Kitij, mēs tevi mīlam.
Pazūdiet! Viņa atkal atsita staipīgās vītnes. Tēva un mātes tēli izgaisa. Kitija apņēmīgi piešķīra savai lodei iepriekšējo izskatu. Viņa bija no tās atkarīga, lai definētu sevi, lai saglabātu kaut mazāko kontroli. Viņa baidījās to pazaudēt.
Parādījās vēl citi tēli, un visi kustējās pārāk strauji, lai varētu tos atšķirt. Daži šķita nepazīstami, citi kaut kur redzēti un izsauca zaudējuma un sāpju pilnas atmiņas. Gaismas uzmirdzēja, tālumā parādījās vēl viens tēls vecs vīrs, kas balstījās uz spieķa. Viņam aiz muguras traucās melna tumsa.
Kitij, palīdzi! Tas dzenas man pakaļ!
Spalvaskāta kungs…
Nepamet mani! Tēls palūkojās pār plecu1 un šausmās iekliedzās. Un tad jau tas bija pazudis. Gandrīz nekavējoties parādījās nākamā vīzija sieviete, kas bēg un slēpjas aiz kolonnām, bet viņu vajā kaut kas tumšs un draudīgs. Baltas gaismas uzliesmojums. Kitija mēģināja koncentrēties uz lodi. Tie bija tikai spoki, parādības. Tiem nebija nekādas nozīmes.
Bartimaj! Viņa atkal domās sauca šo vārdu, šoreiz jau lūdzoši. Un atkal tas izraisīja apkārtējās enerģijas atbildi. Pavisam tuvu parādījās Džeikoba Hairnēkas skumji smaidošā seja.
Tu vienmēr gribēji būt neatkarīga, Kitij! Kāpēc tu nespēj mest mieru? Pievienojies mums! Labāk neatgriezies uz Zemes! Tas tev nemaz nepatiks.
Kāpēc ? viņa nespēja atturēties no šī jautājuma.
Nabaga bērns. Tad jau tu redzēsi. Tu vairs neesi tā, kas biji.
Parādījās vēl kāds tēls garš vīrs ar tumšu seju, kas stāvēja uz zaļa pakalna. Viņa seja bija skarba.
Kāpēc tu nāci mūs traucēt ?
Sieviete, tērpusies baltā kleitā, smēla ūdeni no akas.
Mulke! Tevi te neviens negaida!
Es atnācu pēc palīdzības.
To tu nesaņemsi. Sievietes tēls sašūpojās un pazuda.
Tumšādainais vīrietis pagriezās un kāpa augšup pa kalnu.
Kāpēc tu mums uzbāzies ? viņš pār plecu jautāja. Tava klātbūtne mūs ievaino. Gaismām uzmirdzot, arī viņš bija prom.
Džeikobs Hairnēka skumji pasmaidīja.
Liecies mierā, burve. Tev nav izredžu. Tu pat nespēj nokļūt atpakaļ mājās.
Es neesmu burve.
Tiesa. Tagad tu neesi nekas. Viņu ietina stīgas un vītnes, zēns pazuda krāsu un formu virpulī.
Nekas… Kitija nopētīja bumbu, kas pa to laiku, kamēr viņa bija novērsusi uzmanību, bija izkususi kā sniegs. Pa gaisu lidinājās sīkas matērijas plēksnītes, kas reiz bija bumbas virspuse, bet, uzpūšot vējam, tās aizvirpuļoja. Jā, tā bija tiesa viņa nebija
nekas, viņai nebija formas, nekāda pieturas punkta. Nebija jēgas izlikties, ka būtu citādi.
Turklāt šiem dīvainajiem tēliem bija taisnība par vēl ko citu viņa nudien nezināja, kā atgriezties mājās.
Griba sāka zust. Meitene ļāva lodei izgaist, tā sagriezās un pazuda nebūtībā. Meitene juta, kā aizplūst…
Tālumā parādījās vēl kāds tēls.
Sveika, Kitij!
Pazūdi!
Un man likās, ka tu mani sauci…
29 netenjels
netenjels un algotnis klusēdami lūkojās viens uz otru apmēram pusminūti. Neviens no viņiem nepakustējās. Nazis bārdainā vīra rokā palika nekustīgs, otru roku viņš bija iespiedis sānos. Netenjels bezcerīgi uzlūkoja sāncensi. Viņš bija redzējis, cik ātri šīs rokas spēj kustēties. Bet patlaban Netenjels jutās bezpalīdzīgs. Pagājušoreiz, kad viņi tikās, viņam vismaz bija Bartimajs.
Algotnis ierunājās pirmais. Es atnācu tev pakaļ. Dēmons grib tevi dzīvu.
Netenjels neko neteica un nekustējās. Jaunais burvis mēģināja izgudrot rīcības plānu, bet smadzenes paralizēja bailes. Visas domas sastinga un pārakmeņojās.
- Manuprāt, vairāki no labiem burvjiem tika nogalināti, algotnis turpināja, bet Nūda vēlas saglabāt pēc iespējas vairāk jaunu, noderīgu ķermeņu. Nu? Vai arī tu vēlies cēlāku nāvi? To var nokārtot.
- Mums nemaz nav… Netenjels juta, kā vārdi ķeras rīklē, nav jācīnās.
Melnā tērptais vīrs iesmējās. Cīņa nozīmētu, ka es uzskatu tevi par vienlīdzīgu.
- Manā pakļautībā ir vēl viens varens dēmons, Netenjels meloja. Padomā, ko runā, citādi likšu tam uzbrukt. Mēs taču varam sadarboties, lai uzveiktu ienaidnieku! Tev jāatzīst, ka tas būtu arī tavās interesēs. Es tev dāsni atlīdzinātu, izsniegtu zeltu, cik vien tu gribētu. Es varu piešķirt tev lorda titulu, varu uzdāvināt tev zemi, īpašumus, ko vien sirds kāro. Tev tikai jācīnās kopā ar mani. Sajās dārgumu glabātavās ir ieroči, ko mēs varam izmantot.
Par atbildi bārdainis nospļāvās uz grīdas. Man nav vajadzīgi ne īpašumi, ne tituli! Mana sekta tos uzskata par niekiem. Vienīgais, ko mēs atzīstam, ir zelts, bet to man apsolīja arī dēmons, ja es kalpošu viņam. Un… nē, nerunā, es zinu, ko tu teiksi! Kas par to, ja Nūda iznīcinās visu Londonu, pat ja viņš ķersies pie Eiropas kāda man daļa? Manis pēc viņš var pazudināt visu pasauli! Es neticu ne impērijām, ne karaļiem. Lai to vietā nāk haoss! Man no tā būs tikai labums. Kāda ir tava atbilde? Gribi nomirt tepat un tūlīt?
Netenjels samiedza acis. Mana atbilde uz pirkstgaliem zogas tev no muguras. Nogalini viņu, Belazel! Uzbrūc!
To teicis, viņš ar pirkstu norādīja uz kāpnēm algotnim aiz muguras. Vīrietis noliecās un apcirtās riņķī, gatavs uzbrukumam, bet kāpnes bija tukšas. Viņš nolamājās, vēlreiz apgriezās un satvēra rokā sudraba disku, bet Netenjels jau bija nozudis ap stūri un skrēja uz dārgumu glabātavu. Algotnis meta…
Netenjels mēģināja reizē izvairīties no lidojošā diska un skriet, bet viņam aizķērās kāja, un zēns smagi novēlās uz akmens plāksnēm.
Sudraba disks, šķeldams gaisu, ietriecās sienā virs jaunā burvja galvas, atsitās pret pretējo sienu un nokrita zemē.
Netenjels bija nokritis uz izstieptām rokām. Viņš uztrausās kājās, paķēra sudraba disku un skrēja tālāk, pametot skatienu pār plecu.
Algotnis steidzās viņam pakaļ, seju dusmās saviebis. Likās, ka viņš iet bez steigas, bet gaiss ap vīrieša zābakiem pulsēja un vibrēja. Viens viņa solis bija parasta cilvēka triju soļu garumā, un drīz vien viņš jau atradās Netenjelam aiz muguras. Viņš pacēla nazi dūrienam. Netenjels iekliedzās un metās sānis.
No gaiteņa sienas parādījās pelēka ēna, tā kustējās klusi kā dūmi un apvijās algotnim ap vidu, sniedzoties ar roku viņam pie rīkles. Algotnis pagriezās, pacēla nazi un dūra. Pelēkā ēna novaidējās, bet tvērienu neatlaida. No tās izplūda zils starojums, kas ietvēra bārdaino vīru, viņš noklepojās un nospļāvās. No sienām un glūdas pacēlās vēl citas ēnas, apķērās ap algotņa zābakiem un biksēm, tvērās pie mēteļa. Algotnis dūra pa labi un kreisi, tad piesita papēdi, un septiņjūdžu zābaki aiznesa viņu prom pa gaiteni. Bet zilā dūmaka no viņa neatlaidās, ēnas turējās, piesūkušās kā dēles, un parādījās arvien jaunas.
Netenjels atspiedās pret sienu. Viņš, protams, zināja, ka vaina ir zābakos to aura bija iedarbinājusi lamatas, tiklīdz algotnis bija pārkāpis līniju. Ēnas bija metušās virsū maģisko priekšmetu īpašniekam. Nelaime tikai tā, ka tas bija maģisks uzbrukums un kā Netenjels zināja no rūgtās pieredzes šī vīra pretošanās spējas bija neiedomājamas.
Tomēr šis starpgadījums deva Netenjelam iespēju atrauties. Dārgumu glabātava atradās kaut kur priekšā, tur, kur šobrīd cīnījās algotnis. Netenjelam bija jādodas turp. Viņš satvēra ciešāk sudraba disku un zagās uz priekšu pa gaiteni, garām neskaitāmām durvīm un pagriezieniem, tuvāk un tuvāk sadursmes vietai.
Tagad Netenjela ienaidnieku bija apņēmušas tik daudzas ēnas, ka jaunais burvis viņu pat nespēja saskatīt, lielais vīrs bija gandrīz aprakts pelēko stāvu murskulī. Dēmonu svars bija nospiedis viņu uz ceļiem, un Netenjels garāmejot pamanīja viņa seju, piesarkušu no cīņas un zilās miglas. Likās, ka vīrietim jau trūkst elpas, bet viņš joprojām cīnījās. Uz grīdas gluži kā skaidas no ēvelsola klājās dēmonu būtības gabaliņi.