Bet Kitija, protams, dienas kārtībā nebija iekļāvusi nekādu aprīšanu, tāpēc es apspiedu kārdinājumu.
Turklāt bija jāņem vērā ari mans nožēlojamais fiziskais stāvoklis. Pat tik vienkāršu formu kā dūmi jau bija diezgan grūti uzturēt. Man bija nepieciešama aizsardzība, turklāt ātri.
Varbūt mēs to varētu paveikt šodien, ja vien tev nav iebildumu, es uzsaucu burvim.
Netenjels izbrauca pirkstus caur matiem un palūkojās uz Kitiju. Ja viņš nespēs novaldīt mēli, kad būs manī iemiesojies, es viņu tūlīt pat atlaidīšu, nedomājot par zizli. Pasaki viņam!
Meitene piesita kāju. Mēs gaidām, Netenjel!
Viņš nolamājās, paberzēja vaigu un sāka. Buramvārdi bija improvizēti tiem trūka man tik ierastās elegances un pabeigtības. Palīgteikums "…saslēgt šo nolādēto dēmonu Bartimaju un nekļūdīgi precīzi ieslodzīt…" bija pat nedaudz rupjš, turklāt varēja tikt pārprasts. Bet likās, ka viss iet kā smērēts. Vienu brīdi dūmu stabs mierīgi vijās gaisā, un nākamajā tas jau tika izrauts cauri pentaklam, tad iekšā viņa pentaklā, arvien tuvāk mana saimnieka galvai…
Es saspringu. Pamanīju, ka jaunā burvja acis ir cieši aizvērtas…
Plunkš!
Prom! Sāpes bija pazudušas! Tās bija manas pirmās sajūtas. Vienīgās, kam pašlaik bija nozīme. It kā būtu pavēries priekškars un visu izgaismojušas gaismas. It kā es būtu nokļuvis svaigā, vēsā pavasarī. Pat nedaudz līdzinājās tai sajūtai, kāda pārņem, pēc ilgiem verdzības mēnešiem atgriežoties Citā pasaulē, sāpju dzelkšņi, kas bija durstījuši tavu būtību, vienkārši pazūd un tu jūties vienots un vesels. Tas bija kā atsvaidzināties, atjaunoties un atdzimt.
Mana būtība izjuta neaprakstāmu prieku, tādu prieku, kādu es uz Zemes biju izjutis tikai savu pirmo Izsaukšanas reižu laikā šumeru valstī, kad man šķita, ka mana enerģija spēs tikt galā ar visu. [83] [1] Tas, protams, nevilkās ilgi. "Ak, Bartimaj, vai tu nevarētu apūdeņot auglīgos laukus?" "Vai tu nepagrieztu Eifratas tecējumu šeit un vēl arī šeit?" "Un, ja jau tu tur esi, varbūt iesētu pāris miljonu labības graudu palienā? Paldies!" Viņi man nelika miera ne mirkli. Kamēr es tiku līdz Urai, man prāts vairs nenesās uz priekiem, ak nē. Likās, ka mugura pārlūzis.
Es nebiju apjautis, ka mani ne tik daudz nomoka vājums kā sāpes. Brīdī, kad tās pazuda, es biju kļuvis desmitkārt stiprāks. Nebija nekāds brīnums, ka Fakvarls un pārējie bija tādā sajūsmā.
Es priekā iekliedzos.
Un kliedziens dīvaini atbalsojās, it kā es būtu ieslodzīts pudelē. [84] [1] Tici man, es par pudeļu akustiku zinu visu! Es pavadīju lielāko daļu sestā gadsimta sezama eļļas pudelē, kas bija aizzieģelēta ar vasku un iemesta Sarkanajā jūrā. Neviens nedzirdēja manus saucienus. Beigās mani atbrīvoja kāds vecs zvejnieks, un līdz tam laikam es jau biju tā izmisis, ka apņēmos izpildīt trīs viņa vēlēšanās. Es parādījos kā dūmakains milzis, pasvaidījos ar zibeņiem un prasīju, ko viņš vēlas. Bet nabaga večuks aiz šausmām bija nomiris ar sirdstrieku. Šajā gadījumā noteikti slēpās kāda morāle, bet es to vēl neesmu paspējis saskatīt.
Tad atskanēja vēl viens kliedziens apbrīnojami skaļi un tuvu. Tas mani gandrīz vai padarīja kurlu. Es pirmo reizi apzinājos, kas tad īsti mani ieskauj un pasargā no apkārtējās pasaules. Tā bija cilvēka miesa.
Precīzāk, Netenjela miesa.
Terīnes zupa mani bija daļēji pasargājusi no sudraba kaitīgās iedarbības, bet Netenjela ķermenis sniedza vēl labāku aizsardzību. Manu būtību ietvēra kauli un asinis, un kaut kas diegiem līdzīgs, kas, manuprāt, bija nervi. Es izpletos pa šo ķermeni no matiem līdz kāju pirkstiem. Jutu viņa sirdi sitamies, asinis ritam pa vēnām, elpu plaušās. Es redzēju, kā smadzenēs šurpu turpu šaudās mirdzoši, strauji elektrības lādiņi, un mazliet neskaidrāk (un tomēr) es redzēju viņa domas. Uz brīdi es biju apmulsis un patīkami satraukts tas bija kā ieiet lielā celtnē, mošejā vai svētnīcā un novērtēt tās nevainojamo uzbūvi, it kā kaut kas netverams tomēr būtu ietērpts mālā. Un tad man nācās brīnīties, kā tāds ķermenis vispār var kustēties un dzīvot tas bija tik trausls, tik vājš un traucējošs, tik ļoti saistīts pie Zemes.
Cik viegli būtu pārņemt kontroli, izmantot šo ķermeni kā kaujas ratus, kā pārvietošanās līdzekli, kas mani vestu, kur vien es gribu! Mani pārņēma kārdinājums… Sekundes laikā es varētu ieplūst viņa smadzenēs, apdzēst enerģijas un domu plūsmas un pats ķerties pie šī organisma vadības. Nešaubos, ka Nūdam, Fakvarlam un Nerianai tas bija paticis. Tā bija atriebība šim mikrokosmosam, miniatūrs triumfs pār cilvēku.
Bet tas nebija mans ceļš.
Lai gan arī man tas šķita kārdinoši.
Man nekad nebija īpaši patikusi Netenjela balss. Jau pa gabalu tā bija tikko paciešama, bet tagad man bija sajūta, it kā es būtu iesprostots tumbā. Kad viņš runāja, šīs skaņas atbalsojās pa visu manu būtību.
- Kitij! viņš iebrēcās aizšauta ziloņa balsī. Es pēkšņi sajutu tādu enerģijas pieplūdumu!
Meitenes balss nonāca pie manis nedaudz slāpēti, caur Netenjela ausīm. Pastāsti man! Kāda ir sajūta?
- Kā enerģijas viļņi! Es jūtos tik viegls, ka varētu uzlēkt līdz zvaigznēm! Viņš apklusa, it kā nokaunējies par burvim tik nepiedienīgu sajūsmu. Kitij, vai es izskatos citādi?
- Nē, tikai stāvi mazliet staltāk… Vai tu beidzot atvērsi acis?
Zēns beidzot atvēra acis, un es palūkojos ārā. Sākumā skats bija pavisam dīvains, viss miglains un saplūdis. Laikam jau tā cilvēki skatās uz pasauli tik vāji un aizkavēti. Es beidzot pielāgoju savu būtību jaunajiem apstākļiem, un viss noskaidrojās. Aši pārskatīju visus septiņus plānus. Netenjels noelsās.
- Tu neticēsi! viņš iebļāvās. Kitij! Ir tā, it kā viss būtu ieguvis vairāk krāsu, vairāk dimensiju. Un no tevis plūst tāds starojums!
Tā bija viņas aura. Lai gan vienmēr spēcīgāka nekā pārējiem cilvēkiem, pēc ceļojuma uz Citu pasauli tā bija ieguvusi dienas vidus spožumu, tieši tāpat kā Ptolemajam. Nekad neesmu redzējis tādu auru nevienam citam. Netenjels lūkojās uz to kā apburts. Tu esi tik skaista!
- Ā, tieši tagad, vai ne? Viņš nudien bija uzķēries. Pavisam apstulbis. [85] [1] Nekas nemainās. Nofretete tā vienmēr rīkojās ar Ehnatonu, pielavījās, kamēr viņš veica labības uzskaiti, un jautāja, kā viņai piestāv jaunā galvassega. Viņš tā arī nekad nesaprata.
- Nē! Es tikai gribēju teikt, ka…
Manuprāt, beidzot bija laiks paziņot par sevi. Nabaga zēnam vienam pašam nevedās labi. Es pārņēmu kontroli pār viņa mēli. Vai tu nevarētu runāt klusāk? es vaicāju. Nedzirdu, ko tu domā!
Viņš apklusa. Viņi abi. Es jutu, kā zēns pieliek roku priekšā mutei, it kā būtu nožagojies.
- Tieši tā, es teicu. Tas esmu es. Domāji, ka es te mierīgi sēdēšu un klusēšu? Padomā vēlreiz! Tagad šajā ķermenī dzīvojam mēs abi. Paskaties!
Lai pierādītu, ka man ir taisnība, es pacēlu roku un paurbināju degunu. Viņš iebrēcās: Izbeidz!