Es nolaidu roku. Tas nav viss, uz ko es esmu spējīgs! Ja vēl es liktu lietā tavas domas… Hmm… Te ir gluži kā svešā pasaulē… It kā es būtu iemērkts šokolādes uzputenī, vienīgi pildījums nav tikpat labs. Dažas tavas domas, Netenjel… O, ja Kitija to zinātu!
Jaunais burvis beidzot atguva kontroli pār savu muti. Pietiek! Es te esmu noteicējs. Mēs tā norunājām. Mums jāstrādā vienoti, vai arī notiks izgāšanās.
Kitija ierunājās: Viņam taisnība, Bartimaj! Mēs esam iztērējuši pārāk daudz laika! Paskatīsimies, kā jūs protat sadarboties!
- Labi, es teicu. Bet viņam jāieklausās manī. Es zinu vairāk par Fakvarlu un Nūdu nekā viņš. Es spēšu paredzēt, kāds būs viņu nākamais solis. Turklāt es lieliski spēju kustināt viņa ķermeni. Skaties!
Es jau biju izspriedis, kā darbojas kāju -muskuļi. Saliecu Netenjela kājas, izstiepu tās, un mana būtība paveica pārējo mēs pārlēcām pāri galdam un nokļuvām istabas otrā galā.
- Nav slikti, vai ne? es iesmējos. Iet kā smērēts. Es atkal saliecu kājas, izstiepos… Bet tajā pašā mirklī burvis mēģināja iet pretējā virzienā. Mūsu ķermenis sašūpojās, viena kāja bija parauta gaisā, otra pret to apmēram 170 grādu leņķī. Mēs sagrīļojāmies, vienā balsī iebļāvāmies un nokritām uz paklāja.
- Jā, Kitija novilka. Kā smērēts.
Es ļāvu Netenjelam piecelt mūs kājās. Es zināju, ka tā notiks, viņš nošņācās. Tas ir bezcerīgi.
- Tev vienkārši nepatīk klausīt pavēlēm, es atcirtu. Nepatīk, ka tavs vergs kaut ko nosaka. Burvji vienmēr…
- Apklustiet! Kitija uzsauca. Vai nu tā bija meitenes aura, vai kas cits, bet strīdēties ar viņu likās nevajadzīgi. Mēs apklusām un ļāvām viņai runāt. Ja jūs uz brīdi pārstātu ķildoties, tad redzētu, ka kopā strādājat labāk nekā Nūda un pārējie savos nozagtajos ķermeņos. Fakvarls Hopkinsa ķermenī jutās kā mājās, bet viņš jau bija daudz vingrinājies. Pārējie bija gandrīz bezpalīdzīgi.
- Viņai taisnība, Netenjels atzina. Nūda nespēja pat paiet.
Džins beidzot ķērās pie lietas. Tur taču ir vairākas būtiskas atšķirības, es teicu. Pirmkārt, es neesmu izpostījis tavu prātu. Tas acīmredzot palīdz. Otrkārt, es zinu tavu īsto vārdu. Deram, ka tas sniedza man dziļāku piekļuvi tev, nekā citi gari spētu cerēt. Redzi nu. Es jau zināju, ka tas vienu dienu noderēs.
Burvis pakasīja zodu. Varbūt…
Šo filozofisko spriedelējumu aprāva nikns sauciens. Kāda starpība! Kitija iesaucās. Vienkārši pastāstiet viens otram par saviem plāniem un tad izvairīsieties no šādiem muļķīgiem kritieniem. Un kā būs ar zizli?
Kā būs ar zizli? Visu šo laiku mēs to bijām turējuši rokā, un pat cauri Netenjela kauliem un miesai es spēju sajust tā diženumu. Es jutu to dižo būtņu nemierīgo rosīšanos, kas bija iesprostotas zizlī, dzirdēju, kās tās lūdzas, lai izlaiž brīvībā. Zīmogi un noslēdzošie vārdi, ko Gledstons bija uzlicis koka zizlim, bija tikpat spēcīgi kā dienā, kad viņš tos bija izveidojis. Par laimi mums jo, ja visas šīs būtnes tiktu atbrīvotas vienlaikus, tās noslaucītu no zemes vairākus pilsētas rajonus. [86] [1] Tas ir apmēram tāpat kā atvērt kolas pudeli. Nē. Vēl aizraujošāk iedomājies, ka pudele pirms tam tiek sakratīta. Tad tu lēni, lēni pagriez vāciņu tikai lai tā uzdzirkstītu pavisam nedaudz. Un tad tās spēks var tikt pavērsts, kur vien vajadzīgs. Ja tu pagriez pārāk daudz vai pārāk strauji, dzēriens uzlīst tev uz rokām. Vēl tikai varētu pieminēt pāris svarīgas vēsturiskas celtnes, kas izpostītas, neuzmanīgi lietojot maģiskus priekšmetus: Aleksandrijas bibliotēka, Faras bāka, Babilonas gaisa dārzi, Zimbabves pilsēta un Knosās zemūdens pils.
Kitija mūs vēroja ar piemiegtām acīm. Vai jūs domājat, ka spēsiet to iedarbināt?
Jā, mēs atbildējām.
Netenjels satvēra zizli ar abām rokām. (Es atļāvu viņam vadīt mūsu locekļus. Tas bija viņa brīdis tieši zēns zināja īstos vārdus, lai iedarbinātu procesu. Es tikai sniedzu papildu enerģiju viņa gribasspēkam.) Mēs stāvējām, kājas turot plati un sasprindzinot ķermeņa augšdaļu. Kamēr zēns sagatavojās, es palūkojos uz istabu ar viņa acīm. Krēslā sēdēja Kitija. Viņas aura bija gandrīz tikpat spēcīga kā zizlim. Aiz meitenes atradās durvis, kas nesen bija uzspridzinātas. Uz grīdas stāvēja sakrauti vairāki dedzināšanas stienīši un Elementu lodes. Tās bija atnesis Netenjels, izmantojot sprādziena kastīti, lai atvērtu durvis. Viņš jutās tik noraizējies par Kitiju, ka bija aizmirsis par sāpēm plecā, par nogurumu…
Bija tik dīvaini vērot, kā strādā cilvēka prāts. Tas sagrozījās kā aizmidzis cilvēks, kamēr apziņa stingri turējās pie skaitāmajiem buramvārdiem. Man parādījās vairākas sejas Kitijas seja, kādas vecākas sievietes seja, bet citas es nemaz nepazinu. Un tad pavisam pēkšņi un negaidīti arī Ptolemaja seja. Es tik sen nebiju to redzējis… divtūkstoš gadus… Bet šis attēls nebija Ptolemajs, tās bija tikai atmiņas par mani.
Bija laiks koncentrēties. Es jutu, kā manaenerģija aizplūst tā savērpās ap zizli, saistīta ar Netenjela vārdiem. Buramvārdi tuvojās noslēgumam. Zizlis nodrebēja. Gaišas gaismas stīdziņas paspīdēja tajā un it kā sanāca kopā zižļa galā, kur bija attēlots pentakls. Mēs jutām, kā būtnes, kas tajā ir iesprostotas, spiežas pret plaisu, ko mēs tajā bijām izveidojuši, bet mēs jutām, ka Gledstons bija to labi aizzīmogojis.
Pēdīgi Netenjels beidza buramvārdus. Zizlis vienreiz noraustījās, un istabu visos plānos piepildīja briljantbalta gaisma. Mēs sagrīļojāmies, un Netenjels aizvēra acis. Un tad gaisma atkal nodzisa. Bija sasniegts līdzsvars. Viss bija mierīgi. Istabā valdīja klusums. Mums rokā ļoti klusi, tomēr sadzirdami dūca zizlis.
Mēs pagriezāmies pret Kitiju un palūkojāmies uz viņu.
Viss kārtībā, mēs teicām.
33 netenjels
tikai tobrīd, kad zizlis tika iedarbināts un džina enerģija izplūda viņam caur rokām, lai nodrošinātu vajadzīgo spēku, Netenjels atcerējās ievainojumu plecā. Tas tik skaudri iesāpējās, ka zēnam sagriezās galva…. un tad pēkšņi viņš sajuta tādu spēku, kas lika aizmirst visas sāpes. Viņš jutās labāk nekā jebkad.
Viņa ķermenis joprojām mēģināja pierast pie tās dīvainās sajūtas, ko bija atstājusi Bartimaja ierašanās. Tas bija kā elektrības šoks, kā vilnis, kas gribēja pacelt viņu līdz griestiem, šķita, ka viss ķermeņa svars ir zudis un līdz ar to nespēks. Viņā kūsāja dzīves spars. Ar pēkšņu skaidrību (prāts likās asāks, dziļāks) viņš saprata džina būtību tā nepieciešamību vienmēr būt kustībā, mainīties, pārveidoties. Viņš sajuta, cik smagi šai būtnei ir tikt ierobežotai, būt saistītai pie smagnējās Zemes. Un viņš pamanīja (tikai uz mirkli) bezgalīgu tēlu virkni, tās bija atmiņas, dažādi tēli un situācijas, kas pastāvēja džina atmiņā no senseniem laikiem. Zēnam noreiba galva.
Visas maņas šķita ieguvušas jaunu asumu. Pirksti juta katru šķiedru zizlī, ausis sadzirdēja vismazāko troksnīti. Viņš spēja vēl skaidrāk saskatīt katru plānu visus septiņus plānus. Istabu piepildīja krāsas un auras no zižļa, no viņa paša un visvairāk no Kitijas. Auras gaismā viņas seja atkal šķita jauna un skaista, mati mirdzēja. Viņš būtu varējis mūžīgi tā lūkoties uz viņu…
Izbeidz! Man tūlīt kļūs slikti.
Protams, ja nelietīgais džins izbeigtu kaut ko murmināt viņam galvā.
Es neko nedarīju, Netenjels nikni nodomāja.
Tur jau tā lieta! Zizlis ir iedarbināts. Mums jāiet!
Jā. Netenjels pagriezās pret Kitiju pavisam lēni un piesardzīgi, ja nu džinam būtu citi plāni. Tev jāpaliek tepat.