Выбрать главу

Piektā bulta ietriecās grīdā algotnim pie kājām, aizlidinot viņu uz vienu, bet Kitiju uz otru pusi.

Netenjels pielēca kājās. Kitij!

Viņa balsi apslāpēja kaucieni, rēcieni, bļāvieni un taurējieni, ko izdvesa visi zālē izsauktie dēmoni. Tie panikā lika cilvēku ķermeņiem skriet prom visos virzienos, augstu cilājot ceļus un grozot rokas. Viņi saskrējās cits ar citu, lidināja pa gaisu sprā­dzienus. Viņu vidū grozījās burvji, kuru rokas joprojām bija sasietas un mutes aizbāztas, bet acis šausmās ieplestas. Istabu pildīja dūmi, gaismas un panikā skrienoši ķermeņi.

Visā šajā burzmā Netenjels nebija pamanījis, kur īsti Kitija nokrita. Bet viņu nekur neredzēja. Viņš pieliecās, palaida pāri galvai maģisku pulsāciju un palūkojās apkārt. Nē, meitene bija prom.

Vairs nevilcinādamies ne mirkli, jaunais burvis izvairījās no diviem skrienošiem dēmoniem un metās uz durvīm. Izskrē­jis no Statuju zāles, viņš dzirdēja aiz muguras Fakvarla balsi: Draugi, nomierinieties! Esiet mierīgi! Krīze ir pārvarēta! Mums jāatgriežas pie Izsaukšanas. Mieru…

Netenjelam vajadzēja mazāk nekā minūti, lai nokļūtu līdz Vestminsteras dārgumu glabātavai. Atmetis piesardzību, viņš lēca pāri margām un skrēja lejup, izlaižot vairākus pakāpienus. Lejup, lejup… Gaiss kļuva vēsāks, skaņas norima. Netenjels dzirdēja tikai savus straujos elpas vilcienus.

Beidzot viņš nonāca pie ieejas. Pirms divām vai varbūt trim dienām viņš te bija ieradies kā informācijas ministrs un viņam kāds augstprātīgs ierēdnis bija parādījis dārgumus. Tagad tas šķita kā citā dzīvē. Ierēdņa galds bija tukšs. Likās, ka tas pamests lielā steigā, papīri bija sajaukti, un pildspalva gulēja uz grīdas.

Gaitenis veda dziļāk pazemē. Sarkanu ķieģeļu rinda iezī­mēja drošības zonu. Netenjels devās turp. Tiklīdz viņš cēla kāju pāri sarkano ķieģeļu līnijai, zēns nolamājās un sastinga. Uzmanīgi! Viņš gandrīz bija iedarbinājis lamatas! Aiz tās līnijas nebija atļauts ienest neko maģisku. Jaunais burvis nolika uz galda Novērošanas disku, pieglauda matus un pārkāpa sarkano līniju.

Ja vien varētu tikt galā ar buboņu mēri, kas sargā zizli… Viņam nebija ne jausmas, kā to izdarīt. Aiz viņa atskanēja dīvains troksnis.

Zēns apstājās, atskatījās… kāpņu galā stāvēja algotnis, un viņam rokās mirdzēja izliektais nazis.

27 kitija

kitija aizvēra durvis.

Viņai ausīs skanēja Statuju zāles trokšņi, viņa spēja tos saklausīt, pat neņemot vērā garo gaiteni un smagās koka dur­vis. Meitene brīdi stāvēja kā sastingusi, ausi piespiedusi durvīm. Kitija baidījās, ka briesmīgais bārdainis būs viņai sekojis. Kaut kas šajā cilvēkā viņai šķita vēl briesmīgāks nekā tūkstoš dēmo­nos kopā.

Meitene ieklausījās… likās, ka gaitenī viss ir kluss.

Durvīs atradās smaga atslēga. Pieliekot zināmas pūles un apzinoties, ka tas tomēr sniedz tikai nelielu drošību, viņa pagrieza atslēgu un apskatīja istabu.

Tieši tāda, kā tā izskatījās iepriekš, kad meitene te bija iemaldījusies, mēģinādama izbēgt, darbistaba ar nedaudzām mēbelēm. Gar vienu sienu stiepās grāmatplaukts, pie pretējās stāvēja skapis ar dokumentu mapēm. Un galvenais šajā stūrī, nobružāti no gadiem ilgas lietošanas, bija divi pentakli.

Kitijai bija vajadzīgs tikai viens.

Pentakls bija vienkāršs, tāds, kādu viņa bieži bija zīmējusi pie Butona kunga, parastā piecstaru zvaigzne, divkāršais aplis, latīniskie vārdi. Tas bija uzzīmēts uz paaugstinājuma un atbil­stoši istabas izmēriem nebija pārāk liels. Meitene pārmeklēja istabu un atrada darbagalda atvilktnē arī pārējos Izsaukšanai vajadzīgos rīkus. Tur bija krīts, pildspalva un papīrs, sveces, šķiltavas un trauki ar dažādām zālītēm. Tieši zālītes viņai bija vajadzīgas. Viņa tās savāca un uzmanīgi sarindoja ap ārējo apli.

Kaut kur netālu atskanēja skaļš sprādziens. Kitija nervozi salēcās, sirdij krūtīs sitoties, un palūkojās uz durvīm…

Koncentrējies! Kas īsti bija jādara?

Mandrāka nē, Netenjela atstāsts par Apokrifu bija ātrs un grūti izprotams, bet Kitija, strādājot ar Butona kungu, pie šāda runas stila bija pieradusi, un viņas atmiņa bija labi uztrenēta.

Tātad… parasts pentakls bez svecēm. Viss kārtībā.

Viņai vajadzēja aizsargāt savu ķermeni, un tam bija domātas kaltētās zālītes un dzelzs. Kitija izņēma no atvilktnes rozma­rīnu, asinszāli un pīlādža zarus, sajauca kopā un pēc tam izbēra kaudzītēs pentakla iekšpusē. Dzelzi sadabūt bija grūtāk. Mei­tene velti lūkojās apkārt. Varbūt vajadzēs iztikt bez…

Atslēga. Vai tā bija no dzelzs? Kitijai nebija ne jausmas. Ja bija, tā viņu pasargās. Ja ne, nenodarīs nekā ļauna. Viņa izņēma atslēgu no slēdzenes.

Kas vēl? Jā… Netenjels bija kaut ko teicis par apļa salaušanu. Tā bija simboliska rīcība, lai pēc tam ļautu burvim atgriez­ties ķermenī. Nu, to viņa varēja izdarīt. Meitene noliecās un ar atslēgu izkasīja caurumu uzzīmētajā krāsas aplī. Tagad tas vairs nederēja parastai Izsaukšanai. Bet to jau arī Kitija nemaz negribēja.

Viņa piecēlās kājās. Darīts. Citi priekšdarbi nebija nepiecie­šami.

Vēl tikai vajadzēja padomāt par savām ērtībām. Uz krēsla stāvēja vecs, nodriskāts spilvens, kuru viņa nolika pentaklā, lai būtu kur atbalstīt galvu.

Aiz galda pie sienas karājās spogulis. Meitene pameta skatu tajā un sastinga.

Bija pagājis krietns laiciņš, kopš viņa nebija skatījusies spo­gulī, meitene pat nespēja atcerēties pēdējo reizi. Tur nu viņa stāvēja biezi, tumši mati un tumšas, dziļi iegrimušas acis, zob­galīgā smīnā savilktas lūpas un zilums virs vienas acs. Jā, viņa jutās mazliet nogurusi, bet joprojām jauna un spēcīga.

Un ja nu viņai izdosies? Burvji, kas mēģināja sekot Ptolemaja piemēram, gandrīz vienmēr bija ņēmuši sliktu galu. Butona kungs nebija izteicies precīzi, bet devis mājienus par neprātu un sakropļojumiem. Kitija zināja, ka arī pats Ptolemajs pēc Vārtu atvēršanas vairs ilgi nenodzīvoja. Bartimajs teica, ka viņa seja…

Kitija nolamājās un novērsās no spoguļa. Lai arī kāds būtu gaidāmais risks, tas šķita nieks salīdzinājumā ar to, kas paš­laik notika blakuszālē. Viņa bija izlēmusi mēģināt, un tā tas arī notiks. Tas bija viss, ko viņa varēja darīt. Raudāšana neko nelīdzēs. Punkts.

Nekas cits nebija atlicis kā apgulties pentaklā.

Grīda bija cieta, bet galva patīkami atspiedās uz mīkstā spilvena. Zāļu smarža kutināja nāsis. Meitene sažņaudza rokā atslēgu un dziļi ieelpoja.

Pēkšņi viņa kaut ko iedomājās, pacēla galvu, lai paskatītos uz savu ķermeni, un nikni secināja, ka viņa ir par garu kājas sniedzās ārpus apļa. Varbūt tam nebūtu nekādas nozīmes, bet varbūt tomēr. Kitija nogūlās uz sāniem un salieca ceļus, it kā gulētu gultā. Viņa aši palūkojās apkārt… Jā, tagad viss bija kār­tībā. Gatavs.

Gatavs kam? Meiteni pēkšņi pārņēma neticība. Varbūt tas atkal bija viens no viņas sapņiem, muļķīga iedoma, ko bija iedve­sis Bartimajs. Bija neprāts domāt, ka viņai izdosies paveikt to, kas divtūkstoš gadu laikā nebija izdevies nevienam citam. Par ko gan viņa domāja? Viņa taču nebija pat burve!

Bet varbūt tieši tā bija priekšrocība? Bartimajs bija mudi­nājis mēģināt, viņa to zināja. Pēdējie džina vārdi aizlidojot bija saistīti ar Ptolemaju un viņu: "Mums visiem ir dažādas sais­tības, bet liela daļa pagaidām vēl ir ierobežotas." Pagaidām… kas cits tas varēja būt, ja ne mājiens viņai? Ptolemajam nebija nekādu ierobežojumu, viņš bija devies uz Citu pasauli, norai­dot visus līdzšinējos burvju likumus un apgriežot tos kājām gaisā. Un, lai izdarītu to, ko bija izdarījis viņš, nevajadzēja zināt vairāk par parastajiem Izsaukšanas vārdiem Apokrifa instruk­cijās tas bija skaidri pateikts. Grūtākais šķita beigās pasaukt dēmonu. Kitija to varēja izdarīt. Jautājums bija vai tas dar­bosies?