bet visumā lika mani mierā.
Tajos retajos gadījumos, kad viņš mani izsauca, mēs abi zinājām, ar ko būs jārēķinās. Mums bija savas vienošanās. Es zināju viņa īsto vārdu, un viņš zināja, ka es zinu. Lai gan burvis man draudēja ar neiedomājamām sekām, ja es to kādam atklāšu, patiesībā viņš nekad draudus neīstenoja un izturējās pret mani pieklājīgi. Es paturēju viņa vārdu noslēpumā, bet viņš mani nesūtīja bīstamos darbos uz Ameriku. Dučiem džinu tur jau bija aizgājuši bojā atskaņas par šiem zaudējumiem bija izplatījušās visā Citā pasaulē un es biju priecīgs, ka man tur nav jāiesaistās. [16] [1] Tie, kas zināja cilvēces vēsturi, skaidri saprata pēdējā kara cēloņus. Amerika jau gadiem ilgi bija atteikusies maksāt nodokļus, ko pieprasīja Londona. Angļi ilgi nekavējās un ķērās pie senākajiem argumentiem aizsūtīja savu armiju piekaut amerikāņus. Pēc sākotnējām ātrajām uzvarām iestājās stagnācijas periods. Dumpinieki paslēpās mežos, sūtīdami pret iebrucējiem džinus. Tika nogalināti vairāki ievērojami Anglijas burvji, no Ķīnas jūrām tika atsaukta sestā un septītā flote, lai atbalstītu kampaņu, bet kaujas joprojām turpinājās. Mēneši ritēja, impērijas spēks mazinājās Amerikas līdzenumos, un atskaņas par šiem notikumiem izplatījās visā pasaulē.
Laiks ritēja. Mandrāks strādāja tikpat dedzīgi kā vienmēr. Viņam piedāvāja paaugstinājumu, un viņš neatteicās. Tagad viņš bija informācijas ministrs, viens no impērijas varenajiem. [17] [1] Šī izdevība radās, pateicoties karam. Dumpinieki radīja problēmas Lielbritānijas armijā. Pēc pirmā kara gada ārlietu ministrs Freja kungs slepeni devās uz koloniju, lai runātu par pamieru. Viņu ceļā pavadīja astoņi burvji, katru viņa soli uzmanīja horlu bataljons ministrs šķita neievainojams. Vai vismaz viņam tā šķita. Pirmajā vakarā Filadelfijā viņu nogalināja velnēns, kas bija iecepts ministra pīrāgā. Premjerministrs bija tā pārskaities, ka mainīja gandrīz visus ministrus savos posteņos, un arī Mandrākam tika piedāvāta vieta valdībā.
Oficiāli viņa pienākumi bija saistīti ar propagandu izdomāt dažādus gudrus gājienus, kā pārliecināt angļus par to, ka karš ir vajadzīgs. Neoficiāli un ar premjerministra atbalstu viņš turpināja vairākus Iekšlietu ministrijas darbus, vadot smalku spiegu tīklu, kurā bija iesaistīti kā cilvēki, tā džini, kas regulāri atskaitījās viņam par paveikto. Viņa pienākumu, kuru jau tā bija daudz, tagad bija vēl vairāk.
Tas mainīja mana saimnieka dabu. Lai gan jau agrāk viņš nebija nekāds saulstariņš, Mandrāks ar katru dienu kļuva vēl asāks un nesabiedriskāks un nevēlējās pat papļāpāt ar tādu dzīvespriecīgu būtni kā es. Tomēr dīvainā kārtā viņš sāka mani izsaukt arvien biežāk, turklāt arvien nenozīmīgāku iemeslu dēļ.
Kāpēc viņš tā darīja? Lai samazinātu risku, ka mani varētu izsaukt kāds cits burvis. Parādījās vecās bailes, ko tagad pastiprināja pārpūle un paranoja ka es varētu atklāt viņa īsto vārdu ienaidniekam, tā padarot viņu viegli ievainojamu kaujā. Patiesībā jau tas visu laiku bija iespējams. Es būtu varējis to izdarīt. Pirms tam viņš taču bija ticis galā bez manis un nekas ļauns nebija noticis. Tāpēc man šķita, ka te ir vēl kāds cits iemesls.
Mandrāks prata labi slēpt emocijas, bet visa viņa dzīve bija darbs nogurdinošs un nebeidzams. Turklāt tagad viņu ielenca bars ļaunu, asinskāru maniaku tas ir, citu ministru -, no kuriem lielākā daļa vēlēja manam saimniekam sliktu. Viņa vienīgais tuvais draugs bija dramaturgs Kventins Mierdaris, kas bija tikpat aizņemts ar savu izcilo personu kā visi citi. Lai izdzīvotu šajā nežēlīgajā pasaulē, Mandrāks slēpa savas labākās īpašības zem uzspēlēti dižmanīgas ārienes. Visa viņa vecā dzīve gadi kopā ar Krūmložņu, smagie pārdzīvojumi bērnībā un tālaika ideāli bija labi nomaskēta. Visas saiknes ar pagātni bija sarautas, izņemot mani. Un viņš nespēja atteikties no šī pēdējā pavediena, kas viņu saistīja ar bērnību.
Es mēģināju to viņam laipni paskaidrot, bet Mandrāks nevēlējās klausīties. Tagad viņš bija liels vīrs. [18] [1] Te es drusku pārspīlēju. Tagad, būdams septiņpadsmit gadus vecs, viņš varētu tikt noturēts par pieaugušu vīrieti. No aizmugures. No liela attāluma. Tumšā naktī.
Amerikas kampaņa valstij izmaksāja ļoti dārgi. Tā kā burvju uzmanība bija pievērsta karam, attālākie impērijas nostūri palika nepieskatīti. Ārzemju spiegi grauza Londonu kā tārpi ābolu. Vienkāršie ļaudis bija neapmierināti. Lai tiktu ar to visu galā, Mandrāks strādāja kā vergs.
Nu, ne jau burtiskā nozīmē. Būt vergam bija mans darbs. Turklāt ļoti nepateicīgs. Iekšlietu ministrijas uzdevumi vismaz bija mana talanta'cienīgi. Es, piemēram, pārtvēru un atšifrēju ienaidnieka ziņas, to vietā sniedzot nepatiesus ziņojumus un maldinot pretējās puses dēmonus. Tas bija viegls, patīkams darbiņš es strādāju kā profesionāls meistars. Turklāt palīdzēju Mandrākam un policijai tvarstīt divus bēgļus no golema afēras. Pirmais no tiem bija noslēpumainais algotnis (īpašas pazīmes: kupla bārda, drūms skatiens, stilīgas, melnas drēbes, neievainojams ar sprādzieniem, uguni un visām pārējām burvestībām). Pēdējo reizi manīts Prāgā. Bet mēs tā arī nesadzinām viņam pēdas. Otrs bija vēl noslēpumaināks personāžs, kuru neviens pat acīs nebija redzējis. Maskējies zem vārda Hopkinss, it kā zinātnieks. Viņu turēja aizdomās par golema afēras organizēšanu, un es pa ausu galam biju dzirdējis, ka viņam bijuši sakari arī ar Pretošanās kustību. Bet tikpat labi viņš varēja būt spoks vai ēna. Mēs atradām ķeburainu parakstu kādā no bibliotēkām un nospriedām, ka tas varētu būt viņa. Tas arī viss. Nekādu pēdu.
Tad Mandrāks kļuva par informācijas ministru, un es tiku iejūgts daudz nepateicīgākos darbos līmēt afišas uz 1000 afišu stabiem visā Londonā, iznēsāt pamfletus pa 25 000 mājām, uzmanīt izklaides pasākumiem*[1] Sekojot romiešu tradīcijai, burvji centās turēt cilvēkus paklausībā, piedāvājot viņiem lielākajos parkos regulāras izklaides ar bezmaksas pasākumiem. Tur rādīja svešzemju zvērus no impērijas tālākajām malām un zemākos velnēnus un garus, kas it kā noķerti kara laikā. Pa ielām veda karagūstekņus vai arī tos novietoja stikla bumbās pie Sentdžeimsa parka, kur par šiem nelaimīgajiem varēja bez mitas ņirgāties.
domātos dzīvniekus, ēdienus, dzērienus un kārtību sarīkojuma vietās, lidot pa pilsētu, velkot aiz sevis karu apliecinošus uzrakstus. Vari saukt mani par kašķīgu, bet es teiktu, ka, domājot par 5000 gadus vecu džinu, civilizācijas balstu un karaļu sabiedroto, prātā nāk galvu reibinoši izlūkgājieni vai varonīgas kaujas, satriecošas bēgšanas un citāda jautrība. Bet nejau tas, ka šis cēlais gars varētu festivāla dienā gatavot popkornu vai skraidīt pa ielām ar plakātiem un līmes podu rokās.
īpaši tad, ja viņam nav atļauts atgriezties mājās. Drīz vien mani atpūtas brīži Citā pasaulē kļuva tik īsi, ka es, tikko nokļuvis tur, jau atkal tiku izsaukts atpakaļ. Un tad vienu dienu Mandrāks mani vairs neatlaida. Tas arī viss. Biju iesprostots uz Zemes.
Nākamo divu gadu laikā es kļuvu arvien vājāks, un, kad biju tiktāl novārdzis, ka tikko spēju pacelt plakātu, tas sasodītais puika atkal sāka sūtīt mani bīstamos uzdevumos piemēram, cīnīties ar ienaidnieku džiniem, ko Lielbritānijas daudzie ienaidnieki izmantoja, lai izraisītu nekārtības impērijā.
Agrāk es būtu parunājies ar Mandrāku, smalki un pieklājīgi izteicis savu neapmierinātību. Bet mani ar viņu vairs nevienoja īpašā saikne. Viņš bija sācis izsaukt mani kopā ar citiem vergiem, izsakot pavēles mums visiem un sūtot mūs pilsētā kā suņu baru. Šāda kopīgā Izsaukšana ir ļoti sarežģīta, jo prasa lielu garīgo enerģiju, bet Mandrāks to darīja dienu no dienas, turklāt izskatījās, ka bez jebkādas piepūles, vienlaikus runājot ar savu asistenti vai pat šķirstot avīzi, kamēr mēs stāvējām savos pentaklos, svīstot baiļu sviedrus.