Es varu izveidot bumbu.
Es netaisos sarunāties ar bumbu! Vai tev patiešām vairs nav ne kripatiņas pašpārliecinātības ?
Kitija sakopoja gribu un pavēlēja apkārtējai masai. Tāpat kā iepriekš viņai izdevās atveidot ko tādu, kas attāli atgādināja cilvēka aprises. Tam bija liela, apaļa galva, garš, tievs ķermenis, kas beidzās ar kaut ko tādu, kas izskatījās pēc plandošiem svārkiem. Vēl viņas tēlam bija divas tievas rokas un resnas kājas. Tas izskatījās pagalam neveikls.
Pāris apkārtējās matērijas taustekļu ar interesi pievirzījās tuvāk.
Kas tas tāds ?
Roka.
Ak tā. Labi. Hmm… Vai tu tiešām iedomājies sevi šādi, Kitij? Mums vajadzētu nopietni parunāt par pašnovērtējumu. Varu dot tev pirmo pieturas punktu: patiesībā tavas kājas nav tik resnas. Vismaz ne pie potītēm.
Tomēr tas ir labākais, ko spēju izveidot, Kitija nodomāja.
Vismaz piešķir sev seju un papūlies, lai tā būtu skaista!
Kitijai izdevās izveidot divas mazas cūkas ačeles, garu raganas degunu un nedabiskā smaidā saviebtu muti.
Nu, tu noteikti neesi Leonardo.
Tālumā uzmirdzēja neaicināts tēls bārdains vīrs, atspiedies pret sienu.
Būtu jauki, ja man būtu vēl kas cits, uz ko palūkoties, izņemot visu šo JUCEKLI, Kitija nikni nodomāja. Ļoti piepūloties, viņai izdevās pamāt ar ļodzīgo roku.
Daži matērijas virpuļi šausmās atkāpās.
Jūs, cilvēki, esat tik pretrunīgi! Jūs apgalvojat, ka mīlat stabilitāti un kārtību, bet kas gan ir Zeme, ja ne viens liels juceklis ? Kur vien skaties, haoss, vardarbība, šķelšanās un nesaskaņas! TE ir daudz mierīgāk. Varbūt es tomēr varu tev palīdzēt. Padarīt visu vienkāršāku. Pamēģini saglabāt kontroli pār savu piemīlīgo ķermeni. Ja tam nokritīs rokas, tas vairs nebūs tik perfekts.
Kitija vēroja, kā apkārtne mainās. Mirdzošie gaismas stari izpletās, saliedējās plānos, rituļi un virtenes izstiepās, izveidoja kolonnas un stūrus. Vienā mirklī ap viņas dīvaino ķermeni bija izveidojusies tāda kā istaba stikla grīda, visos stūros četrkantaini pīlāri, un aiz tiem kāpnes, kas veda lejup. Virs galvas bija vienkāršs, plakans jumts, arī caurspīdīgs. Bet virs jumta, zem stikla grīdas un viņpus pīlāriem turpināja virpuļot Citas pasaules nenoteiktība.
Šīs fiziskās pasaules ilūzijas lika Kitijai izjust vēl lielākas bailes no apkārtējā. Viņas atveids sarāvās pašā istabas centrā, pēc iespējas tālāk no malām.
Nu, kā jūties tagad?
Labāk. Bet kur tu pats esi?
Šeit. Tev nav mani jāredz.
Jā, bet es gribētu.
Labi, lai notiek. Laikam jau man jābūt viesmīlīgajam saimniekam.
No pīlāru aizsega zāles tālākajā galā parādījās neliela figūra zēns ar mūžam jauneklīgu seju. Jau uz Zemes viņš bija pievilcīgs, turpretī šeit neaprakstāmi skaists. Seja izstaroja mieru, āda zaigoja un likās gaismas caurstrāvota. Viņš klusi pienāca pie Kitijas grīļīgās figūras.
* Paldies, Kitija nikni nodomāja. Tas nudien man liek justies labāk.
Tas īstenībā neesmu es, tāpat kā tā neesi tu. Patiesībā tu tikpat daudz esi šī tēla daļa kā es. Citā pasaulē nepastāv dalījums.
Pirms tavas ierašanās es tā nejutos. Viņi teica, ka es te neesmu gaidīta, ka es esmu kā vaļēja brūce.
Tikai tāpēc, ka tu mēģini mums uzspiest kārtību, bet kārtība nozīmē ierobežojumus. Te nevajadzētu būt nekādām robežām. Vai tā ir lempīga figūra ar lielu galvu, peldoša bumba vai tāda māja kā šī, viņš nevērīgi pavicināja roku, tas ir svešs šai pasaulei un nevar pastāvēt. Mums ir nepanesami tikt ierobežotiem.
Zēns atkāpās un palūkojās uz gaismām, kas joņoja otrpus pīlāriem. Kitija klumzāja viņam pakaļ.
Bartimaj…
Vārdi, vārdi, vārdi! Tie ir vissliktākie no visiem, lielākais lāsts. Katrs vārds ir verdzības aizsākums. Šeit mēs visi esam kā viens, mums nav vārdu. Bet ko dara burvji? Viņi ietiecas Citā pasaulē ar saviem izsaukšanas buramvārdiem, kas atdala mūs un aizrauj prom. Katrs no mums, atrauts uz Zemi, atdalās no citiem, iegūst savu vārdu un spēku. Un kas notiek tālāk? Mēs izpildām lētus trikus kā cirka mērkaķi, izdabājam savu saimnieku kaprīzēm, citādi viņi nodara mums sāpes. Pat atgriezušies šeit, mēs nekad neesam drošībā. Kad mūsu vārds ir uzzināts, mūs var izsaukt atkal un atkal, līdz mūsu būtība iet bojā.
Viņš pagriezās un uzlika roku Kitijas attēlam uz galvas.
Tevi uztrauc tas, ka šeit viss ir tik ļoti saistīts, ka tu labprāt piekeries tikai neapvainojies! kaut kādam briesmīgam atveidam, nevis vienkārši ļaujies kopējam plūdumam. Mums, gluži pretēji, tieši Zemes dzīve ir nepanesama. Pēkšņi mēs tiekam atrauti no šī mierīgā plūduma, atstāti vieni paši un viegli ievainojami strikti definētā pasaulē. Nelielu mierinājumu sagādā formas maiņa, bet tas nenovērš sāpes pavisam. Nav nekāds brīnums, ka daži no mums tādēļ kļūst neprātīgi.
Kitija nemaz neklausījās. Viņai tā nepatika savs atveids, ka visu šo laiku meitene bija pamazām centusies to uzlabot, samazinot galvas izmērus un padarot apaļīgāku torsu. Meitenei bija izdevies nedaudz saīsināt degunu un padarīt lūpas mazāk atkarenas. Jā, tas izskatījās daudz labāk.
Zēns pārgrieza acis.
Tieši to jau es gribēju teikt! Tu nespēj atra uties no domas, ka šis tēls kaut kādā ziņā esi tu pati. Tā taču ir tikai lelle! Liec to mierā!
Kitija pārtrauca pūlēties piešķirt radījumam matus. Viņa pievērsās skaistajam zēnam, kura seja pēkšņi bija nopietna.
Kāpēc tu esi ieradusies, Kitij?
Jo tā rīkojās Ptolemajs. Es gribēju pierādīt, ka uzticos tev. Tu teici, ka pēc tam, kad viņš to bija izdarījis, tu biji ar mieru viņam kalpot. Man nav vajadzīgs kalps, bet gan palīgs. Tieši tāpēc es ierados.
Zēna acis bija kā melni, zvaigžņoti kristāli.
Kādu palīdzību tu vēlies ?
Tu zini. Tie dēm… gari ir izlauzušies brīvībā. Viņi grib uzbrukt Londonai un nogalināt cilvēkus.
Vai tad viņi to vēl nav izdarījuši ? zēns ikdienišķi apvaicājās. Atļaušos piebilst, ka viņi laikam zaudē asumu.
Neesi nežēlīgs! Kitijas tēls sašutumā sašūpoja rokas virs galvas un aizšļūca prom pa zāli. Zēns pārsteigumā atkāpās. Lielākā daļa Londonas iedzīvotāju ir nevainīgi! Viņiem burvji nepatīk tāpat kā jums! Es tevi lūdzu viņu dēļ, Bartimaj! Tieši viņi cietīs, kad Nūda palaidīs savu armiju Londonas ielās!
Zēns skumji pamāja.
Fakvarls un Nūda ir slimi. Tā ar dažiem notiek, kad tie tiek izsaukti pārāk daudz reižu. Verdzība mās samaitā. Mēs kļūstam brutāli, nejūtīgi un atriebīgi. Mēs vairāk domājam par ciešanām, ko mums sagādājusi jūsu pasaule, nekā par šīs pasaules priekiem un brīnumiem. Grūti noticēt, bet tā ir taisnība.
Kitija palūkojās uz nebeidzamo gaismu un krāsu virpuli visapkārt.
Ko jūs šeit darāt ? viņa beidzot jautāja. , Runa nav par darīšanu, bet par būšanu. Nemaz neceri, ka tu to sapratīsi tu esi cilvēks, un cilvēki saredz tikai virsslāni, turklāt vēlas visam uzspiest savu kārtību. Arī Fakvarlu un Nūdu ir samulsinājusi jūsu pasaule. Viņi sevi saredz tikai naida kontekstā, viņu naids ir tik stiprs, ka viņi vēlas no tā atbrīvoties, īstenojot atriebi. Patiesībā tas liecina par jūsu pasaules vērtību galējo sabrukumu. Klau, tev arvien labāk izdodas kustināt to lelli…
Aizsargāta no Citas pasaules nemitīgās enerģijas plūsmas, Kitija spēja vienkāršāk pārvietot savu tēlu. Tas paspēra pāris soļu Bartimaja virzienā, kustinot rokas un paklanoties, it kā pateiktos par aplausiem. Zēns atzinīgi pamāja.
Nu jau drīz sāks izskatīties pēc tevis.