Bārdainais vīrietis iztaisnojās un sāka nākt Netenjela virzienā.
Netenjels atkāpās.
Viņa pretinieks kustējās ļoti piesardzīgi, it kā katra kustība sagādātu viņam sāpes. Algotnis nepievērsa uzmanību apkārt mutuļojošajam mērim, kas jau bija noēdis viņa mēteli un tagad plēsa caurumus melnajās drēbēs un zeķēs. Viņš atkāpās no marmora bluķa.
Netenjela mugura atdūrās pret sienu. Tālāk vairs nebija, kur iet. Viņa rokas bija tukšas sudraba disks bija nokritis zemē kaut kur pa ceļam. Zēns jutās pavisam neaizsargāts.
Buboņu mēris vēl niknāk uzbruka vīram melnajās drēbēs. Netenjels redzēja viņa sejā pazibam dīvainu grimasi kā šaubas vai sāpes. Vai pretošanās spējas sāka zust? Viņam jau bija jātiek galā ar dēmonu uzbrukumu gaitenī, un tagad arī mēris… Vai tiešām pretinieka seja mainīja krāsu? Vai tā nebija mazliet dzeltenīga, vai neparādījās rētas?
Algotnis nepielūdzami tuvojās, zilo acu skatiens bija caururbjošs.
Jaunais burvis piespiedās ciešāk pie sienas. Viņa roka instinktīvi sagrāba amuletu, metāls bija patīkami vēss.
Mēra mākonis pēkšņā niknumā savijās ap algotni, ieskaujot viņu kā apmetnī. It kā tas pēkšņi būtu atradis viņa vājo punktu, plaisu šī neuzvaramā vīra bruņās. Tas uzmutuļoja kā lapseņu bars, kas metas uz ienaidnieku, un dzēla. Algotnis nepalēnināja soli. Viņa āda jau izskatījās pēc veca papīra, miesa iekrita, it kā būtu pēkšņi izžuvusi. No melnās bārdas pazuda visa krāsa. Bet gaišzilās acis vērās Netenjelā ar nerimstošu naidu.
Tuvāk, tuvāk… Roka, kas turēja nazi, bija sažuvusi, to it kā veidoja tikai kauli un āda. Bārda kļuva pelēka, tad balta, vaigu kauli izspiedās. Netenjelam šķita, ka algotnis smaida. Smaids papletās platāks, atklājot visus zobus. Sejas āda pilnībā atdalījās, atstājot tikai galvaskausu ar baltu bārdu, kas izskatījās kā pielīmēta, un mirdzošām acīm, kas pēdējo reizi uzliesmoja un izdzisa.
Skelets melnās drānās sašūpojās un nogāzās, sašķīda, izkaisot drēbju gabalus un kaulu šķēpeles pa grīdu pie Netenjela kājām.
Buboņu mēris pamazām norima. Tas, kas bija palicis pāri, tika iesūkts amuletā. Netenjels aizkliboja līdz marmora paaugstinājumam. Uzlūkota ar lēcām, dārgumu spožā aura viņu žilbināja. Visspožāk mirdzēja zizlis. Viņš pastiepa roku, tikai tagad pamanīdams sīkos ievainojumus uz plaukstas, un pacēla to. Viņš atcerējās, cik tas bija gluds, cik gaišs bija vecais koks.
Netenjels nejuta nekādu uzvaras prieku. Viņš bija pārāk novārdzis. Zizlis bija rokās, bet doma par tā iedarbināšanu viņu biedēja. Sāpes plecā lika viņam just vieglu reiboni. Zēns pamanīja uz grīdas vainīgo asiņainu sudraba disku. Tam blakus atradās otrs disks, tas, ko viņš pats bija nosviedis. Viņš to pacēla un ielika kabatā.
Zizlis, amulets… Kas vēl? Viņš pārskatīja pārējos dārgumus. Daži tie, par kuriem viņš bija dzirdējis, pašlaik nešķita noderīgi. Pārējie nebija tik spēcīgi, lai tos ņemtu līdzi. Jaunais burvis bez kavēšanās atstāja noliktavu.
Kad viņš devās atpakaļ ar zizli rokās, sargi mēģināja viņam uzbrukt, bet viņu raidītā zilā pulsācija tika ierauta amuletā, un arī tie gari, kas mēģināja uzbrukt Netenjelam paši, attapās turpat amuleta vidū. Jauno burvi nekas vairs nekavēja. Pa ceļam viņš savāca septiņjūdžu zābakus. Pavisam drīz viņš jau bija pie izejas.
Uz ierēdņa galda stāvēja viņa Novērošanas disks.
- Velnēn, tev būs jāizpilda trīs uzdevumi, un pēc tam tu būsi brīvs.
- Tu joko, vai ne? Viens no tiem noteikti ir neizpildāms. Jāsavij virve no smiltīm? Jāuzceļ tilts uz Citu pasauli? Saki vien, satriec mani!
Kamēr velnēns bija prom, jaunais burvis apsēdās uz galda, smagi balstīdamies uz zižļa. Plecs sāpēja, sejas un roku āda dega, elpa bija saraustīta.
Velnēns bija atgriezies viņa seja sajūsmā mirdzēja, viņš gandrīz nevarēja novaldīt sajūsmu. Pirmais jautājums: diženie gari patlaban pamet ēku. Vari palūkoties. Diskā parādījās attēls: Netenjels pazina Vestminsteras pagalmu. Ēkas sienā bija izsists caurums, un no tā parādījās necilvēcīgs pūlis. Tie bija valdības pārstāvji, sievietes un vīrieši, kas dīvaini steberēja uz priekšu. Atskanēja sprādzieni, liesmoja Elles ugunis, burvestības lidoja uz visām pusēm. Visiem pa vidu steidzās mazais, resnais Kventina Mierdara ķermenis.
- Tur nu viņi aiziet, velnēns ziņoja. Apmēram četrdesmit necilvēcīgu būtņu. Daži no viņiem joprojām droši neturas uz kājām, iet gluži kā tikko piedzimuši teļi. Bet gan jau ar laiku iemanīsies.
Netenjels nopūtās. Kā tad.
- Otrais jautājums: ieroči atrodami augšup pa kāpnēm, trešās durvis pa kreisi. Un trešais…
- Kur viņa ir?
- Augšup, garām Statuju zālei, pirmās durvis pa labi. Varu parādīt, ja vēlies. Parādījās Vaitholas administratora darbistaba. Uz grīdas pentaklā gulēja meitene.
- Tuvāk! Netenjels pavēlēja. Vai vari piekļūt tuvāk?
- Jā. Bet skats nav no skaistajiem. Lai gan tā ir tā pati meitene, pat ja tev šķitīs, ka nav. Redzi? Arī es sākumā šaubījos, bet pazinu drēbes…
- Ak, Kitij, Netenjels noelsās.
30 kitija
Tu nu gan nesteidzies, Kitija nodomaja.
Ko tu ar to gribi teikt? Tu taču tikko ieradies!
Muļķības! Es te esmu jau veselu mūžību! Viņi man sekoja, teica, ka man jāpazūd, ka es neesmu nekas, un es jau sāku tam ticēt! Es jau gribēju padoties, Bartimaj, bet tad beidzot ieradies tu.
Padoties? Tu te esi ne ilgāk par pāris sekundēm. Tas ir, skatoties pēc zemes laika. Te laika izjūta ir nedaudz citāda. Te laiks met cilpas. Es jau varētu mēģināt tev izskaidrot, bet, klau, tas taču nav galvenais! Svarīgākais ir tas, ka tu esi šeit. Es neticēju, ka tu atnāksi.
Tas nemaz nebija tik grūti. Laikam jau tāpēc, ka tu man palīdzēji.
Tas ir grūtāk, nekā tu domā. Kopš Ptolemaja tu esi pirmā, kam tas izdevies. Lai to izdarītu, nepieciešamas spējas atdalīties no savas būtības, kas burvjiem ir vienkārši neiespējami. Tie, kas mēģina, bet izgāžas, sajūk prātā.
Arī man šī atdalīšanās no sevis nemaz nevedas tik viegli. Ir grūti nebūt sev pašai.
Kāpēc neizveido sev kādu tēlu ? Kaut ko tādu, uz ko koncentrēties. Varbūt tad tu justos labāk.
Es jau vairākus izmēģināju! Vienīgais, kas spēja pastāvēt, bija bumba, bet likās, ka tas viņus saniknoja.
Mēs neesam nikni. Vai es tev šķietu nikns ?
Kitija pamanīja tālumā kādu mirgojošu attēlu. Tā bija stalta, tumšādaina sieviete, kam mugurā bija balta kleita un apmetnis. Viņa sēdēja marmora tronī. Skaistā seja bija nopietna un skumja.
Nē, Kitija nodomāja. Bet tu esi citāds.
Tev nebija jāskatās uz šo sievieti. Tas neesmu es, tās ir tikai atmiņas. Es esmu tev visapkārt. Mēs esam visapkārt. Šeit ir citi noteikumi nekā otrpus Vārtiem. Šeit starp gariem nav ■nekādu robežu. Mēs visi esam viens. Un tagad tajā ietilpsti ari tu.
Meitenei visapkārt uzvijās dažādu krāsu un formu pavedieni, gluži kā Jaungada konfeti. Sievietes tēls pazuda, bet parādījās citi. Kitija redzēja katru tēlu tā, it kā tas būtu divpadsmit reižu pavairots, it kā viņa lūkotos uz to ar mušas acīm, bet tad saprata, ka nejau tēli daudzkāršojās, bet gan viņa pati.
Tas man diez ko nepatīk, viņa prātoja.
Šie tēli ir atmiņas dažas no tām varbūt ir tavas. Zinu, ka ir pagrūti pie tā visa pierast. Arī Ptolemajs sākumā bija apmulsis, bet viņš jutās daudz drošāk, kad bija izveidojis sev formu. Tas bija ļoti prasmīgs viņa paša zemes veidola atspulgs. Varbūt tu arī pamēģināsi vēlreiz ?