Kitija neņēma šo piezīmi vērā. Savādais tēls apstājās zēnam blakus.
Es esmu izdarījusi to pašu, ko Prolemajs, viņa domāja. Esmu pierādījusi tev savu uzticību. Tu atbildēji uz manu saucienu. Tagad man nepieciešama tava palīdzība, lai apturētu tos dēm… Nūdu un Fakvarlu.
Zēns pasmaidīja.
Tavs upuris ir patiešām liels, un Ptolemaja piemiņas vārdā es to labprāt atlīdzinātu. Bet pirms tam mums jāatrisina divas problēmas. Pirmkārt, tev mani jāizsauc atpakaļ uz Zemi, bet tas vairs nebūs tavos spēkos.
Kāpēc ? Kitija nesaprata. Zēns uz viņu lūkojās laipni, gandrīz ar žēlumu. Tas viņu uztrauca. Kāpēc?
Otrā problēma, zēns turpināja, ir mans vājums. Es šeit vēl neesmu pietiekami ilgi, lai būtu atjaunojis spēkus, un Fakvarlam nemaz nerunājot par Nūdu vienā kājas pirkstā ir vairāk spēka nekā man. Es atsakos iesaistīties kalpībā, kas man būtu nāvējoša. Atvaino, bet to es nedarīšu.
Tā nebūs verdzība! Es jau tev teicu. Lelle pastiepa pret zēnu rokas.
Bet man tā būs nāvējoša.
Kitijas vadītā lelle nolaida rokas. Un ja nu mums būtu zizlis?
Gledstona zizlis? Kā? Un kas to izmantotu? Tu to nespētu.
Netenjels šobrīd mēģina to dabūt.
Lai nu tā būtu, bet vai viņš spēs… Pagaidi! Zēna vaibsti pēkšņi zaudēja savu starojumu, it kā tēlā mītošais saprāts būtu pamatīgi satriekts, bet pēc brīža viss atkal nostājās savās vietās. Viņš pateica tev savu vārdu?
Jā. Un tagad…
Tas nu gan man patīk! Viņš mani mocīja daudzus garus gadus un tikai par to, ka es būtu varējis kādam izpļāpāties, bet tagad viņš pats nekavējas to atklāt katram pretimnācējam! Kas vēl zina? Fakvarls? Nūda? Vai viņš lika to uzrakstīt ar neona burtiem un izkārt virs pilsētas ? Atbildi! Un es kā muļķis nekad nevienam netiku teicis…
Izņemot mani, kad pagājušoreiz tevi izsaucu.
Nu, neskaitot to reizi.
Bet tu būtu varējis to atklāt viņa ienaidniekiem, vai ne, Bartimaj? Tu būtu atradis veidu, kā pateikt, ja no sirds būtu vēlējis Netenjelam ļaunu. Un man šķiet, ka arī viņš to zina. Mēs izrunājāmies.
Zēns izskatījās aizdomājies. Zinu tās tavas sarunas…
Viņš devās pēc zižļa, bet es pakaļ tev. Kopā…
Patiesība ir tāda, ka neviens no mums nav gatavs tādai cīņai. Tu pēc šī ceļojuma to vairs nespēsi. Bet Mandrāks jau vienreiz mēģināja iedarbināt zizli un tikai notrieca sevi no kājām. Kāpēc tu domā, ka šoreiz viņš būs gana stiprs? Pēdējo reizi, kad burvi redzēju, viņš bija paguris. Turklāt mana būtība ir tik vārga, ka es pat nespētu izveidot nekādu formu uz Zemes, kur nu vēl būt noderīgs. Varbūt es pat neizturētu materializēšanās sāpes. Fakvarlam par tām nav jāraizējas. Nē, skatīsimies patiesībai acīs, Kitij… Kas ? Kas par lietu ?
Kitijas izveidotā lelle bija piešķiebusi galvu un vēroja zēnu, kaļot savus plānus.
Ko? Ko tu tikko domāji? O nē, nekādā gadījumā!
Bet, Bartimaj, tas pasargātu tavu būtību, tu nejustu sāpes.
„ Nu nē…
Un, apvienojot tavu spēku ar viņējo, varbūt jums izdotos zizli… Nē.
Ko būtu darījis Ptolemajs ?
Zēns novērsās. Viņš piegāja pie tālākā pīlāra un apsēdās uz kāpnēm, veroties ņirbošajā apkārtnē.
Ptolemajs man parādīja, kā tas varētu būt, zēns beidzot teica. Viņš domāja, ka būs pirmais no daudziem bet divu tūkstošu gadu laikā tu, Kitij, esi vienīgā, kas viņam sekojusi. Vienīgā. Mēs ar viņu sarunājāmies kā līdzīgs ar līdzīgu veselus divus gadus. Es viņam laiku pa laikam palīdzēju, bet viņš man atļāva papētīt jūsu pasauli. Es aizklīdu līdz Fecanas oāzei un Aksumas kolonnu zālēm. Es lidoju virs Zagrosas kalnu baltajām cepurēm un Hejaza tuksnešu dziļajām aizām. Es lidoju kopā ar ērgļiem un mākoņiem, augstu virs zemes un jūras, un, atgriezies šeit, paņēmu līdzi atmiņas par šīm vietām.
Kamēr zēns runāja, aiz stikla zāles sienām dejoja mazi, mirdzoši attēli. Kitija nespēja labi saskatīt, bet nešaubījās, ka tās bija atmiņas, par kurām Bartimajs bija runājis. Viņa lika savam tēlam apsēsties zēnam blakus un pārkārt kājas pāri kāpņu malai nekurienē.
Šī pieredze bija lieliska, zēns turpināja. Tā atgādināja Citas pasaules brīvību, un tas, ko es redzēju, man šķita ļoti interesants. Un sāpes, ko sagādāja uzturēšanās jūsu pasaulē, bija viegli paciešamas,jo es zināju, ka jebkurā brīdī varu atgriezties mājās. Un es nudien dejoju starp šīm abām pasaulēm! Tā bija lieliska dāvana, ko man pasniedza Ptolemajs, un es to nekad neesmu aizmirsis. Es viņu pazinu divus gadus. Un tad viņš nomira.
Kā? Kitija jautāja. Kā viņš nomira?
Sākumā zēns neatbildēja. Bet tad sāka stāstīt:
Ptolemajam bija brālēns, Ēģiptes troņmantnieks, kas baidījās no mana saimnieka varas. Viņš jau vairākkārt mēģināja tikt no mana saimnieka vaļā, bet mēs es un pārējie džini vienmēr stājāmies viņam ceļā. Kitija pamanīja ārējā mutulī uznirstam ļoti skaidrus tēlus vīrus, kas rāpās pa palodzi, turot rokā izliektus zobenus, dēmonus, kas naktī lido virs jumtiem, kareivjus pie durvīm. Es būtu aizvedis viņu prom no Aleksandrijas, īpaši pēc šī ceļojuma, kas padarīja viņu tik ievainojamu. Bet viņš bija ietiepīgs. Ptolemajs atteicās pamest pilsētu pat tad, kad tur jau bija ieradušies romiešu burvji un brālēns bija viņu ieslodzījis pilī. Atkal atmiņas par aplenkumu: trīsstūrainas buras, kuģi pie bākas, seši bāli vīri garos, brūnos apmetņos.
Manam saimniekam patika rītos doties uz tirgu, lai sajustu tā smaržas garšvielas, puķes, rozīnes, ādas. Aleksandrijā pulcējās tirgoņi no visas pasaules, un mēs to zinājām. Turklāt cilvēki mīlēja Ptolemaju. Mēs ar džiniem nesām viņu greznās nestuvēs. Te Kitija pamanīja krēslu, kas bija piestiprināts pie diviem nesamajiem kokiem. To nesa četri melnādaini vergi. Bet tālumā bija zilas debesis, tirgus un cilvēku drūzma.
Tēli pagaisa. Zēns klusēdams sēdēja uz kāpnēm.
Kādudien, viņš turpināja, mēs atkal bijām atnesuši viņu uz garšvielu tirgu. Tā bija viņa iecienītākā vieta, te smaržas bija visreibinošākās. Bija muļķīgi tā rīkoties. Ielas bija šauras, pilnas ar cilvēkiem. Mēs varējām pārvietoties ļoti lēni. Kitija pēkšņi ieraudzīja garu, šauru ielu. Tā bija aizkrauta ar koka mucām, kurās atradās garšvielas. Savu durvju priekšā sēdēja mucinieks, liekot dēļus metāla stīpā. Parādījās arī citi tēli balti krāsotas mājas, kazas, kas pinas pa kājām cilvēkiem, skrejoši bērni un atkal nestuves, kurām priekšā aizvilkti aizkari.
Kad mēs bijām tirgus vidū, es pamanīju kaut ko kustamies virs jumtiem. Atdevu savu nūjas galu Penrenutetam, pārvērtos par putnu un pacēlos gaisā, lai izpētītu situāciju. Un es redzēju…
Viņš apklusa. Citas pasaules apkārtne pēkšņi bija kļuvusi melna, tā izskatījās kā debesis negaisa laikā. Un tad parādījās attēls jumti, ko saule bija izbalinājusi baltus kā kaulus, un debesīs tumši tēli, spārnus izpletuši un garās astes izstiepuši, saulē zvīņas mirdzinādami. Vienam bija čūskas-galva, citam vilka purns, bet cits izskatījās kā galvaskauss ar ņirdzošiem zobiem. Tad attēls pazuda.
Romieši bija izsaukuši daudz džinu un vairākus ifrītus. Viņi mūs ielenca no visām pusēm. Mēs bijām tikai četri. Ko mēs varējām izdarīt ? Mēs palikām uz vietas un cīnījāmies. Te, uz ielas, cilvēku burzmā, mēs stāvējām un cīnījāmies par viņu. Attēli sašūpojās, te pienāca tuvāk, te attālinājās dūmi, sprādzieni, zilas un zaļas enerģiju šautras. No debesīm novēlās dēmons ar galvaskausu sejas vietā, saķēris vēderu, kurā bija izrauts caurums. Pie krēsla stāvēja dēmoni ar nīlzirga un ibisa galvām.