viņš juta, ka ceļi ļimst.
Dodies turp un stājies rindā! algotnis pavēlēja.
- Pagaidiet, Netenjels ierunājās. Kitija…
- Viņas liktenis būs pavisam cits, un par to viņa var būt pateicīga.
Netenjels lūkojās uz Kitiju un uz mirkli notvēra viņas skatienu, un tad jau viņu pagrūda uz cietumnieku pusi. Laima ķermenis pagriezās. Viņš redzēja tā acīs zaļas liesmas. No mutes atskanēja asa, čērkstoša balss. Fakvarl! Te ir Bartimaja draugs! Vai ņemsim viņu ārpus rindas?
- Protams, Gaspār! Viņš būs nākamais pēc šīs būtnes. Pavēljiiek Nūda, man šķiet, ka šo nu gan jūs negribēsiet nogaršot.
No troņa augstumiem atskanēja varenā balss: Pat dažiem faraonu ģindeņiem bija vairāk gaļas uz kauliem! Viņai būtu jāienāk istabā divreiz, lai kāds to pamanītu! Sūti viņu tālāk.
Netenjels nenolaida skatienu no sievietes, kas tika nostādīta pentaklā. Tieva kā skelets, sabužinātiem matiem, viņa bijusī meistare Džesika Vaitvela stāvēja un lūkojās uz troni. Dēmons, kas mitinājās Vaitersa ķermenī, tikko bija atraisījis viņai rokas, un viņa stāvēja, dūres sažņaugusi.
- Labi, Fakvarls sacīja. Numurs divdesmit astoņi. Paskatīsimies. Es esmu izraudzījies jums ifrītu Mormelu. Jūtieties pagodināta, tas ir cēls gars.
Vaitvela lūkojās uz tronī sēdošo būtni. Kādi ir jūsu plāni attiecībā uz mums?
- Neuzdrošinieties uzrunāt vareno Nūdu! Fakvarls iebrēcās. Jūs un jūsu līdzinieki gadsimtiem esat mūs paverdzinājuši, neizrādot ne mazāko līdzcietību. Kā jums šķiet, kas mums varētu būt padomā? Šī atriebība ir piecus tūkstošus gadus sena! Mēs plānojam pārņemt visu pasauli!
Vaitvelas jaunkundze iesmējās. Jūs esat pārāk optimistisks. Paskatieties apkārt jūs esat iesprostoti ķermeņos, tikko spējat noiet taisni!
- Mūsu nepilnības ar laiku tiks novērstas, Fakvarls pašpārliecināti teica, bet jūsējās būs mūžīgas. Sāciet Izsaukšanu!
Džesika Vaitvela atkal ierunājās: Pārējiem jūs devāt iespēju. Kādēļ nepavaicājat, ko izvēlos es?
Fakvarls nolaida grāmatu klēpi un samiedza acis. Ceru, ka, tāpat kā pārējie nelieši, jūs izvēlaties dzīvi, nevis nāvi, pat ja jūsu vietā to dzīvos kāds cits.
Jūsu pieņēmums ir aplams.
Vaitvela pacēla roku un parādīja strauju, sarežģītu žestu. Viņa izkliedza divus vārdus, parādījās dzeltena gaisma, sēra mākonis, un viņai virs galvas materializējās viņas ifrīts, kas izskatījās pēc grizlilāča. Vaitvela izkliedza pavēli, un ap viņu pacēlās mirdzošs, zils aizsargvairogs. Ifrīts raidīja sprādzienu apmulsušā Fakvarla virzienā: tas viņam trāpīja pa galvu, nogāžot no krēsla un triecot pret sienu.
Dēmoni sacēla brēku. Neriana pacēla roku un raidīja pret Vaitvelu zaļu gaismas šautru. Vairogs to uztvēra. Vaitvela jau bija pagriezusies un bēga uz izeju. Gaspārs, kas mitinājās Laima ķermenī, metās viņai pakaļ. Netenjels aizlika viņam priekšā kāju, tas paklupa un nogāzās.
Netenjels apcirtās un metās skriet. Virs viņu galvām ifrīts raidīja sprādzienus troņa virzienā.
Kur bija Kitija? Te! Algotnis turēja viņu cieši aiz rokas. Meitene cīnījās, spēra, bet nespēja izrauties.
Netenjels metās uz to pusi…
Grīda salīgojās. Viņš paklupa, krita un atskatījās.
Ķermenis zelta tronī bija sakustējies. To ieskāva baltas liesmas. Pirkstu galos virmoja enerģija, acis bija kā sudraba lodes satumsušajā sejā. Viņš pastiepa vienu roku. No viņa pirkstiem krakšķēdamas izlauzās enerģijas bultas, kas lika statujām gāzties un atbalsojās griestu velvēs kā pērkons. Tās aizlidoja uz visām pusēm. Divas nekaitīgi iedūrās grīdā, viena ietriecās bariņā, kur cilvēku ķermeņos iedzīvojās jaunizsauktie dēmoni, un vairākus nogalināja. Ceturtā trāpīja Vaitvelai, saplēšot viņas vairogu gabalos un uz vietas nogalinot. Ifrīts pazuda. Burve nokrita zemē ar seju pret grīdu.