- Netenjel…
- Varbūt pilsētā ir vēl citi burvji, kurus nav pakļāvuši dēmoni. Neesmu meklējis. Bet, pat ja mums izdotos sapulcināt sabiedrotos un viņu džinus, Nūda ir pārāk spēcīgs. Zizlis bija mūsu vienīgā cerība.
- Tā nav, Kitija noliecās uz priekšu. (Burvim bija taisnība viņa jau tagad kustējās mazliet drošāk. Tikai iesākumā viss bija licies svešs un nepazīstams, it kā viņa nespētu pavēlēt saviem kauliem un nervu šūnām.) Es nedevos uz Citu pasauli prieka pēc, viņa sacīja. Tu dabūji zizli, bet es atradu Bartimaju. Un tagad viss, kas mums jāizdara, ir jāsaliek tie abi kopā. Kitija plati pasmaidīja.
Burvis neizpratnē pašūpoja galvu. Kā tu to domā?
- Nu, tas tev pārāk nepatiks…
32 bartimajs
i3ēra mākonis kļuva par dūmu stabu, kas uzmutuļoja pentakla centrā. Tas pacēlās pret griestiem ar tādu spēku kā ūdens, kas izlauzies no avota. Dūmos parādījās divas viltīgas, dzeltenas acis. Tās samirkšķinājās.
Man bija padomā pavisam kas cits.
Pretējā pentaklā stāvēja tumšmatains jauneklis, atbalstījies uz zižļa. To es tūlīt pat pazinu. Nebija nekas grūts aura no tā staroja ar saules spēku. Mana būtība tā priekšā sačokurojās.
Slikti. Es biju pārāk vājš. Nevajadzēja piekrist.
Likās, ka burvis domā līdzīgi. Viņa seja bija bāla kā drēbe.
Viņš savācās un mēģināja runāt pavēloši. Bartimaj!
Netenjel. [81] [1] Mēs abi mēģinājām runāt nikni, pārliecinoši, zemā balsī. Nevienam no mums tas īsti neizdevās. Viņa balss vairāk līdzinājās suņa vai sikspārņa spiedzieniem, bet manējā bija kā vecmeitai, kas pieprasa brokastīs kafiju ar sviestmaizi.
Viņš noklepojās, palūkojās uz grīdu, nedaudz pakasīja galvu, norūca kaut ko nesaprotamu… Darīja visu, lai nevajadzētu ieskatīties man acīs kā vīram pieklājas. Nevarētu teikt, ka es uzvedos labāk. Dūmu kolonna nevis nerimtīgi mutuļoja, bet gan šķita apsveram, kā labāk savīt savus dūmu diegus. Ja mēs te būtu divi vien, es noteikti sāktu adīt no dūmu pavedieniem džemperi, bet pēc pāris sekundēm mūs kāds ļoti rupji pārtrauca.
- Ķerieties taču klāt!
Nemaz nevajadzēja minēt, kas tā bija. Burvis un dūmu stabs savos pentaklos nemierīgi sarosījās, izskatīdamies dziļi aizvainoti.
- Zinu, zinu, Kitija teica, un neapskaužu nevienu nojums. Vienkārši izdariet to! Mums nav daudz laika.
Jāsaka, ka viņa izskatījās spriganāka, nekā es biju paredzējis. Jā, viņa bija nedaudz nedroša, viņai bija sirmi mati, āda novecojusi un grumbaina, tomēr viņa neizskatījās ne uz pusi tik briesmīgi kā Ptolemajs. Turklāt acis viņai mirdzēja, tajās bija tāda gaisma, ko es nekad iepriekš nebiju redzējis. Es skatījos uz meiteni ar jūtām, kurās vienlaikus jautās gan cieņa, gan žēlums.
- Nesteidzini mūs, es sacīju. Mēs līdz tam nonāksim.
- Tieši tā, Netenjels piekrita. Ko tādu nedrīkst sasteigt.
- It kā tu zinātu, meitene nošņāca. Kas tā par kavēšanos?
- Nu, viņš iesāka, tikai tas, ka…
- Es, piemēram, iesāku ļoti cieņpilnā balsī, piekritu kam tādam tikai ar norunu, ka mans saimnieks būs vidējā fizisko spēju līmenī. Bet, nopētījis šo eksemplāru, es sāku šaubīties.
- Turi muti!
- Atvaino, bet viņš ir nožēlojams, es turpināju. Tikko spēj nostāvēt kājās, ādu nodedzinājis buboņu mēris. Turklāt plecs asiņo. Varu derēt, ka viņam vēderā ir tārpi.
Meitene sarauca pieri. Plecs? Kur?
Netenjels atmeta ar roku un sāpēs saviebās. Nekas. Tas nebūs šķērslis.
- Kāpēc tu man nepateici?
- Tāpēc ka mums nav laika, viņš nošņācās, kā jau tu nerimstoši atkārto.
- Taisnība, es piekritu.
- Patiesībā es arī neesmu pārliecināts, ka gribu ko tādu darīt, burvis turpināja, uzmezdams man niknu skatienu. Nesaprotu, kā, tavuprāt, tas darbosies. Viņš ir pārāk vājš, lai būtu noderīgs palīgs attiecībā uz zizli, turklāt visādi citādi samaitāts. Kas zina, kādu ļaunumu viņš man var nodarīt! Tas ir kā uzaicināt pāris ganu suņu dzīvot tavā guļamistabā.
- Tiešām? es iebļāvos. Arī es neesmu sajūsmā par iespēju tikt ieslodzītam tādā zemes radījumā! Tev iekšā viss noteikti ir slapjš un pretīgs, gļotas un sarecējumi…
- Aizverieties! Kitija iesaucās. Jāsecina, ka ceļojums viņas balss saitēm par ļaunu nebija nācis. Jūs, abi! Tur, ārā, tiek izpostīta mana pilsēta, un mums jāliek lietā zizlis, lai ienaidniekus apturētu. Vienīgais veids, kā varam to izdarīt, ir, saliekot kopā tavas zināšanas, Netenjel, ar tavu enerģiju, Bartimaj. Jā, varbūt jūs abi varat būt mazliet neapmierināti, bet…
Es palūkojos uz Netenjelu. Dzirdēji, ko viņa teica? Mazliet?
Viņš pašūpoja galvu. Saki viens cilvēks…
- Bet tas taču nebūs uz ilgu laiku! Varbūt pāris stundu. Un tad Netenjels tevi atbrīvos.
- Pagaidi, Netenjels ierunājās. Man nepieciešama kāda garantija, ka šis radījums nepūlēsies iznīcināt manu prātu! Tas pēc viņa izskatītos…
- Jā, kā tad! es iebrēcos. Un līdz ar to aizlaistu vējā savu vienīgo iespēju tikt prom no šīs Zemes? Es netaisos vadīt savu dzīvi līdz mūža galam tavā galvā, draudziņ! Neuztraucies. Man ir vajadzīgi tie Atbrīvošanas vārdi, tāpēc es tavā prātā neko neaiztikšu.
- Pielūko, lai tā būtu!
Mēs nikni lūkojāmies viens uz otru.
Meitene sasita plaukstas. Un tagad metam šo pozu pie malas! Es nesabojāju savu veselību tikai tāpēc, lai noskatītos, kā jūs abi, muļķi, te strīdaties! Vai mēs beidzot varētu ķerties pie lietas?
Burvis nošņaukājās. Labi.
Dūmu stabs izstiepās līdz griestiem. Labi.
- Tas jau izskatās daudz labāk.
Es nekad nebūtu ko tādu darījis, ja nebūtu šīs meitenes. Bet viņai bija taisnība, kad viņa Citā pasaulē piesauca Ptolemaja vārdu. Kā jau Kitija bija uzminējusi, tas bija mans vājais punkts, mana vaļējā brūce. Un pat divu tūkstošu gadu krātais cinisms neļāva to sadziedēt, lai kā es arī centos. Visu šo laiku manī bija dzīvojušas atmiņas par ēģiptiešu burvi un viņa cerību, ka džini un cilvēki kādudien varētu strādāt kopā, bez ļaunuma, nodevības un slepkavošanas. Tā bija muļķīga doma, un es jau tolaik tai neticēju, jo vienkārši bija pārāk daudz pierādījumu, kas liecināja par pretējo. Bet Ptolemajs bija tam ticējis, un ar to pietika. Pat atbalss no viņa ticības bija pietiekami stipra, lai mani uzveiktu, kad Kitija ieradās Citā pasaulē, atkārtojot Ptolemaja cēlo žestu.
Viņa bija atjaunojusi saikni. Un, tā kā tas bija izdarīts, mans liktenis bija izlemts. Par spīti veselajam saprātam, es Ptolemaja dēļ būtu meties uguns bedrē, un tagad Kitijas dēļ es darīšu to pašu.
Ko es te runāju? Uguns bedre? Skābes vanna? Naglu pilna gulta? Jebkas būtu labāk par to, kas mani sagaidīja.
Man pretējā pentaklā stāvēja burvis, kas mēģināja sakopot fizisko spēku, atkārtoja buramvārdus, gatavojās tos izteikt. Dūmu stabs savā pentaklā šūpojās šurpu turpu kā ieslodzīts tīģeris. Es pamanīju, ka abu pentaklu līnijās bija caurumi, kas man ļautu nekavējoties tos šķērsot. Viņi nu gan man uzticējās… Es būtu varējis izlauzties, aprīt tos abus un tad nozust, dungodams dziesmiņu. Daļa manis burtiski rāvās to izdarīt, kaut vai tikai tāpēc, lai redzētu sava vecā saimnieka sejas izteiksmi. Bija pagājis tik daudz gadu, kopš es biju aprijis kādu burvi. [82] [1] Ja gribam būt precīzi, tieši divi simti. Kāds mans čehu saimnieks bija sācis pieņemties svarā. Es viņu par to pastāvīgi ķircināju, novedot nabaga vīru tādā stāvoklī, ka viņš vienmēr kļuva aizkaitināts un spiests aizstāvēties. Kādu nakti es viņu izaicināju pieskarties ar rokām kāju pirkstiem, kamēr viņš stāvēja pentaklā. Viņam tas ar pūlēm izdevās, bet, tā darot, viņa dibens izspiedās pāri pentakla malai, ļaujot man rīkoties. Jā, viņš bija krietni resns, bet tik un tā garšoja labi.