Arī nazis ir sudraba, Netenjels domāja. To viņi nevar izturēt. Agrāk vai vēlāk viņš izlauzīsies brīvībā.
Šī doma bija kā strāvas sitiens. Viņš bija sasniedzis cīņas punktu. Zēns pacēla disku, piespiedās pie sienas un virzījās uz priekšu, nenolaižot acis no dēmoniem. Viņš redzēja, kā viena ēna, pārcirsta uz pusēm, nogāžas zemē. Netenjels vairs nekavējās. Laika bija pavisam maz.
Prom pa gaiteni, vēl dziļāk pazemē. Te bija gaiteņa gals un dzelzs durvis ieeja pazemes noliktavā.
Netenjels pieskrēja pie durvīm un palūkojās atpakaļ. No gaiteņa skanēja elsas, nopūtas un necilvēcīgi kliedzieni. Nedomā par algotni! Kas tagad būtu jādara?
Jaunais burvis nopētīja durvis. Šķita, ka tās ir pavisam parastas durvis ar lodziņu un parastu rokturi. Nekā vairāk. Vai te varētu būt kādas lamatas? Iespējams, lai gan ierēdnis neko nebija minējis. Zēns zināja, ka dārgumus sargāja buboņu mēris, •bet kas to iedarbināja? Varbūt atlika tikai atvērt durvis…
Netenjela roka kavējās uz roktura. Vai viņam vajadzētu….?
Zēns palūkojās pār plecu. Bija jādabū zizlis, citādi viņam draudēja nāve. Netenjels satvēra rokturi un parāva durvis…
Nekas nenotika. Durvis palika slēgtas.
Netenjels nolamājās. Tātad tās bija aizslēgtas. Viņš lauzīja galvu. Neizskatījās, ka te būtu atslēgas caurums. Ja durvis sargāja kāda burvestība, viņam nebija laika, lai to atminētu.
Viņam ienāca prātā dīvaina doma. Zēns vēlreiz nospieda rokturi, tikai šoreiz nevis pavilka durvis, bet pagrūda.
Durvis atvērās. Netenjels aizturēja elpu.
Viņam pretī nelidoja nekāds mēris. Ieslēdzās gaisma laikam griestos bija ieslodzīts kāds velnēns, kura uzdevums bija iedegt gaismu, tiklīdz atvērās durvis. Viss izskatījās tāpat kā pirms divām dienām marmora paaugstinājums telpas centrā, piekrauts ar dārgumiem. Citādi istaba bija tukša. Visapkārt marmora paaugstinājumam stiepās olīvzaļas grīdas plāksnes.
Netenjels paberzēja zodu. Visticamāk, ka buboņu mēris pacelsies no zaļajām plāksnēm, tiklīdz tām uzkāps, un viņš pāris sekunžu laikā būs pagalam. Nepatīkama doma. Bet kā lai tiek tām garām? Grīdas plāksnes bija pārāk plašā lokā, lai tām pārlēktu vai pārkāptu, un viņš neprata lidot…
Zēnu sagrāba neizlēmība. Viņš nevarēja doties atpakaļ situācija bija pārāk briesmīga, turklāt Kitija paļāvās uz viņu. Bet ieiet šajā istabā nozīmēja nāvi, viņam nebija nekādu aizsarglīdzekļu ne vairoga, ne burvestību…
Jaunais burvis nenolaida acis no marmora paaugstinājuma. Uz tā stāvēja nefrīta akmens zelta ietvarā, zelta ķēdītē. Samarkandas amulets. Netenjels ļoti labi zināja, uz ko tas ir spējīgs. Viņš bija redzējis, kā tā spēks atvairīja Ramutru; tātad tas tiktu galā arī ar buboņu mēri. Ja nu viņš skrietu, cik spēka…?
Viņš iekoda lūpā. Nē, attālums līdz amuletam bija pārāk liels. Viņš nesasniegs amuletu pirms…
Lai gan gaitenis joprojām bija kluss, Netenjels sajuta skaustā dīvainu kņudēšanu un pagriezās. Skats, kas tur pavērās, lika vēderam sagriezties un ceļiem saļimt.
Ar nazi rokās algotnim bija izdevies tikt vaļā gandrīz no visiem gariem, izņemot vienu, kas joprojām turējās viņam ap vidu. Pārējie gulēja zemē. No sienām un grīdas joprojām pacēlās jaunas ēnas, viena no tām raidīja algotņa virzienā zilu pulsāciju, kas trieca vīrieti pret sienu, bet nespēja nogāzt no kājām. Nepievēršot nekādu uzmanību ēnai, kas bija apķērusies viņam ap kaklu un mēģināja žņaugt, algotnis nokratīja no kājām vispirms vienu, tad otru zābaku. Tie nogāzās uz akmeņiem.
Vīrietis devās prom no zābakiem, un ēnas vairs nelikās interesējamies par viņu. Tās sapulcējās ap zābakiem, apošņājot tos un aptaustot ar garajiem pirkstiem. Arī ēna, kas bija apķērusies viņam ap kaklu, atlaida tvērienu. Bārdainais vīrs nokratīja to no muguras un ar sudraba nazi pāršķēla uz pusēm. Tagad tā bija tikai pelēka masa uz grīdas.
Kamēr Netenjels lūkojās uz viņu, algotnis devās uz dārgumu glabātavas pusi. Viņš nāca lēni, bet nepielūdzami. Vīrieša apmetnis bija saplēsts, kājās zeķes. Likās, ka ēnu uzbrukums bija viņu nogurdinājis seja pauda nogurumu, viņš kliboja un klepoja.
Netenjels stāvēja durvīs, ar vienu kāju jau pāri slieksnim. Domas viņa galvā joņoja no zaļajām akmens plāksnēm līdz algotnim. Viņam no bailēm gandrīz kļuva slikti. Nebija atlicis nekas cits kā izvēlēties nāvi.
Jaunais burvis mēģināja nomierināties. Nāve bija neizbēgama. Algotņa seja pauda, ka nāve no viņa rokas būs sāpīga. Bet otra…
Amuleta vēsais starojums spīdēja uz marmora paaugstinājuma, aicinot pie sevis. Tas bija pārāk tālu… Tomēr nāve no buboņu mēra tādā koncentrācijā vismaz būs ātra.
Netenjels izlēma. Viņš atkāpās no noliktavas durvīm, tuvāk algotnim.
Zilās acis ieurbās viņējās. Vīrietis pasmaidīja un pacēla nazi.
Netenjels apcirtās uz papēža un metās uz durvīm. Bārdainais vīrietis dusmās ierēcās, bet zēns tam nepievērsa nekādu uzmanību. Bija svarīgi uzņemt pēc iespējas lielāku ātrumu, aizlēkt pēc iespējas tālāk…
Pēkšņi viņš sajuta sāpes plecā, iekliedzās, bet neapstājās. Pa atvērtajām durvīm, iekšā istabā, pretī zaļajām akmens plāksnēm…
Aiz muguras atskanēja soļi un apslāpēta klepošana.
Zēns jau bija pie zaļo akmens plākšņu malas. Viņš lēca, lidoja…
Piezemējās un metās skriet.
Visapkārt, šņākdami kā niknas čūskas, no grīdas pacēlās dzeltenzaļu dūmu mākoņi.
Tur priekšā atradās marmora paaugstinājums ar dārgumiem. Gledstona zizlis, dārgakmeņiem rotāts cimds, sena vijole, kas notraipīta ar asinīm, kausi, zobeni, šķirstiņi un gobelēni. Netenjels nenolaida acis no Samarkandas amuleta, steidzās uz priekšu, saraujoties pie katra dzeltenzaļā mākoņa pieskāriena.
Zaļā migla ieskāva visu kā biezā plīvurā. Netenjels juta, kā tā dzeļ ādu, dzēlieni kļuva intensīvāki, zēns sajuta sāpes un saoda deguma smaku…
Aiz viņa atskanēja klepus.
Beidzot viņš bija sasniedzis marmora paaugstinājumu. Zēns pastiepa roku, satvēra amuletu, noraujot to no stenda. Viņš lēca, uzkrita uz marmora bluķa un novēlās zemē, nogāžot arī visus dārgumus. Acis dega, viņš tās cieši aizmiedza. Āda sūrstēja. Viņš sadzirdēja sāpju kliedzienu un tikai pēc tam saprata, ka kliedzējs bijis pats.
Zēns uzlika amuletu kaklā, sajuta tā vēso pieskārienu krūtīm…
Sāpes bija pazudušas. Āda joprojām sūrstēja, bet tās bija parastas sāpes, nevis mokoša dedzināšana. Visvairāk smeldza brūce plecā. Zēns sadzirdēja savādu sīkšanu un atvēra acis dzeltenzaļie tvaiki tinās viņam apkārt, virpuļoja, mēģināja piekļūt ādai, bet to visu sevī iesūca nefrīta akmens amuleta centrā.
Netenjels pacēla galvu. Viņš redzēja griestus, marmora paaugstinājumu un buboņu mēra tvaikus. Nekas cits nebija saskatāms.
Kur tad bija palicis…
Pavisam netālu kāds noklepojās.
Netenjels pakustējās. Tas nebija pārāk ātri, bet straujāk viņš nespēja. Sāpes plecā neļāva atbalstīties uz labās rokas, tāpēc viņš atspiedās uz kreisās un lēnām piecēlās.
Otrpus marmora paaugstinājumam stāvēja algotnis, un arī viņu ieskāva mēra mākonis. Viņš turēja rokā nazi un nenolaida acis no Netenjela. Tomēr viņš bija atbalstījies pret marmora bluķi un klepoja pie katra elpas vilciena.