Afa mira pirmais, zēns turpināja. Tad Penrenutets un Teti. Es pacēlu vairogu un aizrāvu Ptolemaju prom. Izlauzos cauri sienai, nogalināju vajātājus, aizlidoju. Viņi mums sekoja kā bišu spiets.
Kas notika tālāk ? Kitija jautāja. Zēns atkal bija apklusis. Vairs neparādījās nekādas atmiņu ainas.
Man trāpīja sprādziens. Tas mani ievainoja. Es vairs nevarēju palidot. Es ielauzos nelielā templī un aizbarikādēju durvis. Ptolemajs izskatījās slikti sliktāk nekā iepriekš. Laikam vainīgi bija tie maģiskie dūmi vai kas cits. Mēs vairs nevarējām izbēgt.
Un tālāk ?
Nespēju par to runāt. Viņš pasniedza man pašu lielāko dāvanu. Tas arī viss.
Zēns nodrebinājās. Viņš pirmo reizi palūkojās uz Kitiju.
Nabaga Ptolemajs! Viņš domāja, ka viņa paraugs palīdzēs samierināt burvjus un garus. Ka par viņa ceļojumu lasīs daudzas burvju paaudzes, ka daudzi viņam sekos un palēnām notiks abu pasauļu savienošanās. Toreiz viņš man tā teica. Par spīti savam izcilajam saprātam, viņš tomēr kļūdījās. Ptolemajs nomira, un viņa idejas tika aizmirstas.
Kitijas tēls sarauca pieri. Kā tu drīksti tā teikt, kad arī es esmu šeit? Arī Netenjels lasīja to grāmatu, un Butona kungs…
Apokrifs ir tikai fragmenti no Ptolemaja grāmatas. Viņš nenodzīvoja tik ilgi, lai uzrakstītu visu darbu. Turklāt tādi cilvēki kā Netenjels lasa, bet netic.
Es ticēju.
Jā, tu ticēji.
Ja tu atgriezīsies un palīdzēsi glābt Londonu, tu turpināsi Ptolemaja iesākto darbu. Cilvēku un džinu sadarbību. To taču viņš vēlējās, vai ne?
Ptolemajs man nekad nepavēlēja.
Arī es tev nepavēlu. Tu vari darīt, kā vēlies. Es tikai lūdzu palīdzību. Ja nevēlies palīdzēt, lai notiek.
Nu… zēns izstaipīja rokas, tas runā pretī veselajam saprātam, bet nebūtu slikti nolikt pie vietas Fakvarlu. Bet mums ir vajadzīgs zizlis. Bez tā nekas neizdosies. Turklāt es nevēlos uz Zemes uzkavēties ilgi, vēl jo vairāk tāpēc, ka būšu iesprostots…
Paldies, Bartimaj! Pateicības uzplūdā Kitija apmeta savas tievās rokas zēnam ap kaklu. Burbulim līdzīgā galva piespiedās zēna augstajai, gludajai pierei.
Labi, labi, nesāc nu puņkoties. Tu esi nesusi savu upuri, tagad ir mana kārta.
Zēns mierīgi, bet pārliecinoši atbrīvojās no apskāviena un nostājās uz kāpnēm.
Labāk dodies atpakaļ, pirms nav par vēlu.
Kitijas tēls pārmetoši palūkojās uz zēnu, bet tad niknumā pielēca kājās.
Ko tu ar to gribi teikt? Tu tikai atkārto un atkārto… Kas tas par upuri?
Domāju, ka tu zini. Man žēl.
Par ko ? Es tev iebelzīšu!
Kā? Tev taču nav roku.
Vai… nogrūdīšu no kāpnēm. Runā!
Patiesību sakot, Kitij, Cita pasaule nav vēlīga cilvēkiem. Tāpat kā mana būtība cieš uz Zemes, tā arī tavējā cieš šeit.
Un tas nozīmē…?
Tas nozīmē, ka tu esi labprātīgi atdalījusi savu garu no ķermeņa. Par laimi, ne uz pārāk ilgu laiku. Ptolemajs palika daudz ilgāk, viņš nespēja rimties uzdot jautājumus. Viņš te bija divreiz tik ilgi. Bet… . Bet? Saki taču!
Tēls palēca uz priekšu, rokas izstiepis, galvu kareivīgi atgāzis. Zēns paspēra atpakaļ pēdējo soli un palika stāvam zilā gaisā.
Vai tu neredzi, cik labi tu jau tiec galā ar šo tēlu ? Sākumā tu biji bezcerīga! Tu jau tagad pamazām aizmirsti savu saikni ar Zemi. Kad Ptolemajs atgriezās uz Zemes, viņš bija aizmirsis gandrīz visu. Viņš nespēja staigāt, nevarēja pakustināt rokas un kājas… Viņam bija vajadzīgs pārcilvēcisks spēks, lai vēlreiz mani izsauktu. Un tas nav viss. Kamēr tu esi šeit, tavs ķermenis uz Zemes mirst. To jau nevarētu arī vainot, vai ne ? Saimniece to ir pametusi. Tāpēc labāk atgriezies, Kitij. Atgriezies ātri.
Bet kā? Es taču nezinu, kā.
Viņu pāršalca bailes. Burbuļgalvas lelle nedroši mīņājās uz kāpnēm. Zēns pasmaidīja, pienāca tuvāk un noskūpstīja viņu uz pieres.
Tas ir pavisam vienkārši. Vārti joprojām ir vaļā. Es varu tevi atlaist. Atbrīvojies. Tavs darbs ir padarīts.
Viņš atkāpās. Lelle, zēns un stikla zāle sadrupa putekļos. Kitija izplūda pa visu Citas pasaules telpu starp gaismām un krāsām. Viņa plūda prom, un visapkārt bija nāves tukšums.
piektā daļa
Aleksandrija
124. gads pirms mūsu ēras
Bartimajs
Mēs lecam un nokritām uz kāpnēm pie kolonnām. Mums priekšā stāvēja vecas, apsūbējušas bronzas durvis. Es tās atvēru un ietraucos svētnīcā. Tur bija vēss, sasmacis gaiss un neviena loga. Aizcirtu durvis un aizšāvu priekšā smagu bultu. Tiklīdz es to biju izdarījis, no ārpuses kaut kas triecās pret durvīm.
Es aizzīmogoju durvis skaistuma pēc un sūtīju pret griestiem mazu rozā gaismiņu, kas tur palika spīdam. Istabas otrā galā uz mums naidīgi noraudzījās no bronzas izliets bārdains vīrietis. Visapkārt svētnīcai bija dzirdami ādas spārnu vēzieni.
Nolicis savu saimnieku gulēt, pieliecu tuvāk purnu, lai paklausītos viņa elpā. Ptolemajs elpoja saraustīti, drēbes mirka asinīs. Viņa seja, visa vienās krunkās un švīkās, sažuvusi kā plūme, bija līķa bālumā.
Ptolemajs atvēra acis un pacēla vienu roku. Nomierinies, es teicu. Pietaupi spēkus.
- Tas nav nepieciešams, Bartimaj, viņš teica, šoreiz izmantojot manu īsto vārdu. Tas vairs nav svarīgi.
Lauva ierūcās. Nerunā tā! To sauc par taktiku. Mēs nedaudz atpūtīsimies, un tad minūtes laikā es izlauzīšos no šejienes.
Burvis noklepojās. No viņa mutes izšļācās asinis. Godīgi sakot, es nepārdzīvotu vēl vienu tādu lidojumu.
- Nu beidz! Lidot ar vienu spārnu būs vēl interesantāk! Varbūt tu varētu vicināt roku?
- Nē. Bet kā tas gadījās?
- Stulbās krēpes! Es neredzēju to džinu nākam no sāniem. Viņš man trāpīja ar sprādzienu. Lai šī būtu pēdējā reize, kad es parādos šādā nederīgā izskatā!
Sienā gandrīz pie pašiem griestiem rēgojās neliela, restota lūka. Pa to varēja saskatīt vairākas ēnas. Kaut kas smags nolaidās uz jumta.
Ptolemajs nolādējās. Lauva sarauca pieri. Kas tad nu?.
- Tirgū es nometu zemē vienu pergamentu. Tur bija manas piezīmes par Citu pasauli.
Es nopūtos. Visapkārt varēja sajust kustību, nagu skrapstoņu, zvīņu švīkstēšanu uz jumta dakstiņiem. Varēja saklausīt, kā mūsu vajātāji sačukstas latīniski. Es iedomājos, kā džini rāpjas augšup pa mājas sienu gluži kā mušas… Žēl gan, tomēr tās nav mūsu galvenās raizes, vismaz pašlaik ne.
- Es neesmu pabeidzis savu vēstījumu par Citu pasauli, viņš čukstēja. Manā istabā ir tikai daži fragmenti.
- Ptolemaj, tas nav būtiski.
- Ir gan! Tam bija jāmaina burvju prakse! Tam vajadzēja pielikt punktu jūsu paverdzināšanai!
Lauva palūkojās uz zēnu. Būsim atklāti manai dzīvei un verdzībai tiks pielikts punkts apmēram pēc divām minūtēm.
Zēns saviebās. Tā nebūs, Bartimaj.
Sienas notrīcēja no sitieniem un sprādzieniem. Būs gan.
- Es nevaru aizbēgt, bet tu gan.
- Ar šitādu spārnu? Tu laikam joko! Ak tā… lauva pašūpoja galvu. Nemaz nedomā!
- Es teorētiski esmu tavs saimnieks, neaizmirsti to! Es saku, ka tu drīksti iet, un tu pazudīsi!
Piecēlos kājās, nostājos tempļa vidū un izdvesu izaicinājuma rēcienu. Ēka nodrebēja. Uz mirkli visa kustība ārpusē pierima, bet tad atkal atsākās.
Es sakodu zobus. Viņi drīz vien ielauzīsies, sacīju. Un tikai tad viņi iepazīs Urukas Bartimaja patieso spēku! Kas zina? Iepriekš mēs jau esam atvairījuši sešus'džinus vienā paņēmienā…