Visu vēl sliktāku padarīja tas, ka Kitija pamanīja šajā virpulī griežamies citas būtnes, tās virpuļoja un palidoja garām tik strauji, ka nebija iespējams tām izsekot, likās, ka tās parādās un izzūd kā izslēgta un ieslēgta elektrība. Viņa mēģināja saprast, kas tie tādi bija, bet kustība bija pārāk strauja. Tas lika meitenei justies slikti. Viņai likās, ka šie garām slīdošie tēli būtu varējuši viņai pavēstīt kaut ko svarīgu.
Pēc nenosakāma laika sprīža Kitija atcerējās, ka bija ieradusies šurp ar noteiktu nolūku, lai gan tagad nespēja to atcerēties. Viņa nevēlējās neko darīt, gribēja palikt turpat, kur bija, šo riņķojošo gaismu ieskauta. Tomēr kaut kas šajā nemitīgi mainīgajā juceklī lika viņai justies nepatīkami, vēlēties no tā visa nošķirties. Viņa vēlējās te ieviest nedaudz kārtības un saliedētības. Bet ko gan viņa varēja iesākt, ja neizjūta pati sevi kā vienotu veselumu?
Viņa izlēma doties uz sarkanbrūni oranžu krāsu virpuli nenosakāmā attālumā. Pašai par pārsteigumu, viņa tiešām pakustējās, tomēr dažādos virzienos. Kad meitene atkal spēja koncentrēties, sarkanbrūnais krāsas plankums nebija nācis ne par matu tuvāk. Viņa mēģināja vairākas reizes, bet iznākums bija tieši tāds pats. Viņas kustības bija mainīgas un nenoteiktas, nebija iespējams tās kaut kur virzīt.
Kitija pirmo reizi patiešām sajuta bailes. Viņa saskatīja gaismu vidū mutuļojam vairākus melnus plankumus, un tajos kustējās senu baiļu atbalsis bailes no nebūtības un vientulības nekurienes vidū.
Nebūs labi, Kitija domāja. Man vajadzīgs ķermenis.
Ar pieaugošu nepatiku viņa vēroja visapkārt plūstošās krāsas un formas, tēlus, kas iemirdzējās te tuvāk, te tālāk, gaismas uzplaiksnījumus, nejēdzīgas krāsu pārejas. Pēkšņi viņas uzmanību piesaistīja jautri virpuļojošs zilganzaļš ritenis.
Stāvi! viņa nikni nodomāja.
Varbūt tās bija tikai viņas iedomas, vai varbūt daļa riteņa bija atdalījusies no pārējā, uz mirkli apstājoties? Kustība bija tik strauja, ka meitene nespēja pateikt.
Kitija pamanīja vēl vienu brīvi klejojošu malduguni. Viņa pavēlēja tai apstāties un tuvoties. Rezultāti bija nekavējoši un pārsteidzoši: paliels matērijas gabals atdalījās no pārējās burzmas un savijās tādā kā bezkrāsainā un stiklainā papardes lapā. Kad meitene atslābināja uzmanību, tā atkal atvijās un pazuda kopējā mirgā.
Meitene mēģināja vēlreiz, šoreiz pavēlot matērijas gabalam izveidot kaut ko kompaktāku. Tas izdevās, un, pieliekot vēl lielākas pūles, viņa izveidoja no šīs masas kaut ko līdzīgu kubam ar nevienādām malām. Bet, tiklīdz viņa atslābinājās, kubs izkusa un pazuda.
Apkārtējās vides spēja pieņemt jebkuru formu Kitijai atgādināja kaut ko iepriekš redzētu. Kas tas bija? Ar zināmām grūtībām viņa atcerējās džinu Bartimaju un viņa mainīgo formu. Ierodoties uz Zemes, viņam bija jāpieņem kāds noteikts veidols; te bija ļoti daudz izvēles iespēju. Varbūt tagad, kad viņi atradās mainītās lomās, Kitijai bija jāmēģina darīt to pašu.
Meitene izdomāja, ka varētu piešķirt sev formu. Un pēkšņi atcerējās arī, kāpēc bija šeit ieradusies. Viņai bija jāsameklē Bartimajs.
Bailes pagaisa, tagad viņa bija apņēmības pilna. Meitene ķērās pie darba, lai izveidotu sev ķermeni.
Diemžēl to bija vieglāk nolemt nekā izdarīt. Liekot lietā gribasspēku, viņai izdevās no kāda lidojoša matērijas gabala izveidot kaut ko līdzīgu cilvēka ķermenim. Tam bija balonam līdzīga galva, resns vēders un četri nevienādi locekļi, turklāt tas bija caurspīdīgs un tajā atspoguļojās garām slīdošās krāsas. Bet, kad Kitija mēģināja šo marioneti padarīt saturīgāku, viņa saprata, ka nespēj koncentrēties uz visu vienlaikus. Kamēr viņa mēģināja izstiept kājas vienā līmenī, galva noliecās un izplūda kā sviests saulē, kad viņa steidzās atkal nostādīt vietā galvu un izveidot seju, kājas saļima. Tā tas turpinājās, līdz vairāki labi domāti uzlabojumi beidzot bija pilnīgi sabojājuši figūru un tā izskatījās pēc balona ar kniepadatas galviņu. Kitija to nepatikā noskatīja.
Turklāt to bija ļoti grūti izkustināt. Lai gan viņa spēja figūru pakustināt uz priekšu un atpakaļ tā lidoja plūstošo enerģiju straumē kā putnēns stiprā vējā -, Kitija nespēja pakustināt atsevišķi katru roku vai kāju. Kamēr viņa centās to izdarīt, ķermenis palēnām aizpeldēja no ekstremitātēm kā dzija no vārpstiņas. Pēc kāda laika Kitija atmeta ar roku un ļāva figūrai izšķīst.
Par spīti neveiksmei, viņa bija sajūsmā par pašu ideju un tūlīt pat ķērās pie jauna darba. Kitija izmēģināja dažādas citas formas, mēģinot tās vadīt. Figūrai, kas sastāvēja no stabiņiem un atgādināja bērna zīmējumu, bija mazāk matērijas, un to varēja pasargāt no izjukšanas. Bet dažādās spēcīgās enerģijas, kas strāvoja apkārt, lika šai būtnei saliekties pie katra soļa. Nākamā, kas izskatījās pēc desas luņķa, bija stabilāka, bet neglīta. Trešā, vienkārša bumba, bija visstiprākā un vieglāk vadāmā, un ar to viņa aizceļoja diezgan tālu, mierīgi peldot apkārtējā juceklī.
Ir vajadzīga vienota forma, Kitija domāja. Lode ir laba. Tā nozīmē kārtību.
Formai bija zināma ietekme uz apkārtni, jo Kitija drīz vien pamanīja izmaiņas vidē, pa kuru bumba lidoja. Līdz šim krāsu laukumi, mirdzošās gaismas, nepastāvīgie tēli bija neitrāli un lidoja, kur tiem ienāca prātā. Bet tagad it kā justu noteiktību, ar kādu Kitija uzturēja lodes formu, likās, ka tie pamanījuši viņas klātbūtni. Viņa to sajuta virpuļu kustībā. Apkārtējā vide sāka mainīt virzienu enerģijas murskuļi pielidoja tuvāk lodei un atkal attālinājās. Tas notika ik pa brīdim, turklāt arvien vairāk vītņu, riteņu un apļu tuvojās arvien straujāk un noteiktāk. Likās, ka visi ir ieinteresēti, bet tā bija nepatīkama interese, tāda kā haizivīm par peldētāju, un Kitija sajutās neomulīgi. Viņa palēnināja bumbas lidojumu un ar gribas piepūli pavēlēja tai lidot virsū ziņkārīgajām formām. Paturot bumbu kā centru, viņa lidoja virsū tuvākajām vītnēm un vijumiem, liekot tiem izšķīst un pazust.
Tomēr pārsvars ilgi nebija viņas pusē. Tiklīdz Kitija grasījās paslavēt sevi par spēcīgu gājienu, pēkšņi kāda stiklaina spirāle pastiepās no kopējās masas gluži kā amēbas tausteklis un izkoda lodei sānā lielu caurumu. Kad Kitija metās to labot, parādījās nākamais uzbrucējs un izplēsa gabalu matērijas no otras puses. Meitene izmisīgi atgaiņājās. Visa apkārtējā matērija trīcēja un pulsēja. Gaismas zibēja. Kitija beidzot sajuta īstas bailes.
Bartimaj, viņa domāja. Kur tu esi?
Likās, šim vārdam ir ietekme uz apkārtējo vidi. Pēkšņi uzmirgoja un pazuda vesela tēlu lavīna, un tie bija spēcīgāki un paliekošāki nekā visi pārējie. Pāris no tiem pakavējās tik ilgi, lai meitene saskatītu detaļas figūras, sejas, debesu atspulgu, kādu ēku, jumtu, ko balsta kolonnas. Tās bija cilvēku figūras, bet tām mugurā bija nekad neredzētas drēbes. Garām slīdošie tēli Kitijai atgādināja pagātnes notikumus, sen aizmirstas atmiņas. Tomēr tās nebija viņas atmiņas.
It kā atbildot uz šo domu, no apkārtnes uzpeldēja kāds tēls, kas uzkavējās. Tas bija redzams kā caur saplēstu kameras lēcu, tomēr pietiekami skaidrs: viņas vecāki, kas roku rokā stāvēja blakus. Kitija vēroja, kā māte paceļ roku un pamāj.
Kitij! Atgriezies pie mums!
Ejiet prom… Kitija niknumā un satraukumā atrāvās. Tas noteikti bija šīs pasaules triks, bet tik un tā nelika viņai justies labāk. Koncentrēšanās spējas bija iedragātas, kontrole pār bumbu un apkārtni vājinājās. Bumba sakritās, tai no visām pusēm tuvojās matērijas vijumi.